"Ērkšķu šova" vājredzīgās Ineses skaudrais stāsts: esmu sista ar āmuru, izvarota...

"Caur ērkšķiem uz…" veidotāji uzskata, ka vājredzīgās Ineses dzīvesstāsts ir viens no vissūrākajiem un nežēlīgākajiem. Tas, kam viņa izgājusi cauri, ir prātam neaptverami – Inese pirmos dzīves gadus aizvadījusi slimnīcā, vēlāk esot mammas nežēlīgi sista, tad ilgstoši izvarota, zaudējusi ne tikai redzi, bet arī pašas bērnu un audžubērnu… Viņa bieži bijusi bez pajumtes, no bada ēdusi pat lopbarību, visādi pazemota un pārcietusi vienu likteņa triecienu pēc otra. Taču viņa nav padevusies. Un arī tagad, kaut nākas iztikt tikai ar 163 eiro lielu valsts pabalstu, ir vājdzirdīga un vājredzīga, Inese atrod spēkus, lai palīdzētu citiem dzīves pabērniem. Viņa studē, cer atrast darbu un kaļ plānus, kā savā miteklī Elizabetes ielā nosiltināt logus.

Izaugusi slimnīcā

Inese pati uzskata, ka viņas dzīve nav nemaz tik drūma. „Kad iepazinos ar pārējām "Caur ērkšķiem uz…" meitenēm, sapratu, ka citām ir bijis un ir vēl daudz, daudz smagāk. Bet varbūt tas man tikai tā šķiet, jo pats jau savu smagumu redz mazāk. Bet, ja atskatās uz manu dzīvi, tad tās šausmas, kas to caurvijušas, nav beigušās. Tās turpinās, tikai citā līmenī,” nopūšas Inese, sākot stāstīt savu dzīvesstāstu žurnālam "Kas Jauns".

Vēlāk gan viņa atzīsies, ka daudz ko apzināti noklusējusi, jo nevēlas to pat atcerēties – pārāk sāpīgas un dvēseli traumējošas ir šīs atmiņas. Bet arī tas, ko viņa izstāsta, ir asinis stindzinošs – šķiet, tikai Holivudas scenāristi savās fantāzijās spēj ko tādu izdomāt. Taču, nē – tā ir reāla cilvēka reāla dzīve. Cilvēka, kas dzīvo tepat, Latvijā.

Inese piedzima septiņu bērnu ģimenē un savus pirmos dzīves gadus pavadīja slimnīcā – pasaulē nāca ar smagu invaliditāti, kas slimnīcā tikai pastiprinājās. „Kā vēlāk izrādījās, par mani maz rūpējās, es netiku grozīta, kad bija vajadzīgs, un rezultātā saasinājās muguras problēmas. Vēl es kopš dzimšanas šķielēju, kā tāds traks bullis uz jaunām govīm,” stāsta Inese.

Slimnīcā meitenīte nodzīvoja četrus gadus, līdz slimīgo mazulīti noskatīja kāda sieviete. „Viņa gan sākumā nāca pie cita bērna, taču paņēma mani. Jo es viņu saucu par mammīti, pārmetu viņai, kāpēc viņa mani te atstāja, kāpēc neved mājās. Taču tie bija pārmetumi pilnīgi svešam cilvēkam. Es savu īsto mammu neatcerējos un domāju, ka šī sieviete ir viņa. Laikam jau bērnam ir asociatīvā atmiņa, jo vēlāk, pētot fotogrāfijas, secināju, ka audžumamma bija ļoti līdzīga manai bioloģiskajai mammai. Tā nu šī sieviete brauca pie manis, es viņai pieķēros, un viņa mani paņēma pie sevis,” atceras Inese.

Sista ar āmuru

Kad Inese nonāca audžuģimenē, viņa bija bezgala priecīga: „Tas bija Ziemassvētku laiks. Mani beidzot apģērba krāsainās drēbēs, es uzzināju, ka eksistē cita pasaule, nevis tikai slimnīcas palātas baltās sienas. Uzzināju, kas ir ģimene. Man iemācīja Ziemassvētku dziesmas, bija eglīte… Es gan pilnībā nesapratu, kas ir reālā dzīve, ko te drīkst ēst un ko ne, kādi izskatās augļi un dārzeņi. Piemēram, ēdu jāņogu ziedus, negatavas ērkšķogas, zaļos ābolīšus, līdz palika slikta dūša. Bet tas viss bija nieks, jo man beidzot bija ģimene!”

Mazās Inesītes prieki gan nebija ilgi, jo pēc audžuģimenē nodzīvota pusgada viņai bija jāatgriežas īstajā ģimenē. Izrādās, toreiz tādi bijuši likumi – lai audžuģimene varētu likumīgi adoptēt bērnu, viņam bija jābūt „juridiski brīvam”, kas nozīmē – jāiegūst bioloģisko vecāku piekrišana adopcijai. Bet, tā kā šis process aizņēma vairākus mēnešus, uz šo laiku Inesei nācās atgriezties īstajā ģimenē. „Audžumamma teica, ka aizvedīšot mani uz kādu laiku pie mammas. Es gan nesapratu, kā mamma var vest pie mammas? Kā var būt divas mammas?”

Bioloģiskajā ģimenē pavadīto laiko Inese atceras nelabprāt. „Atmiņā tikai ir skats uz nolupušajām tapetēm, gar sienām skraidīja žurkas. Un septiņi bērni, no kuriem lielākā daļa mitinājās internātos. Pie mammas mēs bijām divas ar jaunāko māsu, kas bija mammas luteklīte un mīlulīte, un tā dēļ cieta visi pārējie bērni. Māsai bija viss, bet man nekā. Māsa man nedeva ne savas mantas, ne ēdienu, bet mamma viņu vienmēr aizstāvēja."

"Nezinu, kāpēc māte tā darīja. Es gribu arhīvos atrast vietējās avīzes rakstu "Mamma ar akmens sirdi". Tas esot bijis par manu bioloģisko māti, un, pateicoties šim rakstam, audžumamma izcīnīja, lai es varētu dzīvot pie viņas,” nopūšas Inese un, stāstot par savu jaunāko māsu, piebilst: „Tagad skaidri zinu, kur nonāk izlutināti bērni. Labāk, lai ir, kā ar mani – es bērnībā daudz cietu, taču zinu, kas ir darbs, kā izdzīvot, kas ir jādara, lai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi. Piemēram, šodien es gaidu ciemos jaunāko māsu, taču zinu, ka viņa neatnāks, jo vakar piedzērās. Viņa visu mūžu dzīvo uz ielas, atkritumos meklē izmestas elektropreces, pati izjauc tās, izkausē vērtīgos metālus un pārdod. Biju sameklējusi drēbes, ko viņai iedot. Savukārt vidējai māsai no dzeršanas iekaisusi kāja. Iespējams, nāksies amputēt. Smagi…”

Aiz bada ēdusi lopbarību

Tikai pēc pusgada Inese varēja atgriezties pie audžuģimenes. „Es tad esot bijusi ļoti traģiskā stāvoklī, un skats uz mani bijis šausmīgs. Audžumamma par mani rūpējās, ļoti ātri iemācīja lasīt, rakstīt. Mana pirmā ābece bija krievu valodā, taču es no tās izgriezu visus tos krievu burtus, ko nepazinu. Atstāju tikai tādus burtus, kādi ir latviešu alfabētā. Man tad bija pieci gadi, un es sabojāju savu pirmo un tik skaisto grāmatiņu,” tagad to atceroties, par sevi sirsnīgi pasmejas Inese.

Viņas audžuģimene dzīvoja Cesvainē, senā muižas mājā, kuras otrā galā mitinājās Ineses mammas māsa. „Bija tāds kā nabago un bagāto gals, jo mēs dzīvojām daudz trūcīgāk. Patiesībā dzīvojām ļoti nabadzīgi, un, lai kā mammīte rūpējās, bieži vien biju badā, nepaēdusi. Pat gāju uz krustmātes kūti, no skābbarības izlasīju kukurūzas kātiņus un sūkāju, tad līdz nelabumam saēdos melasi un kombikormu. Es ēdu visu pēc kārtas, kā lopiņš, neko nešķirojot. Un tas izraisīja problēmas ar kuņģi, saķēru dažnedažādas slimības – man bija kašķis, masaliņas, visādi augoņi. Bet labi, ka mamma bija viena no tām gudrajām sievietēm, kas pazina ārstnieciskos augus, un mani izārstēja,” stāsta Inese.

Ar skolas gaitām gan meitenei neveicās – no visām skolām viņu izslēdza sliktās uzvedības dēļ. „Darīju to, kas man patika, un izvairījos no tā, kas nepatika. Bet nepatika man lietas, kuras es nepazinu, no kurām baidījos. Man jau tad bija slikta redze, un es instinktīvi baidījos darīt lietas, kas jādara piespiedu kārtā un kas mani apdraud. Tāpēc muku prom, piemēram, no kartupeļu talkām. Taču skolotāji domāja, ka es vienkārši esmu supernepaklausīgs bērns. Arī tagad es nedaru to, kas ir piespiedu kārtā,” nosaka Inese.

Pajumtes meklējumos

Kad Ineses audžuģimenei nācās pārcelties, viņas jaunā mājvieta bija Preiļu pusē, un arī tur viņa negāja skolā un pamatskolu nepabeidza. Diemžēl tad audžutēvs saslima ar vēzi, audžumammai bija insults, un abi nokļuva pansionātā.
„Par to, ka ievietoju viņu pansionātā, mammītes radi joprojām ir uz mani ļoti dusmīgi."

"Tas tik tiešām nebija manos spēkos – rūpēties par viņiem. Biju bezizejas situācijā. Man nebija ne līdzekļu, ne iespēju sagādāt cilvēcīgus apstākļus diviem uz gultas esošiem cilvēkiem. Es plēsu palagus, lai viņiem būtu autiņi, ko mainīt. Mazgāju tos dīķī ar sārmu, kas saēda man rokas līdz jēlumiem… Es vienkārši biju sabrukusi, es vēl nebiju tik pieaugusi, lai ko tādu uzņemtos. Man citas izvēles nebija. Taču audžuvecāku radi to nesaprata – naids uz visu mūžu. Līdz pat šai dienai,” nopūšas Inese, atzīstoties, ka visvairāk viņa vēlas būt saprasta.

Kad vecāki nonāca pansionātā, Inese devās plašajā pasaulē darba meklējumos, līdz atgriezās Preiļu pusē, kur atrada darbu fermā. Tikai dzīvot nebija, kur. Par laimi, Inesei pajumti neliedza kāda ģimene, pie kuras viņa nodzīvoja vairākus gadus, līdz Preiļu vakarskolā pabeidza 9. klasi. Tad atsaucīgā saimniece nodrošināja iespēju Inesei turpināt mācības Sociālās integrācijas valsts aģentūras koledžā, un meitene devās uz Jūrmalu.

„Tad nomira audžuvecāki, mani uzņēma Jehovas liecinieku draudzes māsa Maiga, ko saucu par omīti. Pie viņas Jūrmalā nodzīvoju, līdz mākleru manipulāciju dēļ zaudējām jumtu virs galvas. Ar omīti Maigiņu abas sākām ceļot dzīvesvietas meklējumos. Bijām Straupē, māla būdā, kur pēc ūdens bija jāiet vairāki kilometri uz purvu, filtrējām ūdeni caur sūnām, nesām mājās… Tad atkal nonācām Preiļu pusē, dzīvoklī bez mēbelēm, elektrības, apkures. No saimniekiem izlūdzoties zemes pleķīti, izaudzējām sev kartupeļus, ievilkām elektrību, ūdeni, kaut kā dzīvojām, savedām to dzīvokli kārtībā, līdz mums palūdza viesmīlīgās telpas atstāt. Pārvācāmies uz Preiļiem, bet omītei sākās ļoti smaga vecuma demence. Viņa vairs neatcerējās, kas viņa ir, kur dzīvo, mēdza aizmaldīties un pazust. Pēc psihiatriskās klīnikas ieteikuma, ievietoju viņu pansionātā, taču sanaidojos ar omītes radiem. Šis viņu naids sāp joprojām, bet es samierinos, jo zinu, ka tā omītei bija labāk. Jo citādi viņa varēja kaut kur aizklīst un nosalt,” nosaka Inese.

Paliekot viena pati, Inese nevarēja atļauties īrēt istabu un atkal nonāca uz ielas. Tad sociālais dienests viņu ievietojis krīzes centrā. „Tā tik bija palīdzība – jāmaksā 70 eiro par istabiņu! Man tādas naudas nebija. Turklāt krīzes centra darbinieki mani nelaida naktīs uz autobusu, lai varētu no Preiļiem aizbraukt uz Rīgu, kur mācījos Strazdmuižas neredzīgo internātskolā. Viņi domāja, ka es klaiņoju, nevis braucu mācīties. Tā nu es izvācos no tā krīzes centra un atkal nonācu uz ielas. Tad man iedeva vienu sociālo istabiņu. Bez loga, ar sabojātu elektrosistēmu. Salaboju to visu, pat veļasmašīnu nopirku, iekārtojos subsidētajā darba vietā. Kad vienā no tām saimnieks nesamaksāja, Preiļus pametu un aizbraucu uz Rīgu,” atceras "Caur ērkšķiem uz..." dalībniece. 

Rīgā viņa sāka strādāt kādā banketu zālē par trauku mazgātāju. „Strādāju dienu un nakti, nakšņoju, kur pagadās, bet, kad bija brīvdienas, priekšniece bija izbrīnīta, kāpēc nedodos uz mājām. Atbildēju, ka man nav māju. Viņa pāris stundu laikā atrada man istabiņu Sarkandaugavā, pat samaksāja iemaksu par pirmajiem mēnešiem. Vēlāk sāku strādāt sociālajā dienestā, nonācu zīmju valodu skolā, kur iepazinos ar savu tagadējo dzīvesbiedru Edgaru. Kad kaimiņiene ar garīgām problēmām man Sarkandaugavas dzīvoklī vairākas reizes izlauza durvis, pārcēlos dzīvot pie Edgara komunālajā dzīvoklī Elizabetes ielā. Tā nu mēs tur tagad uzturamies divatā ar diviem suņiem! Mācos Baltijas Starptautiskajā akadēmijā par sociālo darbinieku. Esmu jau otrajā kursā,” nesūkstās Inese.

Izvarota un bez bērniem

Izstāstot šo savu dzīvesstāstu, Inese gan atzīst, ka dažas lietas viņa apzināti noklusējusi. „Jā, arī to, ka zaudēju bērnu,” klusi pasaka sieviete un ātri, bez emocijām piebilst: „Paliku stāvoklī pēc izvarošanas."

"Mani izvaroja gan skolasbiedrs, kuram lūdzu uzmeklēt manu ģimeni, gan uzmeklētais miesīgais brālis. Es viņiem abiem neliedzu pajumti, bet mani izmantoja...”
Kas notika ar bērnu? „Es pat neatceros, no kura paliku stāvoklī. Taču to bērnu zaudēju,” sausi nosaka Inese un pēc ilgāka klusuma brīža turpina: „Arī audžubērnu zaudēju. Kad dzīvoju Jūrmalā, kaimiņienei bija divi bērni. Viņa bija dzērāja un jaunāko puiku nesa pie manis, lai es viņu pieskatu. Un tad viņa vienkārši aizbrauca uz Angliju, un bērns palika pie manis. Ziņoju sociālajam dienestam, tā darbinieki jautāja, vai es nebūtu gatava bērnu paņemt. Tad puikas māte atgriezās mājās, bet Edgariņš nonāca slimnīcā ar plaušu karsoni. Un nomira. Es nepaspēju par viņu parūpēties, viņu adoptēt. Nepaspēju… Trīs gadiņi bija puisītim. Lai arī ar garīgu un fizisku atpalicību, taču es viņu iemīlēju un biju gatava uzņemties par viņu rūpes,” nosaka Inese, un viņas balss aizlūst.

Palīdz visiem grūtdieņiem

Kā viens cilvēks to visu ir varējis izturēt? „Nevar. Tāpēc jau es eju klāt bezpajumtniekiem, tantiņām, ubagiem un cenšos viņiem palīdzēt. Jo, palīdzot citiem, pati jūtos labāk. Man mājās pat bija savākti kalni drēbju un kurpju, ko devu uz ielas sastaptiem bezpajumtniekiem. Man nav svarīgi, kāpēc viņi tā dzīvo, kāpēc ir nodzērušies. Es to neprasu, tā nav mana darīšana. Man daudzi ir vaicājuši, kāda velna pēc es palīdzu šiem bomžiem, viņi taču ir nodzērušies! Un tad es atbildu – bet vai tu zini, kāpēc viņš ir nodzēries? Varbūt viņam dzīve bijusi tāda, ka apreibināšanās ir vienīgais veids, lai to murgu uzturētu,” spriež ar plašu sirdi apveltītā Inese.

Pēc mirkļa viņa piebilst: „Es nesaprotu tos veselos cilvēkus, kas vienmēr gaužas par to, cik viss ir slikti, cik neizdevusies valsts. Un tad gribas viņiem tā arī pateikt – vai jūs vispār saprotat, kas ir slikta dzīve? Kāda vēl valsts pie tā vainīga, kāda valstij par to daļa, ja paši negribat savā labā kaut ko darīt?”

Nekad nepadosies

Vaicāta, kādas atziņas ieguvusi pēc dalības projektā "Caur ērkšķiem uz...", Inese atbild tieši – šīs trīs nedēļas viņai bijis pamatīgs sitiens pa smadzenēm.

„Es skaidri sapratu vienu lietu! Pirms šā projekta brīžiem biju gatava padoties, domāju – kāda velna pēc man to visu izturēt un palikt skaidrā, ja vieglāk ir dienas pavadīt reibumā. Reizēm bija tā – kāda jēga no dzīves? Sākšu dzert, smēķēt, lietot narkotikas… Jo dzīves smagums bija pārāk liels, bet, kad cilvēks ir atkarību reibumā, viņš šo realitātes smagumu nejūt un nesaprot. Esot projektā, redzēju, kādas salauztas dzīves ir šo atkarību dēļ!"

"Šajā projektā cilvēki ir ziedojuši naudu, laiku un veselību, lai mums palīdzētu, tāpēc nedrīkstu viņus pievilt. Tagad man ir jēga, kāpēc es nedrīkstu padoties. Līdz šim man nebija atbildes uz šo jautājumu. Tagad ir. Jo, skatoties uz pārējām meitenēm, skaidri zinu – es nekad negribētu piedzīvot viņu dzīvi. Tāpēc man vairs nav domu ne iedzert, ne uzsmēķēt,” apņēmības pilna ir Inese.

Ir vēl viena lieta, kāpēc Inese ir ļoti pateicīga projektam "Caur ērkšķiem uz..." „Līdz šim es psiholoģiski nespēju paņemt rokās mazu bērnu un samīļot. Es izvairījos no bērniem! Taču daudzām projekta meitenēm ir bērni, un es iemācījos viņus samīļot. Es atkal varu paņemt rokās bērnu. Vēl nesen baidījos tā, ka šīs bailes pat aprakstīt nevar, bet nu vairs nebaidos,” Ineses balsī izskan patiess maigums.

Kā dzīvot tālāk?

Tagad Inese cer, ka, pateicoties dalībai projektā "Caur ērkšķiem uz...", viņai atkal būs darbs. „Paralēli studijām augstskolā mācos krīžu centrā "Skalbes" darbam pie krīzes tālruņa. Ceru, ka izdosies. Ja nē, man jau prātā ir jomas, kur varētu darboties, – grāmatvedība, lietvedība. Varbūt vēl kaut kur pamācīšos. Jo nav jau citu variantu. Nodzerties un atkal nonākt uz ielas? Nē! Nokļūt pansionātā? Arī nē! Jo visi mēs zinām, ka pansionāts ir uzgaidāmā telpa ceļā uz kapiem. Ļoti skarbi tas skan, bet diemžēl tā ir. Bet es vēl gribu dzīvot. Man ir tikai 42 gadi, un es mīlu dzīvi. Tās dēļ es papūlos vairāk, lai būtu kopā ar draugu, suņiem un dzīvotu savu dzīvi, nevis kļūtu par pelēko masu un bezspēcīga nonāktu pansionātā. "

"Žēl vienīgi, ka tagad netieku pie dabas, jo īsti nezinu, kā no Elizabetes ielas var nokļūt uz Pierīgas meža takām. Un vēl gribu, lai mūsu istabiņā būtu siltāks. Jāieziemo vēsturiskās ēkas logi, bet līdz šim man tas nav izdevies. Pēdējo reizi, kad līmēju, līmlente neturējās klāt, rullis izkrita uz ielas, cilvēkiem uz galvas. Nekas, atvainojos, kāpu rullim pakaļ,” sirsnīgi nosmejas Inese, no kuras dzīvesprieka un dzīves mīlestības var tikai mācīties.