Princis Čārlzs neatkāpsies no troņa, lai Viljams kļūtu par karali

Autore Sallija Bedela Smita šajās dienās laidusi klajā jauno biogrāfiju par Velsas princi Čārlzu, kam dots nosaukums „Prince Charles: The Passions and Paradoxes of an Improbable Life”. Viņa tajā apkopojusi daudz nedzirdētu un arī dzirdētu faktu par nākamo Anglijas karali. Čārlzs nav tautā tikpat mīlēts kā viņa māte Anglijas karaliene Elizabete II. Rakstniece atklāti runā par prinča trūkumiem, taču viņa parāda arī Čārlza tīkamo un simpātisko pusi.

Bērnībā Čārlzam nācies daudz ciest no sava valdonīgā tēva, viņš visu dzīvi gaidījis atzinīgu novērtējumu. Velsas princī ieaudzināts, ka pienākuma apziņa jātur augstāk par visu, viņš ļoti bijies pat no vismazākajām savām kļūdām. Labu nodomu vadīts, protokolu mīlošais princis apprecējis Diānu, jo tēvs norādījis, ka viņam tā jādara. Lai gan Čārlzs bija iemīlējies Kamillā Pārkerē Boulzā, šī sieviete neatbilda karaļnama standartiem.

Rakstniece Smita apraksta kādu notikumu no Čārlza dzīves. „Viņa bērnība atstājusi pēdas, ko es līdz galam neizprotu,” norāda autore. Kad princim bija astoņi gadi viņš apmeklējis formāls pusdienas Mauntbatenu rezidencē, kur visi klātesošie cienājušies ar meža zemenēm. Čārlzs plūcis ogas nost no kātiņiem. To redzot Lords Mauntbatens aizrādījis: „Nē, nē. Tev tās ir jātur aiz kātiņa un jāmērc cukurā.”

„Un šis nabaga zēns centās ogas atkal pielipināt atpakaļ pie kātiņiem. Viņš tikai vēlējās izpelnīties atzinību,” raksta Smita.

Pēc četriem pētījumu gadiem biogrāfe Sallija Bedela Smita ir pārliecināta, ka tieši Čārlzs nākamais kāps tronī. „Čārlzs būs karalis un Kamilla – karaliene,” uzskata rakstniece. „Viņi neatdos troni Viljamam, kuru gatavo karaļa lomai ceturtā gadu desmita otrajā pusē vai īsi pēc piecdesmit.”

Londonā iznākušajos laikrakstos publicēti fragmenti no Smitas jaunās grāmatas. To skaitā arī fakts, ka Čārlzs kāzu naktī raudājis. Velsas princī pamazām modusies greizsirdība pret sievu, kurai pievērsta aizvien lielāka uzmanība un viņas ēnā princis burtiski pazudis.

„Viņi vainos mani,” uzzinot jaunumus par princeses traģisko nāvi, izteicies Čārlzs. Tā arī noticis.

Smita centusies arī izpētīt Čārlza tēva Edinburgas hercoga, prinča Filipa dzīvi. Karaliene Elizabete, kura bijusi „atturīga”, nekādi nav spējusi rosināt vīrā mīlestības jūtas pret dēlu, kas viņam iztrūkušas. „Viņš pēc dabas ir maigs. Un Filips to izmantoja.”

Tagad princis Čārlzs cenšas būt labs vectēvs, taču viņš izlaidis prinča Džordža gada jubilejas ballīti, tā vietā dodoties vizītē uz rudās vāveres rezervātu Skotijā. „Manuprāt, viņam ir labi nodomi, taču viņš nav tik ļoti saistīts ar ģimeni kā Midltoni,” izceļ Smita.

Rakstniece norāda, ka Čārlzs vairāk iederas karaļnamu dzīvē, kāda tā bija iepriekšējos gadsimtos, taču viņš spēj būt arī sirsnīgs un apburošs.

Čārlza otro sievu Kamillu rakstniece raksturo. „Viņai piemīt kas dzirkstošs un seksīgs. Kā izteicās Džoana Riversa ‘Viņa ir skarba tikai no ārpuses.’ Viņš kopā ar viņu spēj būt gan jautrs, gan draisks. Manuprāt, sabiedrībā viņa jau guvusi ievērojamu progresu... taču viņa katrā ziņā nav mīlēta.”