Tā dzīvo Giriks, kurš tagad oficiāli ir Rahmirs Ardžājevs. FOTO

Šogad tās ir notikušas – Giriks, kurš jau vairākus gadus pievērsies islāmam, nu oficiāli nomainījis vārdu un turpmāk saucams kā Rahmirs Ardžājevs. Piedāvājam iepazīties, kā Girikam gājis dzīvē pēdējos desmit gados pēc tam, kad viņš kļuva par TV zvaigzni, piedaloties vienā no pirmajiem TV realitātes šoviem Latvijā „Sapņu sala”.

Žurnāls „Kas jauns” aizvadītā novembrī ciemojās pie Girika viņa dzīvoklī, kurā viņš uzņēma viesus, piedaloties šovā „Gandrīz ideālās vakariņa”.  Ģirts jeb tagad - Rahmirs - īrē dzīvokli netālu no Rīgas centra, kādas 20. gadsimta sākumā celtas mūra ēkas pēdējā, jumta, stāvā. Viņa dzīvoklis ir plašs, vienkāršs un gaumīgs. Interjeru puisis iekārtojis pats.

Frizierim patīk viss austrumnieciskais, kā arī Āfrika. „Esmu bijis Ziemeļāfrikā, Dienvidāfrikā, jā, protams, arī Maurīcijas salā. Bet visvairāk sapņoju par ceļojumu uz Āfrikas vidieni,” stāsta Rahmirs. Vaicāts, kāpēc viņu velk uz Austrumiem, Giriks atbild: „Man taču tēvs ir no Turkmenistānas!”

Rahmiram ļoti patīk ceļot. „Ceļojumi ir vislabākais, kur ieguldīt naudu. Pliki mēs piedzimstam un pliki nomirstam, bet ceļojumos gūtās emocijas nevar atņemt neviens,” uzskata viņš. Ar ceļojumos iegādātajiem suvenīriem Giriks iekārtojis dzīvokļa interjeru. Īpaši viņam patīk dažādas maskas. „Tā arī iegājās — sāku vest mājās maskas. Un nu tas man kļuvis par hobiju, arī draugi zina, ko dāvināt.”

Girikam patīk augi. Un arī to var pamanīt viņa dzīvoklī. „Man ļoti patīk puķes. Žēl, ka man nav ziemas dārza. Bet nekas — dzīvoklī zaļumiem ir gana daudz vietas. Zaļumi atsvaidzina telpu, padara to dzīvīgāku, turklāt rada skābekli. Es nevarētu dzīvot miteklī, kur nebūtu dzīvo augu, puķu.”

Daudzus gadus Ģirts dzīvoja kopā ar vairākiem eksotiskiem dzīvniekiem. Viņš bijis karaliskā regejpitona, Meksikas sarkanā zalkša, Kalifornijas karaliskā pitona un Čīles ugunīgā putnu zirnekļa saimnieks, bet tagad uzņēmies rūpes par suņumeiteni Stellu. „Zalktis un zirneklis devās uz citiem medību laukiem, bet pitonus pārdevu. Apnika tīrīt čūsku terārijus, turklāt beidzot gribējās kādu dzīvnieku, ko varētu samīļot. Nu man ir Stella,” laimīgs teic Rahmirs.

Bezšķirnes kucīti viņš paņēmis no dzīvnieku patversmes. „Tolaik Stella bija gadu veca, bet nu kopā esam jau četrus gadus,” teic Rahmirs. Viņš stāsta, ka pie suņa ticis visai negaidīti. „Gāju līdzi draudzenei uz patversmi, jo viņa vēlējās mammai uz laukiem paņemt kaķīti. Kaķi gan viņa neizvēlējās, taču es nolēmu apskatīt suņus.

Un tā šis plušķītis iekrita man sirdī. Patiesībā jau sen domāju par suni, un, redz, kā gadījās — gāju palīdzēt izvēlēties kaķi, bet pats tiku pie suņa,” stāsta Rahmirs, un Stella, gluži kā sajuzdama, ka runa ir par viņu, velta saimniekam mīlestības pilnu skatienu.

Stella ir draudzīga, nav agresīva, un viņai ļoti patīk bērni. Rahmirs gan neslēpj, ka sākotnēji ar Stellu gājis grūti. „Izkāmējis, ar savēlušos kažoku, nedresēts suns, kas pietaisīja visu māju. Draugi pat jautāja, vai esmu izvēlējies pašu nesmukāko no patversmes suņiem? Bet ar laiku Stellu iedresēju, sakopu. Pirms trim gadiem suņu labdarības izstādē „Big Match Show” viņa pat dabūja otro vietu kā neparastākās krāsas suns. Kad Stellu safrizē, viņa ir tāda sudrabpelēka,” lepojas Rahmirs.

Salauzis mugurkaulu, braucot ar velosipēdu

Ikdienā Rahmirs pārvietojas ar sabiedrisko transportu, jo autovadītāja apliecības viņam nav. „Kārtojot tiesības, sasitu inspektora auto. Iestājās tāds šoks, ka kopš tā laika pie stūres neesmu sēdies. Esmu sūdīgs autobraucējs, tāpat arī sūdīgs velobraucējs,” pasmaida Rahmirs, kuram mājās stāv divi kalnu velosipēdi.

Uz divriteņa viņš nav sēdies vairāk nekā gadu, un tam arī ir nopietns iemesls — pērn, piedaloties Vienības velobraucienā, viņš neveiksmīgi krita un salauza mugurkaulu. „Tas bija aizpagājušā gada 4. septembrī... Pirms pagrieziena uz Raganu visi barā nesāmies, kāds man nogrieza ceļu, bet es par strauju bremzēju. Kritu un ar kūleni ielidoju tieši ceļazīmē „Pagrieziens uz Raganu”. Rezultātā lauzts mugurkauls, lauzts deguns un vairākas ribas. Pāris mēnešu pavadīju guļot, līdz pamazām sāku staigāt. Vispirms tikai ar korseti, bet nu varu bez tās.

Gultā pavadītie mēneši nav bijuši no tiem vieglākajiem. „Tas bija ļoti grūti. Pat ienaidniekam to nenovēlētu. Drausmīga sajūta. Bet tāda ir dzīve, kaut kādu mācību esmu guvis. Pat aizgāju pie astrologa, kurš izpētīja, ka man vajadzētu izvairīties no ekstrēmām nodarbēm,” teic Rahmirs, sakot paldies draugiem un arī klientiem, kas viņam snieguši palīdzību un atbalstu šajā grūtajā laikā.