Intervija ar grupas „Scissor Sisters” dalībnieku Babydaddy
Ja gribi uzzināt patiesību par ekstravagantās amerikāņu grupas „Scissor Sisters” spīdekļiem, jautā tās savrupākajam un nopietnākajam dalībniekam – multi-instrumentālistam Skotam Hofmanam jeb Babydaddy!
Mūsu saruna notika pārdesmit minūtes pirms slaveno ņujorkiešu kāpšanas uz lielās skatuves Salacgrīvas festivāla „Positivus”. Portālam kasjauns.lv Babydaddy stāsta, ka abi ar grupas līderi Džeiku Šīrsu ir lieli „grāmatu tārpi”, regulāri ved izklaidēties savas mammas, bet grupas soliste Ena Matronika patiesībā mānās, teikdama, ka viņai derdzas pārāk daudzo grupas vīriešu sabiedrība.
Šī ir pirmā reize, kad esam Latvijā un Igaunijā. Patiesībā neko daudz par šo reģionu nezinājām, tā bija liela mistērija un atklājums mums visiem. Beidzot iepazīstam Austrumeiropas valstis, un tas ir satriecoši! Jūtos patiesi pārsteigts – tik daudz cilvēku mūs šeit gaida, tik daudz pozitīvas enerģijas! Tas ir apbrīnojami, jo nekad iepriekš taču neesam šeit bijuši! Šī ir mūsu pirmā viesošanās Baltijā, un mēs jau otro vakaru spēlējam vismaz 15 tūkstošiem! Neticami! Vakar zvanīju menedžerim un teicu, ka mums nepieciešams šeit atgriezties. Te ir tik daudz labas enerģijas!
O, šodien mēs bijām pludmalē, bija patiesi jauki! Nemaz nezinājām, ka te ir arī liela un skaista pludmale. Bet tas jau saprotams – ak mēs, stulbie amerikāņi! Džeiks pat uzvilka savas „Speedo” peldbikses un devās ūdenī. Es gan tikai pasēdēju pludmalē, nesauļojos, jo man īpaši nepatīk saule. Daudz labprātāk uzturos telpās, kur ir kondicionieri. Bet tas arī viss, ko esam redzējuši, jo tikai šodien ieradāmies. Vakarā dosimies uz Rīgu – tā ir liela pilsēta, vai ne?
Ko parasti uzmeklējat vietās, kurp dodaties koncertēt?
Seksīgus vīriešus, jaukus cilvēkus un labu ēdienu! Kaut gan – es cenšos būt uzmanīgs ar trekniem ēdieniem, jo ievēroju diētu.
To es daru sevis dēļ. Patiesībā mēs visi nodarbojamies ar sportu, taču, kad esi ceļā... tas ir pietiekami sarežģīti. Reizēm pamosties autobusā un esi noguris. Tad dodies uz ģērbtuvēm, un tur ir tik daudz šokolādes... Šeit mums bija ļoti daudz šokolādes, šķiet, ka vietējās, un tā bija tik garšīga!
Reizēm tas ir nogurdinoši, bet lielākoties mēs kopā labi pavadām laiku. Valstīs, kur spēlējam lielākus šovus, mums „beksteidžā” tiek sarūpētas plašas telpas, kur varam atpūsties. Sliktāk, ja tur nav daudz vietas un nevaram viens no otra atpūsties, bet arī tā ir daļa mūsu darba. Pie tā jāpierod.
Tad esam studijā, spēlējam, ierakstām. Mēs visu laiku rakstām mūziku. Reizēm ejam ar draugiem uz bāru, citiem vārdiem sakot – darām visas tās „normālās lietas”, ko cilvēki dara. Un vēl mēs daudz lasām grāmatas. Tev gan nevajadzētu to rakstīt, bet tā ir patiesība. Cilvēki noteikti domā, ka mums te ir nebeidzama ballīte bet patiesībā mēs daudz laika pavadām lasot, it īpaši es un Džeiks.
Patiesībā Džeiks raksta vairāk. Mēs bieži iesakām grāmatas viens otram, taču nelasām vienu un to pašu grāmatu vienlaicīgi. Labprāt lasām par vampīriem. Iesaku izlasīt kaut ko no Ādama Robertsa. Viņš ir britu rakstnieks, kas sacer zinātnisko fantastiku. Nesen izlasīju vienu viņa grāmatu par citplanētiešiem.
Lielākoties tas bija Džeiks. Tā ir par viņa dzīvi un viņa mammu, kurai patiesi patīk izklaides. Arī manai mammai patīk iziet sabiedrībā, taču tikai agros vakaros, lai pēc tam samērā agri dotos pie miera – nu, gluži tāpat kā man. Toties Džeika mamma... viņai ļoti patīk paballēties, iedzert... Nē, patiesībā viņa daudz nedzer, parasti dzer Džeiks, taču viņai patīk būt klāt, piedalīties ballītē, visu vērot un vienmēr būt lietas kursā par notiekošo! Viņa dievina ballītes un labprāt ballējas visu nakti!
„Scissor Sisters” viesojas Salacgrīvā!
Mūziķi nedejo? Nē, tā nav taisnība! Es gan to nedaru, tas ir tiesa, bet Džeiks dejo, un daudz! Viņš var noballēties visu nakti!
Ir grūti būt skaļam, kad tuvumā ir Džeiks un Ena... Viņi ir ļoti skaļi cilvēki. Reizēm nav iespējams pat bilst vārdu, jo viņi visu laiku runā!...
Lūk, šādu apģērbu man patiesībā patiktos valkāt (norāda uz savu ikdienišķi sportisko tērpu, kas viņam mugurā intervijas laikā). Tagad gan lielākā daļa skatuves apģērba ir mana izvēle. Taču ir bijušas reizes, kad mani apģērbuši tā, kā es it nemaz nevēlos tērpties. Bet Enai tomēr ir sarežģītāk – tērps, frizūra, meikaps, un tā katru vakaru...
Jā, agrāk mūsu grupā bija pārāk daudz vīrišķās enerģijas, bet tagad esam pieņēmuši divas bekvokālistes. Viņas ir patiešām foršas!
Iemesli bija dažādi. Gribējām uzlabot skanējumu – tagad tas ir bagātāks, jo ir vairāk balsu. Mums visiem patika šī ideja! Un tā nemaz nav, ka Enai nepatiktu vīriešu sabiedrība! Viņa par to it kā sūdzas, bet patiesībā Ena daudz labprātāk dodas izklaidēties ar mums, nevis ar meitenēm! Par to esmu pilnīgi pārliecināts!
Kopā ar viņu sarakstījām dažas dziesmas. Esam draugi. Mēģinām katru vasaru viņu apciemot. Kad neradām mūziku, kopā atpūšamies pie baseina viņa villā Nicā, Francijā, mielojamies ar labu ēdienu. Pēdējo reizi tikāmies pirms mēneša.
Es neteiktu, ka esam par to pārāk sarūgtināti, tas vienkārši ir fakts. Bet mums ir lieliski šovi un daudz fanu Amerikā. Protams, mēs priecātos, ja Amerikā mūs atskaņotu arī radio, bet ir labi tā, kā ir.
Nē.
Mani neatpazīst tik bieži kā Džeiku, un popularitāte nemaz nav domāta man. Es tikai gribu, lai man ir jauka dzīve un varu darīt to, ko vēlos – radīt mūziku. Nu, varbūt mirklī, kad latviešu apsargi palūdza nofotografēties kopā ar mani, es sajutos mazliet slavens. Paga, es tev parādīšu bildi ar jūsu apsargiem... ak nē, man nemaz nav līdzi telefona! Bet zini, viņi ir patiesi seksīgi!
Pēdējos gados esmu sācis mācīties arī gleznot, un man tas patīk. Nē, izstādes nebūs – ir vajadzīgs ilgs laiks, lai līdz kam tādam nonāktu. Vēl kopā ar draugiem esam izveidojuši TV šovu, tā ka esmu arī TV producents. Izmēģinu dažādas radošas lietas. Ir daudz lietu, ko vēl gribu izdarīt, un negribu tās darīt tad, kad man būs piecdesmit! Šobrīd man ir 33, tā kā daži gadi vēl palikuši!
Es negribu būt „Rolling Stones”, tikai darīt to, kas man patīk. Cilvēki visā pasaulē vēlas kļūt par rokzvaigznēm un spēlēt koncertos dzīvo mūziku. Man patīk, bet tas nav viss, ko savā dzīvē vēlos darīt.
Manuprāt, mūzika ir lielisks aizbēgšanas veids. Kad es augu, mūzika man deva iespēju aizbēgt no lietām, kuras man šajā dzīvē nepatika. Tā man palīdzēja sapņot, iedomāties to, ko vēlējos. Mūzika vienmēr ir bijusi cilvēces iedvesmas avots.
Ikviens bērns vēlas dzīvot nedaudz fantāziju pasaulē. Kas biju mazs, ļoti gribēju pārcelties uz dzīvi lielā pilsētā, jo ātri sapratu, ka dzīve mazpilsētā nav domāta man, tur es nevarēju būt es pats. Gribēju doties prom un būt neatkarīgs.
Jā, esmu... Ak, nē, patiesībā esmu iesprūdis autobusā ar visiem šiem „Scissor Sisters” cilvēkiem! Aplis ir noslēdzies, un viss sākas no jauna!
Pēc uzstāšanās „Positivus” festivālā Salacgrīvā grupa „Scissor Sisters” devās uz Rīgu, lai tur pavadītu vakaru un pēc tam kāptu lidmašīnā uz Londonu, kur viņiem paredzēta fotosesija par godu grupas tikko iznākušajam albumam „Night Work”.
Sintija Lase/Foto: Mārtiņš Purviņš
