Reiniks pie Freimaņa šķirsta sola pabeigt drauga dziesmas

3. februāra pēcpusdienā cilvēku straumes ar ziediem rokās plūda uz Mežaparka pusi, uz Rīgas Krematoriju, lai atvadītos no dzejnieka, komponista un dziedātāja Mārtiņa Freimaņa, kurš Latvijas kultūrā un šovbiznesā atstājis bagātīgu mantojumu.

Mārtiņa Freimaņa vistuvākie draugi bija parūpējušies, lai atvadu ceremonija no leģendārā mūziķa būtu piesātināta ar cilvēku mīlestību, jaukām atmiņām, dziesmām un dzeju. Ienākot Rīgas krematorijā, no fotogrāfijas, kas bija izrotāta ar mārtiņrozēm un zemenēm, pretim raudzījās divas jautras un nebēdnīgas Freimaņa acis. Jautrs un mūžam nebēdnīgs viņš palicis daudzu cilvēku atmiņās. Atvadīšanās ceremonijas viesiem pie krūts tika piesprausta piemiņas lentīte ar latvju rakstu zīmju motīviem. Krematorijas lielā zāle pildījās ar mārtiņrožu, rožu, kallu, hiacinšu, tulpju un liliju pušķiem, draugu atvadu vārdiem un dziedātām dziesmām.

Lai gan Freimanis pērnvasar, it kā nojauzdams, ka drīz viņa ceļš šaisaulē aprausies, draugiem jokodams pieprasījis savās bērēs šovu, to izpildīt bija neiespējami – pavadītāji nespēja valdīt sāpju, atmiņu un mīlestības asaras. Arī „Mikrofona ierakstu” direktore Elita Mīlgrāve, sakot atvadu runu, atzina, ka Mārtiņam, noraugoties uz saviem draugiem, ir jāsaprot, ka bez asarām un skumjām jau neiztikt, jo tā cilvēks iekārtots. Mīlgrāve gan apsolīja, ka šovu tuvākajā laikā Mārtiņam par godu vēl sarīkos. „Mikrofona ierakstu” vadītāja ar šovu bija domājusi šomēnes ieplānoto Freimanim veltīto piemiņas koncertu „Arēnā Rīga”, kurā dzirdēsim grupas „Tumsa” mūziķus un citus Freimaņa skatuves kolēģus, kuri uz skatuves gādās par vērienīgu šovu – tādu, lai Mārtiņš no debesīm noraudzītos un priecātos, ka viņa ieguldītais darbs šajā saulē nav bijis veltīgs.

Pirmie no Freimaņa atvadījās viņa radi, tuvinieki, draugi no dzimtās Aizputes un skatuves kolēģi. Dodoties savā pēdējā gaitā, dziedātājs bija skaisti saposts gaišā uzvalkā un dusēja baltā mārtiņrožu kupenā, visapkārt dziedātāja šķirstam dega sveces un goda sardzē stāvēja grupas „Tumsa” puiši. Iepretim šķirstam pie sienas dziedātāja draugi bija novietojuši milzīgu fotogrāfiju, kurā Mārtiņš uz gaiši zilu debesu fona, iemūžināts lēcienā, izpletis rokas pretī debesīm. Skanēja dzīvā mūzika un Freimaņa līdzgaitnieki kavējās atmiņās par kopīgi piedzīvoto. Lauris Reiniks secināja, ka nebūs vairs dueta Freimanis un Reiniks, bet viņš darīs visu, lai Freimaņa nepabeigtās dzejas rindas un mūzika tiktu pabeigta un nonāktu līdz klausītājiem.

Mārtiņrozes bija mīļākie dziedātāja ziedi. Un kā nu ne – rudenī svinot vārda dienu, mārtiņrozes ir teju vienīgie ziedi. Gan Mārtiņa draugi, gan viņa talanta cienītāji to zināja un atvadīties no Mārtiņa nāca ar baltu mārtiņrožu pušķiem. Ziedu pārdevējas pie Meža kapiem pārsprieda, ka cilvēki lielākoties iegādājušies baltās mārtiņrozes, kad tās beigušās, pirkuši rozes. „Tik daudz cilvēku, kas devās uz krematoriju, mēs sen nebijām redzējušas. Zinām, ka tauta nāca atvadīties no lieliskā latviešu dziedātāja, kurš uzvarējis Latvijas Eirovīzijā. Jā, skumji, viņš pāragri aizgāja mūžībā,” ar asarām acīs Kasjauns.lv atzina kāda Meža kapu ziedu tirgotāja.

Vienos dienā no Freimaņa Krematorijā atvadījās viņa vistuvākie cilvēki, bet aiz sēru nama durvīm tikām rindu bija izveidojuši simtiem mūziķa un dzejnieka talanta pielūdzēju. Mārtiņam bija plaša sirds un mīlestības netrūka nevienam, nekad nebija apgrūtinoši nofotografēties ar saviem faniem. Viņš laipni visiem dalīja savu autogrāfu vai vienkārši aprunājās ar klausītājiem.

Ar automašīnām un autobusiem bija noklāta visa Varoņu iela, kas ved no Krematorijas līdz pat Meža kapiem Aizsaules ielā. Valsts ceļu policijas patruļdienesta puiši bija pieteikušies regulēt satiksmi, arī apsargi brīvprātīgi bija atsaukušies uzmanīt bēru procesiju.

Cilvēku straumes līdz pat sešiem vakarā plūda no 11. tramvaja. Uz Varoņu ielas sastaptās studentes atzina, ka aizgājušas no pēdējām lekcijām, lai tikai pagūtu atnākt atvadīties no Mārtiņa.

Kad sāka satumst un aizgājēja šķirsts tika nodots Dieva rokās, viņa draugi vienojās dziesmā „Pie Dieviņa gari galdi”. Ar šo dziesmu Mārtiņš Freimanis vienmēr noslēdza grupas „Tumsa” koncertus, nedziedot dziesmu mikrofonā, bet gan izpildot to kopā ar saviem klausītājiem.

Santa Sergejeva / Foto: Dmitrijs Kijonoks, Mārtiņš Ziders