„Pelnrušķīte” Kristīne uzraksta grāmatu par tēvu - narkomānu

Līdz šim nezināmā, bet mērķtiecīgā Kristīne Teilāne ir pārvērtusi savu dzīvi un no vienkāršas Zemessardzē dienējošas meitenes kļuvusi ne tikai par iespējamo pirmās Pelrušķītes titula ieguvēju, bet arī par autori savai pirmajai grāmatai – stāstu krājumam „Odinochka”.

„Grāmatas stāsti balstīti uz patiesiem notikumiem un neatstās vienaldzīgu nevienu smalkas gaumes literāro gardēdi,” grāmatas atvēršanas svētkos, klātesot saviem tuvākajiem cilvēkiem un vairākām šova „Pelnrušķīte” dalībniecēm, klubā „Nabaklab” bilda Kristīne. Viņa ir pārliecināta, ka grāmata priecēs visus, kuri ar aizrautību interesējas par skarbo dzīves realitāti, likteņa pārdabisko spēku un mistikas pasauli. „Sadrūmināti stāsti liek cilvēkiem justies laimīgākiem, jo pēc to izlasīšanas viņi atviegloti nopūšas, ka tas viss ir tikai uz papīra, nevis dzīvē,” uzskata jaunā rakstniece.

Kristīnes tēvs lielāko viņas bērnības daļu bijis atkarīgs no narkotikām. „Kā bērns es dzīvoju parastu dzīvi, jo nezināju, ka tā, iespējams, ir citādāka nekā pārējiem. Tikai vēlāk, kļūstot lielākai, pamazām sapratu, kas notiek. Mans tētis lietoja heroīnu, paziņu apgrozīšanās, pulverīša svēršana un dozēšana mūsu mājā bija parasta parādība,” no atmiņām nevairās Kristīne. Viņa atceras, kā reiz centusies piesegt tēvu, narkotikas noslēpjot bērna dūrainīšos. Taču vienlaikus Kristīne lūdz uzsvērt, ka tēvs, neraugoties ne uz ko, bijis viņai pats labākais uz pasaules. „Viņš nekad un nekādos apstākļos nezaudēja cilvēciskumu un atbildību par mani. Viņš bija kārtīgs, veda mani uz skolu, stadionu, apmeklēja vecāku sapulces, palīdzēja man tikt galā ar mājasdarbiem un izkopt kaligrāfisku rokrakstu. Veltīja man tik daudz laika, cik bija nepieciešams,” sirsnīgi domās par tēti dalās jauniete. Viņa atklāj, ka nu jau ir 11 gadu, kopš tēvs izcietis cietumsodu un pārvarējis atkarību. „Lai arī tos divus gadus, kamēr tētis atradās cietumā, dzīvoju Somijā pie mammas, kur viņa atrada jaunu dzīvi pēc šķiršanās no tēva, es gandrīz katru dienu viņam rakstīju, uzturot pārliecību, ka viss būs labi. Šai tēmai esmu pieskārusies arī savā grāmatā. Zinu – lai pārtrauktu lietot narkotikas, ir jābūt ļoti stipram cilvēkam, tāpēc ar tēti lepojos. Mums ir ļoti jaukas attiecības joprojām.”

Uz jaunietes grāmatas atvēršanu tēvs nebija ieradies. Kristīne paskaidroja, viņš nav iebildis pret grāmatas tapšanu un bijis pirmais, kurš saņēmis gatavu eksemplāru.

Kristīnes dzejolis no grāmatas „Odinochka”

Es stāvu uz jumta malas un ceru, ka nāks manai pasaulei gals. Mans spēriens tik vēsais būs drosmīgs un skaļš, Ka noklusinās radio čerkstošās balsis dzīvokļos Zem manām kājām esošos. ...Un varbūt kāda jauna dāma pārtrauks lakot nagus, Un, izdzirdot troksni, pieskries pie loga, aizķerot manu ausi lidojumā, Kad jau triekšos pretim zemei ar atvērtām apskāvienam rokām Vēl siltām. Pats sātans mani gaidīs lejā, sēdot šūpolēs, pulējot pakavus, svilpojot Seresa "Drūmo svētdienu". Uz balkoniem iznāks jaunās māmiņas ar dzīvīgiem bērniem pie rokas kā Frīdas Kālo pērtiķiem, Mākslinieks no trešā stāva vientuļnieka dzīvokļa, viņam mundštuks mutē un teātra biļete velveta bikšu kabatā. Zinātkārs būs arī kaimiņš, kuram lidojumā paudīšu nosodījumu, ka sievu viņš krāpis ar mani. Nevienaldzīgs būs arī pensionārs, pie kura kādreiz iegriezos, lai izmantotu telefona pakalpojumus, Zem baltā, tamborētā galdautiņa atstājot divus desmitus santīmu kā atlīdzību par palīdzību. Lidojums būs četras sekundes ilgs un pavisam jautrs - Es trīsreiz pagūšu nomainīt pozas un kleitiņas. Kad ietriekšos asfaltā, mīkstā kā paklājs, Pills mākonis vai govs tesmenis, Es ieelpošu reibinošo gaisu. Tad piecelšos, sapurināšu sevi, pieglaudīšu izspūrušos matus, Palūgšu izsaukto "ātro" medmāsai uguni Un braukšu apskatīt izīrējamos dzīvokļus Aizsaules ielā.

Ieva Valtere / Foto: Mārtiņš Ziders