"Superbingo" Liene jūtas kā izmesta uz ielas
Diezin vai Lienei Stepenai tik drīz izdosies atbrīvoties no apzīmējuma „Superbingo”, kas viņai kā veiksmes spēles „sejai” nāk līdzi gluži vai uzvārda vietā. Kā nekā mēs viņu ar šo raidījumu saistījām astoņus gadus. Un pēkšņi – Liene no veiksmes rata attālinājusies. Intervijā žurnālam „Rīgas Viļņi” spēles bijusī vadītāja stāsta par aiziešanas patiesajiem iemesliem un dzīvi divās valstīs.
Ar Lieni tiekamies vēlu vakarā, kad viņai beigušās deju nodarbības skolēnu teātrī. Pie rokas viņai mazā meitiņa Darja, kura aktīvi iesaistās jaunās vides izlūkošanā. Šķiet, bērna pasaules iepazīšanas jautājumi ir vienīgie, kas Lienei liek ik pa brīdim pasmaidīt…
Daudzi bija ļoti pārsteigti, uzzinot, ka vairs nevadīsit spēli „Superbingo”. Astoņu gadu laikā skatītāji bija pieraduši pie jūsu vadīšanas stila. Kā nekā jūs taču tā arī visu šo laiku sauca – „Superbingo” Liene. Kas īsti notika – kāpēc pilnībā tika nomainīta komanda?
Tas gan jājautā ne man, bet spēles īpašniekiem – „Latvijas loto”. Kā viņi paskaidroja pēdējā mūsu tikšanās reizē – 28. martā, kad vadīju pēdējo spēles raidījumu, pēc tik ilgiem gadiem spēlē bija nepieciešamas pārmaiņas… Un pavasaris bija īstā reize, kad tās īstenot.
Saprotu, ka spēles pamešana nebija jūsu izvēle un iniciatīva. Kā jūs uzzinājāt, ka vairs nebūsit „Superbingo” vadītāja?
Pirms apmēram mēneša spēles producenti – „Beta fakts” – informēja, ka viņiem beidzoties sadarbība ar „Latvijas loto” un ka spēli veidošot kāds cits. Drīz spēles jaunā režisore Kristīne Balāvina sazinājās ar mums, lai jautātu, vai mēs ar viņu sadarbosimies. Protams, palikt bez darba negribēja neviens no mums. Bijām gatavi sarunām, bet tās tā arī nenotika… Pieļauju, ka veidotājiem nebija pieņemama mūsu prasība būt saistītiem uz līguma pamata līdz konkrētam termiņam. Kamēr gaidījām kaut kādas sarunas, uzzinājām, ka tiek veidots kastings, lai meklētu jaunus raidījuma vadītājus...
Sajūta visai nepatīkama...
Ņemot vērā, ka viss notika tik ļoti aizmuguriski, varu teikt, ka pirmajā brīdī jutos kā izmesta uz ielas... Godīgi sakot, par to, kas vadīs jauno spēli, uzzināju tikai no «Rīgas Viļņiem». (Pasmaida.) Manuprāt, astoņu gadu laikā savu darbu esmu pildījusi no visas sirds un ar vislielāko mīlestību. Tāpēc gribējās vismaz saprast iemeslu, kāpēc tā noticis.
Superbingo Lienes dzīve
Iespējams, veiksmes spēlē nepieciešams šovs? Lai gan – jums taču kā kādreizējai „Cabaret” dalībniecei šovs nebūtu problēma...
Jā, par šovu varētu būt taisnība... Bet tad vajadzēja tā arī teikt – varu taču gan dziedāt, gan dejot, ja tas nepieciešams. (Smejas.) Bet, godīgi sakot, es negribētu pašreiz vairs akcentēt to, kā jūtos spēles sakarā. Esmu pieņēmusi, ka viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Esmu atvērta jaunām radošām idejām un piedāvājumiem. Turklāt – ir daudz patīkamu atmiņu, kuru dēļ varu no mūsu skatītājiem atvadīties ar prieku un pateicību sirdī. Atceros, kad biju dekrēta atvaļinājumā un gaidīju Darju, cilvēki vaicāja, kad būšu atpakaļ. Viņi ticēja, ka nesu veiksmi. (Sapņaini pasmaida.)
Mēs bijām ne tikai spēles vadītāji. Pirms katra ieraksta aprunājāmies, apmainījāmies iespaidiem, iedrošinājām, nomierinājām, no visas sirds jutām līdzi un pārdzīvojām. Bijām liecinieki, kā spēlētājs ar radiniekiem dala laimestu – cik nu katram pienākas. Bijām klāt arī rūdītam spēlētājam, kurš pilnīgi pārliecināts, ka tūdaļ laimēs, jo jau iepriekš rūpīgi izdomājis savu shēmu un nospraudis stratēģijas, tomēr – nepaveicās… Turpretī jaunietim, kurš pirmo reizi nopircis „Superbingo” kvīti, paveicās, un viņš laimē uzkrājumu un vēl māju!
Un kā var aizmirst daudzās kastes šampanieša un mājās ceptās tortes, ko mums nesa spēles uzvarētāji! Vai prieka asaras, kas saskrēja omītes acīs, uz laimes rata uzgriežot 1000 latu… Arī man, to redzot, no prieka bija jāraud.
Kādas bija jūsu pašas emocijas, vadot pēdējo spēles raidījumu? Atvadu vārdi laikam nav jūsu gaumē?
Raidījums, protams, netika mainīts un veidots kā atvadu raidījums, bet mēs zinājām, ka tā ir… Vienīgais, ko raidījuma beigās izdarījām, – ar Aigaru pateicām paldies skatītājiem, ka bija visu laiku kopā ar mums, un pateicāmies arī viens otram, un tad kameras tika izslēgtas… Atnāca arī Jolanta, kopīgi pasēdējām un atvadījāmies, lai atkal satiktos. No tā brīža – gan vairs tikai kā „Superbingo” spēles skatītāji otrpus televizora ekrānam.
Mēģinu to uztvert tā, ka jebkuras beigas ir kaut kā cita sākums. Uzskatīsim, ka šis raidījums man bijusi kā kārtīga iesildīšanās jaunam un grandiozākam startam.
Nē, tā nav. Rīgā strādāju par kustību režisori skolēnu teātrī „Zīļuks”. Līdz ar to reizi nedēļā tomēr uz Rīgu iznāk braukt. Turklāt arī manam vīram (Igors Kapustins –Tallinas Krievu drāmas teātra tehniskais direktors un teātra gaismu mākslinieks – ir Lienes otrais vīrs) Rīgā ir darbs. Igors strādā Latvijas Nacionālajā teātrī par gaismu mākslinieku. Tā kā man ir tas gods novērtēt katru Nacionālā teātra pirmizrādi.
Daniels uz Tallinu aizbrauca vēl bērnudārza vecumā. Divus gadus apmeklējot bērnudārzu, viņš apguva krievu un igauņu valodu tik labi, lai mācītos skolā. Nenoliegšu, ka Danielam viegli nebija… Nācās viņam skaidrot, ka jebkuras valodas, ko iemācās papildus, ir liels pluss un zināšanas, kas paliek uz mūžu. Tas bija liels pārbaudījums man kā mammai, jo pamatā vajadzēja viņu atbalstīt psiholoģiski. Taču Danielam tas bija vērtīgs rūdījums, kas palīdzēja iepazīt savas spējas un pacelt pašvērtējumu. Danielam paveicās, ka klasē bez viņa ir vēl divi cittautu bērni – puisītis no Ungārijas un meitenīte no Ķīnas, kā arī ir ļoti jauka skolotāja, kura šiem bērniem palīdz iejusties klases kolektīvā.
Taču tagad krievu valoda kā mācībvaloda vairs problēmas nesagādā. Nu abi kārtīgi mācamies igauņu valodu. Jāteic, ka tā ir ļoti grūta, jo nav līdzīga nevienai citai valodai. Kad to iemācīšos, tad arī somu valoda nebūs problēma. Tad varēšu dibināt kultūras kontaktus arī ar somiem. (Smejas.)
Nav viegli iedzīvoties svešā vietā, īpaši, ja pie rokas nav tuvinieku, kas kuru katru brīdi var pieskatīt bērnu vai citādi palīdzēt. Kas jums palīdz Tallinas dzīvē?
Patiesībā ir tā, kā dziesmās dzied un romānos raksta – ja mīļotais cilvēks ir blakus, tad var kaut uz pasaules malu doties. Igors man un īpaši Danielam ir ļoti palīdzējis iejusties Tallinā. Bet, lai es varētu veltīt laiku arī savām darīšanām, mums palīdz Igora vectētiņš Andrejs Aleksejevičs, kuram ir 86 gadi. Jaunībā viņš bija kara oficieris. Un tas joprojām jūtams. No rītiem viņš pilda rītarosmi, tad divas reizes dienā – vispirms ar Darju, bet pēc tam viens pats – dodas garās pastaigās. Un, ja piemetas kāda kaite, ārstējas ar tautas līdzekļiem. Kad esmu Latvijā, viņš rūpējas par Danielu, palīdzot pildīt mājas darbus un sagaidot no skolas. Viņu starpā neizpaliek arī dauzīšanās un kaušanās – kā jau īstiem puišiem pieklājas… Savukārt, mums Latvijā esot, Darju palīdz auklēt mana mamma, kuru esmu iesaukusi par superauklīti. Viņa jebkurā diennakts laikā ir gatava pamest visus savus darbus un personīgās lietas, lai mums izlīdzētu un būtu kopā ar mazmeitiņu. Arī Darja, izdzirdot, ka brauksim pie omes, atplaukst smaidā un tipina pēc saviem mazajiem zābaciņiem. Liels paldies viņiem!
Ar ko nodarbojaties Tallinā?
Pēc profesijas esmu horeogrāfe. Tallinas Krievu teātrī pasniedzu kustību nodarbības, kā arī palīdzu veidot horeogrāfiju izrādēm. Pašlaik gatavojos arī Tallinas deju festivālam „Art Freak”, kas notiks 16. aprīlī. Šinī festivālā piedalīsies dažādu mākslas žanru pārstāvji, vienīgais nosacījums – ka kompozīcijām jābūt balstītām uz improvizāciju. Es piedalīšos dejas duetā ar igauņu horeogrāfi Olgu Privisu.
Viktors Runtulis, ar kuru iepriekš veiksmīgi esat sadarbojusies daudzajos „Cabaret” projektos, nu Rīgā atvēris savu „Arteli”. Vai arī jūs tur redzēsim?
Noteikti, ka atbrīvosies laiciņš arī šim projektiņam. Man ļoti patīk tā atmosfēra, kuru spēj radīt Viktors ar Sanitu, un pārējā „Cabaret” komanda.
