Cacas atzīšanās: "Esmu atkarīga no solārija!" FOTO

Divu bērnu mamma Sāra Vilmana no Ziemeļdakotas ASV pirmo reizi uz solāriju aizgāja 14 gadu vecumā. Dažus gadus vēlāk jauniete iestājās kādā skaistumkopšanas koledžā, kur tika pie palamas – Malibu Bārbija. Tas bija tādēļ, ka ne tikai viņas āda bija tumši iedegusi, bet arī kopējais vizuālais tēls un dzīvesveids tika ieturēts Bārbijlelles stilā.

Pamazām Sāra no solārija kļuva atkarīga. „Tas nenotika uzreiz, bet laika gaitā. Un šobrīd es varu sacīt, ka tik tiešām nespēju apturēt sevi. Es nespēju neaiziet uz solāriju,” savu bēdu cacīgā dāmiņa uztic laikrakstam „The Mirror”. Sārai sauļošanās nepieciešama 5 dienas nedēļā, seansa ilgums – 20 minūtes. Viņai ne pārāk patīkot vāļāties ārā saulē, priekšroku Sāra dod solārijam.

„Esmu nobijusies, bet nevaru šo ieradumu atmest. Lasot par ādas vēzi, mani māc lielas bailes, ka arī es varētu saslimt, taču neko nespēju izdarīt – ceļos un eju uz skaistumkopšanas salonu,” viņa teic. Tagad par Sāras veselības stāvokli un patoloģisko atkarību noraizējusies arī viņas ģimene – vīrs, vecāki, arī abi Sāras bērni. „Mamma par mani ļoti uztraucas,” saka Sāra, „un es labi saprotu savu māmiņu. Arī es nekad mūžā neļautu savai meitai lietot solāriju,” viņa uzsver.

Kopš padsmit gadu vecuma Sāras hobijs ir fotografēšanās. Viņa sevi sauc par nepilna laika modeli, jo tagad pārējo laiku paņem ģimene. Sāra atzīst, ka īstenais iemesls atkarībai no solārija esot zems pašnovērtējums: „Jā, tas ir saistīts ar to. Kopš pusaudzes gadiem man ir kompleksi, un iedegusi un saģērbusies kā Bārbija es vienkārši jūtos smukāka”. Izrādās, viņas mērķis bija kļūt populārākajai meitenei visā koledžā. Viņa tievēja, ģērbās izaicinoši un turpināja stutēt savu nošļukušo pašapziņu. Daļēji tas viņai arī izdevās, tādējādi kaut cik uzlabojot iekšējo pašsajūtu.

Ar solārija iedegumu vien viņa neaprobežojas. Reizēm, lai iegūtu sevišķi tumšu ādas krāsu, viņa vēl lieto tā dēvēto mākslīgā iedeguma spreju. „Lai vai kā jūs sauļotos, vienmēr paliks tādas vietas uz ķermeņa, kuras iedeg sliktāk. Zem dibena, pie padusēm... Tām vietām es uzpūšu papildu brūnumiņu,” saka no sauļošanās atkarīgā. Lai neticīgajiem cilvēkiem ilustrētu, cik spēcīga ir viņas atkarība no solārijiem, viņa to salīdzina ar narkomāna vajadzību pēc kārtējās devas. „Esmu gatava celties augšā naktī, lai dotos uz solāriju. Pilsētā, kur dzīvoju iepriekš, bija viens solārijs, kas durvis vēra piecos no rīta, un es mēroju labu gabalu līdz tam, lai paspētu pasauļoties pirms lekciju sākšanās koledžā,” viņa stāsta. Viņa kļūstot nervoza, ja netiek uz solāriju. Tiesa, nav informācijas par to, ko viņa dara tajās divās nedēļās dienās, kad solārija apmeklējumu izlaiž.