Jaunumi mākslinieku politiskajā kašķī: Samanta Tīna atklāj, kāpēc dziedājusi Ušakova rīkotā koncertā

Olga Rajecka un dziedātāja Samanta Tīna 28. maija pēcpusdienā piedalījās koncertā Ķengaraga promenādē, kuru reklamēja Rīgas mērs - partijas “Saskaņa” priekšsēdētājs Nils Ušakovs, un ko rotāja viņa pārstāvētās Rīgas domes valdošās koalīcijas “Saskaņa/Gods kalpot Rīgai” logo. Savukārt aktieris un režisors Intars Rešetins, kurš jau iepriekš sociālajos tīklos aktīvi iesaistījies pret Nila Ušakova politiku, klajā nāca ar publisku paziņojumu “Nilam nē!” “Visi latviešu mūziķi un mākslinieki, kuri piedalās Saskaņas centra organizētajos priekšvēlēšanu pasākumos, izdzēsiet manu telefona numuru!” – sociālajos tīklos ierakstīja Rešetins.

Portāls Kasjauns.lv vērsās pie Samantas Tīnas, lai noskaidrotu, kāda ir viņas attieksme par dalību visdažādākajos priekšvēlēšanu pasākumos, un ko viņa domā par Intara Rešetina nostāju.

Valsts valodai jābūt latviešu

 “Mani, tāpat kā citus Latvijā zināmus mūziķus un personības, var uzrunāt un aicināt dziedāt jebkuras politiskās partijas pārstāvji. Esmu dziedājusi vairākiem uz to brīdi vadošajiem politiskajiem spēkiem. Un katra mākslinieka ziņā ir izvēlēties - darīt to vai nē,” saka Samanta Tīna, uzsverot, ka ar Rīgas mēru Nilu Ušakovu viņai ir abpusēji labas attiecības.

“Būdams Rīgas mērs, Ušakova kungs mani ir atbalstījis gan, kad es pārstāvēju Latviju dziedātāju konkursā “Slavianskij Bazar” Baltkrievijā, gan arī pagājušajā gadu, kad piedalījos “Jaunajā Vilnī”. Rīgas Dome Ušakova vadībā man ir bijusi pretimnākoša daudzās situācijās. Godīgi sakot, man Ušakova kungs kā Rīgas mērs simpatizē, uzskatu, ka pēdējos gados Rīga ir kļuvusi daudz sakoptāka un skaistāka. Man ir iespēja salīdzināt galvaspilsētas progresu, kāds pēdējos gados ir noticis. Taču es nepiekrītu pilnīgi visām Ušakova darbībām un kategoriski neatbalstu, ka Latvijā otra valsts valodu būtu krievu valoda. Lai arī nāku no jauktas ģimenes - mans tēvs ir krievs un māte latviete -, esmu dzimusi un uzaugusi Latvijā un uzskatu, ka Latvijā var būt tikai viena valsts valoda un tā ir latviešu valoda. Tajā pašā laikā es nenostājos pret minoritātēm un uzskatu, ka krievu valodas izmantošana un zināšana, kā jebkuras citas valodas zināšana, ir katra cilvēka bagātība,” savos uzskatos tieša ir Samanta Tīna, piebilstot: “Politiku nedrīkst jaukt ne ar mākslu, ne mūziku, ne arī sportu. Es dziedāju cilvēkiem, nevis politikai, es darīju savu darbu, jo es esmu dziedātāja. Dziedātāji dzied, aktieri spēlē un visi par to saņem naudu. Un tas, ka es dziedāju tajā pasākumā Ķengaraga promenādē, nenozīmē, ka atbalstu Ušakova partiju. Es vēlēšanās piedalīšos dzimtajā pilsētā Tukumā un balsošu par zaļajiem.”

Mūziķiem nevajag naidoties

Samanta Tīna ir arī strikti pret mūziķu un mākslinieku savstarpējiem strīdiem, kuru iemesls ir politiskie uzskati: “Ir lietas, par ko cilvēkiem nevajadzētu karot – politiskie uzskati, seksuālā orientācija, piederība kādai ticībai, tautai vai rasei. Mēs esam dažādi un mūsu uzskati var būt dažādi, dzīvojam taču demokrātiskā valstī. Katram, protams, var būt savs viedoklis par to, bet ne noniecinošs, aizskarošs un uz naidu vai agresiju vērsts. Mēs, mūziķi un mākslinieki, bieži esam instruments dažādām manipulācijām un spekulācijām, bet tāpēc mums nevajadzētu savā starpā karot. Mēs darām savu darbu, un mūsu auditorija ir cilvēks. Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris spēlēja “Bi 2” koncertā Lucavsalā. Vai viņi ir nodevēji? Es domāju, ka nē, viņi vienkārši darīja savu darbu,” domā Samanta. Vaicāta, vai viņa ir izdzēsusi Intara Rešetina telefona numuru, dziedātāja pasmaida: “Man būs jāapbēdina Rešetins, jo man viņa telefona numura nemaz nav.”

Nožēlo, ka dziedāja 9. maijā

Toties tagad Samanta Tīna nožēlo, ka 2012. gadā uzstājās 9. maija svinībās pie Uzvaras pieminekļa. “Es biju jauna, naiva un nepieredzējusi, es nesapratu, kur tieku iesaistīta. Tas nebija mans lēmums. Toreiz mani pārstāvošā persona, savu mērķu un interešu vadīta, uzskatīja to par vajadzīgu,” skaidro dziedātāja, sakot: “Man ir žēl, ka tā ir noticis, tagad, kad esmu pieaugusi, skaidri zinu, ka to nekad nedarītu. Kā jau minēju, nāku no jauktas ģimenes, taču manā ģimenē 9. maiju nekad nav svinējuši, arī es šos svētkus nesvinu, tāpat kā neko nesvinu un nepieminu arī 16. martā. Taču es nenosodu tos, kas šajās dienās vēlas svinēt uzvaras dienu vai pieminēt kritušos, jo abās pusēs karojošie sapņoja un ticēja savai ideoloģijai, ticēja brīvai Latvijai, citus vienkārši piespieda ar varu kaut kam ticēt. Karš Latvijai un visai pasaulei neko labu nav atnesis, Hitlera un Staļina režīmi cilvēcei radījuši vienus vienīgus postījumus.”

Samanta Tīna arī piebilst: “Es neuzskatu sevi par izteiktu nacionālisti, taču es no sirds mīlu Latviju, Latvija ir mana dzimtene un es lepojos ar to, ka esmu latviete. Es esmu Latvijas patriote un sevi par nelatvisku neuzskatu, lai arī manī ir slāvu asinis. Visos starptautiskajos pasākumos, kuros esmu bijusi, ar lepnumu prezentēju savu valsti un tās karogu.”