Jānis Streičs glezno šaurībā. Kāpēc viņš nevar pārdot savas gleznas?
Kinorežisora Jāņa Streiča (80) gleznas top nelielā darbistabā Rīgas centra trīsistabu dzīvoklī.
Jānis Streičs glezno
Kinorežisora Jāņa Streiča (80) gleznas top nelielā darbistabā Rīgas centra trīsistabu dzīvoklī.
Kopš kino režijas lietām Streičs metis mieru, viņš savu radošumu izpauž gleznojot. „Redziet, kādā šaurībā man tā mākslas telpa. Pabeigtās gleznas ir izliktas izstādēs, te man glabājas daudzi nepabeigtie darbi. Kāpēc nepabeigti? Ja man nepatīk vai apnīk, atstāju nepabeigtu... Kad uznāk iedvesma, paņemu gleznu un turpinu,” rādot plauktos sakārtotās gleznas, saka mākslinieks. Viņš piebilst, ka ar gleznošanu aizrāvies bērnībā un zinības apguvis pašmācības ceļā. „Sanāk gan tā gleznošana ar lieliem pārtraukumiem, šad tad ļoti maz, pēc tam kādu laiku pavisam ne un tad atkal,” teic mākslinieks.
Taujāts, vai gleznas mēdz arī notirgot, Jānis smaidot nosaka: „Nevaru pārdot, jo nezinu, cik prasīt.” Viņš uzsver, ka pārsvarā mākslā ataino Latvijas un Lietuvas ainavas. „Tās ir konkrētas. Dabas skatus gleznoju pēc atmiņas un arī pēc fotogrāfijām,” paskaidro Streičs. Interesanti, ka pirms savas 80. jubilejas, kas nosvinēta pērn septembrī, mākslinieks bija izteicis vēlmi, lai dāvina konkrētas dāvanas. „Man neko nevajag, tāpēc lūdzu, lai man dāvina otas. Tā man tika sadāvinātas daudzas pindzeles ar lapiņām, uz kurām bija sarakstīti novēlējumi,” atminas kinorežisors. Viņš lepojas ar daudzu mākslinieku dāvātajām otām: „Man laba drauga Antona Megņa otu uzdāvināja viņa meita, tāpat man tika arī mākslinieku Laimdoņa Grasmaņa, Jāņa Anmaņa, Agnijas Ģērmanes un citu mākslinieku darbarīki,” teic Jānis Streičs.