Latviešu alpīnistu dramatiskais stāsts par kāpšanu Pamirā - divreiz par mata tiesu no nāves

Kā vēsta žurnāls "Kas Jauns", vispirms viņi brīnumainā kārtā nepakļuva zem klints nobrukuma, bet pēc tam devās lejup no kalniem ar helikopteru, kas nākamajā dienā avarēja, laupot dzīvību trim alpīnistiem un diviem pilotiem. Ja Kristaps un Kristīne būtu no virsotnes atgriezušies dienu vēlāk, tad mājup lidotu tieši ar šo traģisko reisu…

Pirmie septiņtūkstošnieki

Savulaik PSRS bija leģendāra "Sniega leoparda" programma – šādu cieņpilnu titulu ieguva tas augstkalnu kāpējs, kurš uzkāpis visās piecās PSRS kalnu virsotnēs, kas augstākas par 7000 metriem. Latvijā līdz 2010. gadam bija seši Sniega leopardi, bet nu Kristaps un Kristīne Liepiņi, kāpjot autonomi, bez vietējo gidu un nesēju palīdzības, nepilna mēneša laikā pievārēja divas no šīm virsotnēm, tostarp augstāko virsotni Centrālās Āzijas kalnos un savulaik arī bijušās PSRS teritorijā – Somoni smaili.

„Jā, šie divi kāpieni virsotnēs bija fiziski ļoti smagi, pat vieni no smagākajiem manā alpīnisma pieredzē, taču ne tehniski sarežģīti. Patiesībā jau mūsu izvirzītais mērķis – bez palīdzības no malas, divatā, nepilna mēneša laikā uzkāpt divās virsotnēs – bija liels izaicinājums. Taču mēs tam apzināti gatavojāmies divus trīs gadus,” žurnālam uzsvēris latviešu alpīnists, slavenā aktiera Edgara Liepiņa dēls.

Neiespējamā misija

Par vienu no iemesliem, kāpēc šī ekspedīcija bija fiziski grūta, Liepiņš min laikapstākļus. „Pirms kāpiena Koržeņevskas smailē bāzes nometnē uzsniga vismaz 30 centimetru bieza sniega kārta, bet ceļā uz virsotni sniega bija daudz vairāk. Tiklīdz pārtrauca snigt, mēs devāmies augšā. Virs 6000 metriem ceļā uz virsotni bijām vienīgie. Tas nozīmē, ka nebija iemīta taka, nācās brist pa dziļu sniegu, brīžiem pat pāri jostasvietai. Turklāt tas bija arī bīstami, jo sniega dēļ tā īsti nezinājām, kur ir pareizais ceļš. Un tā mēs divatā nobridām to vertikālā augstuma kilometru, nezinot, cik stabils pamats mums zem kājām,” atceras Kristaps, sakot, ka, atgriežoties no Koržeņevskas smailes, viņi piecas dienas atpūtušies bāzes nometnē un pēc tam devušies uz Somoni smaili.

„Arī šis kāpiens bija fiziski ļoti smags un arī bīstams, jo ceļā uz virsotni ir posms, kas jāveic zem milzīgas klinšu un ledus sienas, kur regulāri ir lavīnas un krīt akmeņi. Šis posms ir teju vai jāpārvar skriešus un naktī, cerībā, ka nekas neuzkritīs virsū. Tehniskās sarežģītības šim kāpienam nebija, grūtības sagādāja augstums virs septiņiem kilometriem un ceļš uz virsotni, jo maršruta specifika ietver vairākus posmus, kur jākāpj augšā, tad jādodas nedaudz uz leju, lai pēc tam atkal kāptu augšā. Problēma, ka viss ekipējums kāpienam un nakšņošanai jānes pašiem,” skaidro Liepiņš.

Liktenīgā aizkavēšanās

Lai arī kāpiens uz virsotnēm nav bijis tehniski sarežģīts un bīstams, Latvijas alpīnisti tomēr pabijuši mata tiesu no nāves. Kristaps pavisam mierīgi saka, ka šādas situācijas kalnos gadās bieži. „Smejoties reizēm stāstu, ka alpīnisms nav sporta veids, jo Sporta likuma trešais punkts nosaka – sports ir aktivitāte, kas notiek drošā vidē. Bet alpīnisms nekad nebūs drošā vidē, jo nekad jau nevar zināt, kur zem sniega ledājos ir plaisas, kurā brīdī nobruks lavīna vai zem tavām kājām nobruks ledus vai klinšu pamats. Tāpēc arī tie pāris gadījumi, kas piemeklēja mūs šajā ceļojumā, pieder pie kalnos kāpšanas.”

Vispirms tikai laimīgas sagadīšanās dēļ Liepiņi nepatrāpījās zem klints nobrukuma. „Atgriezāmies lejā no aklimatizācijas kāpiena, kurā ceļā uz Koržeņevskas smaili uzcēlām otro starpnometni 5600 metru augstumā, kur atstājām nākamajam kāpienam nepieciešamo ekipējumu un pārtiku. Lejupceļā apstājāmies uz vienas morēnas, kur savu nometni bija iekārtojuši citi alpīnisti. Pārmijām dažus vārdus, novilkām siltās jakas un devāmies lejā uz pirmo nometni. Un pie vienas ļoti šauras, stāvas noejas starp ledāju un klinti dzirdam – kaut kas tepat blakus gāžas. Skaņa baisa. Novērtējuši situāciju, ka nekas nekrīt mums virsū, gājām tālāk… Bet, tikuši līdz tai noejai, secinājām, ka šī vieta izskatās pavisam, pavisam citādi nekā pirms tam, kad pa to gājām augšup."

"Secinājām, ka kaut kas te nupat ir noticis. Kad nogājām lejā uz nometni, tajā esošie cilvēki uz mums lūkojās kā uz spokiem. Jo mēs iznācām no vietas, kur tajā brīdī nogāzās klints siena,” atceras Kristaps. Viņš uzreiz piebilst: „Mums paveicās, ka laimīgā kārtā uz dažām minūtēm aizkavējāmies pie tiem alpīnistiem augšā. Ja būtu šaurajā ejā nonākuši minūtes divas vai trīs agrāk, mēs paliktu uz mūžu mūžiem zem simtiem tonnu klintsbluķu.”

Taujāts, kāda ir sajūta, apzinoties, ka nupat esi skatījies kaulainajai acīs, Liepiņš teic: „Nekāda. Mierīgi nogājām līdz nometnei, pārģērbāmies, kaut ko ieēdām. Nekas tāds jau nebija noticis. Laimīgas sagadīšanās dēļ tajā kuluārā tobrīd neviens zem nogruvuma netrāpījās. Paveicās...”

Nāve mājupceļā

Kad esi uzkāpis divās virsotnēs, sveiks un vesels nonācis lejā bāzes nometnē, atliek vien no kalniem atgriezties civilizācijā. Un labākais veids, kā to izdarīt no Somoni smailes bāzes nometnes, ir helikopters.

12. augusta vakarā pasauli pāršalca vēsts, ka Tadžikistānā, Pamira kalnos, 4200 metru augstumā uz ledāja avarējis helikopters "Mi-8", kas no Somoni smailes bāzes nometnes mājup vedis 13 alpīnistus no Krievijas, Baltkrievijas un Spānijas. Helikopters avarēja stiprā vējā un sliktas redzamības apstākļos 14 kilometrus no bāzes nometnes. Dienu vēlāk kļuva zināms, ka bojā gāja trīs alpīnisti no Krievijas un divi piloti.

„Mēs ar šo pašu helikopteru no bāzes nometnes aizlidojām iepriekšējā dienā. Un, esot jau viesnīcā Džirgatolā, uzzinājām par traģēdiju. Ja atceļā no virsotnes būtu aizkavējušies vai izdomājuši lidot lejā ar nākamo reisu… Paveicās. Tāpat kā igauņu alpīnistiem,” nosaka Kristaps, izstāstot, ka Igaunijas alpīnistu komandā viena meitene ļoti ilgi kāpusi Somoni smailē.

Augšējā nometnē viņa palikusi papildu dienu, jo jutusies slikti, un tikai tad devusies uz virsotni. „Pārējie igauņi jau bija nonākuši lejā no virsotnes, bet tā meitene kāpa tajā dienā, kad mēs to izdarījām. Taču viņai ļoti, ļoti lēni gāja. Mēs no virsotnes nonācām pusotrā dienā, taču viņa – dienu vēlāk. Igauņiem prom bija jālido ar to liktenīgo reisu, taču viņi gaidīja savu kolēģi un nokavēja lidojumu. To reisu viņu vietā aizpildīja ar citiem alpīnistiem…”

Kristaps stāsta, ka avārija notikusi, jo, visticamāk, piloti sliktajos laikapstākļos izvēlējušies lidot virs paša ledāja, lai izvairītos no mākoņiem, taču ar riteni nejauši aizķēruši ledāju. Kristaps gan nevēlas detaļās izklāstīt, ko pēc avārijas pārcietuši dzīvi palikušie helikoptera pasažieri un apkalpes locekļi. „Slikto laikapstākļu dēļ glābēji varēja ierasties tikai nākamajā dienā, tāpēc cietušajiem nācās pārlaist nakti kalnos. Turklāt cietušie bija ar ļoti smagām traumām,” teic Liepiņš, kurš bojāgājušos Brjanskas alpīnistus pazinis: „Vakariņojām pie viena galda.”
Izrādās, tieši ar šo reisu lidojis arī profesionāls augstkalnu glābējs, viens no labākajiem sava aroda meistariem Krievijā. Sagadīšanās pēc tieši viņš un vēl viens kalnu instruktors avārijā bija vismazāk cietuši, tāpēc abi spēja palīdzēt pārējiem. „Viņiem bija līdzi arī medikamenti. Viņu profesionalitāte izglāba cietušos, jo, kas zina, vai smagāk cietušie būtu izdzīvojuši, līdz ierastos palīdzība,” spriež Kristaps.

Kad izdzīvo pēc 300 metru kritiena

Interesants ir stāsts par vienu no šiem instruktoriem. Izrādās, viņš praktiski necieta ne tikai tajā helikoptera avārijā, bet arī bija sveiks un vesels, kad, atgriežoties no Koržeņevskas smailes, nokrita no kalna kores.

„Šī kalnos kāpšanas sezona Pamirā bija samērā veiksmīga. Iztika bez lieliem incidentiem – kāds iekrita deviņus metrus dziļā plaisā, taču viņu izvilka. Arī viens no spāņu alpīnistiem iekrita plaisā un salauza pāris ribu. Taču tie ir sīkumi. Par vislielāko jautrību parūpējās viens no šiem profesionālajiem gidiem, kas bija helikopterā, kurš avarēja. Viņš ar nelielu alpīnistu grupu atgriezās no Koržeņevskas smailes un… nokrita 300 metru no kores! Stāvēja uz sniega kores un pēkšņi pazuda. Kā viņš pats atceras, stāvējis ar rāciju rokās, gatavojies sakaru seansam, līdz lidojis lejā."

""Es nezinu, kāpēc kritu. Nesapratu, kas notika. Pēkšņi atjēdzos, ka kūleņoju lejā pa stāvu ledus nogāzi, ka no vienas rokas izlido ledus cirtnis, no otras – rācija, no zābakiem nokrīt dzelkšņi… Tā es 300 metru lidoju,” viņš man atstāstīja notikušo. Pārējā grupa pat nesaprata, kur viņš palika. Sauca, meklēja, līdz ieraudzīja, ka viņš ir dziļi lejā. Praktiski bez traumām! Turklāt viņu nemaz nevarēja tik ātri dabūt ārā. Viņam nācās pārlaist vienu nakti, kamēr palīgi nokāpa līdz viņam, un visi veiksmīgi atgriezās nometnē. Bet pēc pāris nedēļām viņš praktiski necieta helikoptera avārijā… Ir cilvēki, kuriem veicas,” pasmaida Kristaps Liepiņš, piebilstot: „Atgriežoties no kalniem Dušanbē, mēs smējāmies, lai viņš tagad ir prātīgāks ar alus dzeršanu. Ja jau šādi viņam divreiz paveicās kalnos, tad nez, kas atgadīsies lejā, jo paša pieredze rāda – ja kalnos paveicas, tad nelaime var atnāk ikdienišķās situācijās.”

Tāds gadījums ar Kristapu noticis, kad, kāpjot kādā Alpu virsotnē, viņu ar savu sasaistes biedru gandrīz aizrāva lavīna. „Stāvējām klinšu kuluārā un vērojām, kā metru gar kājām aiziet lavīna. Mums vienkārši paveicās. Mēs neko nebūtu varējuši darīt, mēs tikai stāvējām un skatījāmies. Tās izjūtas pat aprakstīt nevar. Tas būtu, kā piedzīvot kravas vilciena avāriju, kad tu stāvi uz perona un tev gar degunu aizlido avarējusi lokomotīve… Pēc šā gadījuma, atgriežoties Latvijā, viens no mums, dzīvoklī krāsojot griestus, nokrita un salauza roku, bet otrs pret veļas mašīnu salauza kājas pirkstus. Tāda neliela likteņa kompensācija par piedzīvoto kalnos,” pasmejas Kristaps Liepiņš.

Citus stāstus, aktuālas ziņas un notikumus lūkojiet šīs nedēļas žurnālā "Kas Jauns"!