Sieviete gribēja palielināt savu dupsi. Un samaksāja par to visdārgāko cenu... FOTO
"Esmu samaksājusi visdārgāko cenu par savu kaprīzi," saka divu bērnu māmiņa, kura vēlējās lielāku sēžamvietu un, taupot naudu, devās pie kaktu dakteriem. Viņas dibenā netika ievietots silikons, bet gan visparastākā vannas sāls un celtniecības materiāls. Atlikušo mūžu sieviete pavadīs ar amputētām kājām un rokām.
46 gadus vecā Eiprila Mišela Brauna par savu kļūdīgo izvēli nebaidās runāt publiski, jo tagad viņa vēlas būt uzskates materiāls sievietēm, kuras grib sevi mākslīgi uzlabot un neapzinās risku, uz ko iet. Eiprila nenoliedz, ka savas kaprīzes varā bija kļuvusi dumja un akla. Pašas vieglprātība viņai maksāja visas ekstremitātes – nekas vairs nebija glābjams pēc tam, kad palielinātais dupsis viscaur ķermenim izraisīja gandrīz letālas sekas. Ārsti Eiprilas dzīvību izglāba, taču rokas un kājas nebija tiem pa spēkam.
“Es gribēju līdzināties Dženiferai Lopesai vai vismaz Dženetai Džeksonei,” britu medijiem stāsta divu bērnu māte Eiprila no Losandželosas, “un es neapzinājos risku”. Viss norisinājās tālajā 2004.gadā, kad lieli dibeni vēl nebija vienā no pirmajām vietām plastisko operāciju jomā. Tolaik palielināt sēžamvietas apaļumus vēl nebija tik populāri, kā tas ir tagad, attiecīgi arī klīnikas, kur šādas operācijas veica, bija maz un visi riski nebija izpētīti. Eiprila kopā ar draudzeni nolēma doties pie mazpazīstamiem pseidoārstiem, faktiski pie cilvēkiem, kas šīs lietas darīja mājas apstākļos.
“Par tādu iespēju man pastāstīja paziņas draudzene. Viņa teica, ka ir iespēja ar silikona injekcijām palielināt pēcpusi, un tas neesot nekas sarežģīts. Padomāju, ka tā meitene ir brīnums manā dzīvē – viņa pateica, ka par mazām naudiņām es varu apmierināt vēlmi pēc kārdinošiem apaļumiem,” atceras Eiprila. Operāciju veica sieviete, kurai nebija nekādu sertifikātu, kas apliecinātu viņas mediķa izglītību. Sieviete teikusi, ka būs vajadzīgas divas trīs potēšanas reizes.
“Vaicāju, vai tas būs sāpīgi. Viņa atbildēja, ka būs gan, taču paciest varot. Saprotams, es neredzēju, ko tieši viņa dara man dibengalā, bet sāpes bija ellīgas. It kā spiestu visus nervus reizē,” stāsta Eiprila. Kā vēlāk konstatēja mediķi, viņas dibenā pirmajā piegājienā tika salaists... rūpnieciskais silikons! Pēc nedēļas atkārtotā reizē dibenu uzpildīja ar vēl neiedomājamāku vielu – ar vannas sāli. Dupsis kļuva acīmredzami lielāks un apaļāks, un par šiem “priekiem” 46 gadus vecā sieviete samaksāja 537 latus.
Dažu mēnešu laikā pēc otrās potēšanas viņas dibens kļuva nedabīgi ciets, un sēdēšana vairs nebija ērta. “Taisnībusakot, es jutu un zināju, ka kaut kas nav kārtībā. Taču man bija kauns meklēt palīdzību.” Par savām sajūtām viņa izstāstīja vien savām meitām, 22 un 21 gadu vecām.
2011.gadā viņa nonāca klīnikā, kur tika veikta dibena noņemšanas operācija. Vielu sajaukums zem ādas bija izveidojis kaut ko cietu un ķepīgu vienlaikus, saindēts bija viss ķermenis. Glābšanas operācija nebija tik veiksmīga, kā cerēts, un ārsti nedomāja, ka Eiprila izdzīvos kaut 24 stundas pēc tās. “Tobrīd es nedomāju par to, ka mana ģimene paliks bez manis. Es biju laimīga, ka tās sāpes beidzot ir pierimušas,” viņa atceras.
Mediķi pateica, ka gangrēna pārņēmusi visu viņas ķermeni, atskaitot torsu un galvu. Nebija citu variantu kā vien amputēt visas ekstremitātes. “Es zināju, ka tāds varētu būt iznākums, jo manas rokas bija pilnībā nedzīvas. Tās izskatījās kā mironim, bez asinsrites un ļenganas.”
Roku un kāju nogriešana ļāva glābt sievietes dzīvību. “Pirmais moments bija šoks. Ļoti jāpierod pie tā, ka daļa tevis vairs nav. Ne paiet, ne kaut ko rokās paņemt... Taču visgrūtākais sākās tad, kad pēc 6 mēnešiems slimnīcā es atgriezos reālajā dzīvē. To nevar izstāstīt....”
Esot bijuši ļoti tumši brīži, kad tikai Eiprilas meitas spējušas mammu atrunāt no pašnāvības. “Es raudāju aizgūtnēm simtiem reižu. Man nav kāju, roku un pat tās pašas sēžamvietas nav. Un viss tikai manas kaprīzes un naivuma un stulbuma dēļ,” viņa atminas emocijas, kuras Eiprilai šobrīd šķiet ļoti svarīgi nodot tālāk citām sievietēm, kas domā, ka viņu dzīve būs jaukāka, ja būs lielāks dibens.
Eiprila nolēma cīnīties. Viņa sāka domāt par sportu; daudzi invalīdi ir labi sportisti. Eiprilas mērķis bija triatlons. “Pirmo reizi [ar protēzēm] atsāku staigāt 2011.gada beigās. Sāku trenēties sešas dienas nedēļā – peldēt ir iespējams arī ar amputētiem locekļiem. Caur asarām, taču es trenējos sacensībām!” Pirms diviem mēnešiem Eiprilai izdevās finišēt kādās lokālās ASV sacensībās. Pie finiša līnijas māti sagaidīja viņas ģimene, un visi izplūduši asarās par gribasspēku un cīņassparu, kas izrādījās stiprāki par lielās nelaimes slogu.
“Par notikušo domāju jau citās kategorijās. Es neesmu to “mediķi” iesūdzējusi tiesā un arī nekādas kompensācijas man nevajag. Es vēlos vienīgi to, lai sievietes sadzird: melnais tirgus un kaktu dakteri ir ļoti bīstami. Mums jāsaprot, ka esam piedzimušas perfektas tieši tādas, kādas piedzimām. Ir jāiemācās sevi mīlēt un pieņemt! Ja tev nav tāds dibens, kāds konkrētajā brīdī ir modē, tev nav tāpēc jājūtas slikti!”
Eiprila nolēmusi turpināt tiekties pēc sasniegumiem triatlonā un nezaudēt optimismu. Viņa ļaujas grūtsirdībai tikai brīžos, kad atceras, kā cauri kāju pirkstiem birst smalkās pludmales smiltiņas, vai kā tas ir – ar roku izbraukt cauri matiem. Tās emocijas vienmēr būs viņas atmiņās.
