Neticams stāsts: klaiņojošs zēns atrodas pēc 25 gadiem ar Google palīdzību

Mazulis ubago naudu graustu pilsētā

Mazais indietis Sarū pazuda 1986.gadā, kad zēnam bija vien pieci gadi. Viņš kopā ar savu vecāko brāli strādāja par Indijas vilcienu uzkopēju. Zēns atceras: “Bija vēla nakts,  mēs izkāpām no vilciena. Biju tik ļoti noguris, ka apsēdos uz soliņa stacijā un aizmigu.

Tās nakts snauda izmainīja Sarū likteni. “Es domāju, ka brālis taču mani pamodinās, bet, kad atvēru acis, viņš nekur nebija manāms. Nospriedu, ka viņš varētu būt iekāpis vilciena sastāvā, kas stāvēja uz sliedēm man pretī. Iekāpu vilcienā, bet arī tur viņa nebija,” atceras zēns.

Arī vilcienā miegs pievārēja mazo puisīti, un viņš atkal aizmiga. Sarū pamodās tikai pēc 14 stundām – labi izgulējies, taču šokā, jo nesaprata, kur nonācis.  Vilciens zēnu bija aizvedis uz trešo lielāko Indijas pilsētu – Kalkutu -, kura slavena ar saviem graustu rajoniem.

“Es biju tik ļoti nobijies. Nesapratu, kur atrodos. Sāku izvaicāt sastaptos cilvēkus,” Sarū atceras savu izmisumu. Drīz pienāca vakars, mazajam puisim atkal nācās meklēt guļvietu. Viņš atradis kādu graustu. “Tā bija ļoti biedējoša vieta. Nedomāju, ka māte vai tēvs jelkad novēlētu savam piecgadīgajam bērnam nakšņot Kalkutas graustā vai Kalkutas vilciena stacijās,”  viņš tagad saka.

Sūrie apstākļi lika zēnam kļūt par vienu no Kalkutas ubagiem – par vienu no daudziem tūkstošiem ubagojošu indiešu mazuļu.

“Man bija jābūt uzmanīgam. Nevienam nevarēju uzticēties. Reiz kāds vecāks vīrietis piesolīja man ēdienu un pajumti, un solīja parādīt ceļu uz mājām, bet es biju aizdomu pilns,” par izbēgšanu no pedofila ķetnām stāsta nu jau pieaugušais vīrietis.

Jaunās mājas – citā kontinentā

“Kopumā biju pieņēmis faktu, ka esmu pazaudējis savu ģimeni, ka nezinu ceļu atpakaļ pie mammas. Un dzīvot Austrālijā – tas man izklausījās lieliski!”

Drīz vien Sarū apmetās savās jaunajās mājās Tasmānijas pavalstī. Taču, kļūstot vecākam, zēnam arvien vairāk gribējās noskaidrot, kur ir viņa mājas. Procesu ļoti sarežģīja tas, ka Sarū bija analfabēts; 5 gadu vecumā viņš nav zinājis savas dzimtās pilsētas nosaukumu, nedz arī šī nosaukuma rakstību.

Viss, ar ko viņš varēja operēt, bija atmiņas par vietu Indijā. Viņš sāka izmantot Google Earth programmu, lai ar zemeslodes satelītuzņēmumu palīdzību censtos atrast savu dzimto pilsētu.

“Jutos kā Supermens! Tu “staigā” pa karti, skaties fotoattēlu un prātā vaicā sev, vai šī vieta varētu būt īstā. Nē? Ejam tālāk!”

Šāda veida Indijas izpēte nedeva rezultātus, tāpēc Sarū nolēma lietot citu – matemātisku – stratēģiju. Tā bija efektīvāka. Proti, Sarū sareizināja laiku, ko tonakt pavadījis vilcienā (14 stundas) ar Indijas vilcienu vidējo ātrumu un secinājis, ka nobraucis aptuveni 1200 kilometru.

Tad Google Earth kartē pētīja zonu 1200 km rādiusā ap Kalkutas cetru. Mūža atklājums bija noticis – pilsētu sauca Kandva.

“Es gandrīz apkritu! Pietuvinot attēlu un ar datorpeli “staigājot” , uzgāju ūdenskritumu, kur bērnībā spēlējos! Es “nogāju” visu to ceļu no ūdenskrituma līdz mājām,” stāsta Sarū.

Drīz vien viņš bija ceļā no Austrālijas un Kandvas pilsētu. Vairākas Google Earth redzamās ielas un vietas bija Sarū galvā, viņa bērnības atmiņās. Vadoties no redzētā datorā, viņš aizgāja arī uz paša mājām.

“Tā nebija tā ēka, ko biju cerējis ieraudzīt. Es ieraudzīju vecu, pamestu graustu.” Kaimiņi zinājuši teikt, ka Sarū ģimene šajā vietā jau sen vairs nedzīvo. Taču, tā kā zēns zināja nosaukt savas ģimenes locekļu vārdus, kāds no citiem kaimiņiem teica, ka zina, kur meklējama Sarū māte.

Abu tikšanās notikusi jau drīz. Pirmajā brīdī Sarū savu māti nav pazinis.

“Viņai bija 34, kad redzēju māti pēdējoreiz. Viņa bija novecojusi, bet sejas panti palikuši tie paši. Es teicu: “Jā, tu esi mana mamma,”” atceras vīrietis. “Māte satvēra manu roku un veda uz mājām. Viņa neko neteica, viņa bija kā sastingusi. Mājās viņai bija nelielas nepatikšanas dēļ tā, ka pēkšņi pēc 25 gadiem uzrodas dēls, – gluži kā tāds spoks!”

Atklājās, ka sievietei kāda zīlniece bija teikusi, ka kādu dienu viņa atkal satiks savu dēliņu. “Es domāju, ka Sarū ir miris, un zīlniece man šos cerīgos vārdus teica tikai tāpēc, lai man būtu enerģija dzīvot,”  stāsta māte.

Diemžēl Sarū brālis, kuru viņš pirms 25 gadiem pazaudēja pilsētiņas dzelzceļa stacijā, neatradās sveiks un vesels. “Mēnesi pēc tam, kad pazudu es, mana brāļa ķermeni atrada uz sliedēm - sadalītu divās daļās. Visticamāk, viņš mēzis kārtējo sastāvu un paslīdējis zem braucoša vilciena,” - ziņa par brāļa nāvi ļoti satriekusi Sarū.

Gadiem ilgi Sarū Brīdlijs gājis gulēt ar milzīgām ilgām pēc savas ģimenes. Nu viņš ir atpakaļ pie saviem radiniekiem. Sarū saglabājis arī ciešus kontaktus ar ģimeni, kas viņu uzaudzināja Austrālijā.

“Tagad es guļu krietni mierīgāk,” viņš saka. Miegu uzlabo arī fakts, ka par Sarū neticamo stāstu ieinteresējušies producenti, kuri veidoja fimu “Graustu miljonārs” – arī tā bija pārsteidzošs stāsts par puisēnu no graustu rajona Indijā.

Kasjauns.lv, Foto: ekrānšāviņi no bbc.co.uk