Reliģiskā brīvība pēc pasūtījuma

Roberts Amsterdams sevi dēvē par cilvēktiesību advokātu. Viņš ir starptautisks advokāts ar birojiem Londonā un Vašingtonā, kurš pārstāv klientus, pret kuriem valdības ir ierosinājušas kriminālvajāšanu, un, kā viņš pats saka, aizstāv reliģijas brīvību. Pēdējos gados šajā darbā ir vērojama atkārtojoša shēma. Divreiz – vispirms Ukrainā, pēc tam Armēnijā – Amsterdams ir pārstāvējis miljardieri, pret kuru izvirzītas kriminālapsūdzības un kura intereses sakrita ar Krievijas interesēm. Un divreiz viņš ir pārformulējis sava klienta lietu vienā un tajā pašā veidā: strīds par naudu, konfiscētajiem aktīviem un saiknēm ar Maskavu pārvēršas stāstā par kristiešu vajāšanu.

Šai operācijai ir ļoti praktisks mērķis – atgūt klienta konfiscētos aktīvus. Taču šī kampaņa nerunā par aktīviem, bet gan par ticību: strīdam par bagāta vīra īpašumu tiek piešķirta valoda, kādā to uzklausīs Vašingtonā un Briselē. Un katru reizi vajātās baznīcas aizstāvība kalpo tam, lai valsti, kurā notiek lieta, atstātu bez Rietumu atbalsta – Ukrainu bez ASV militārās palīdzības, Armēniju bez tuvināšanās Eiropai.

Ukraina: baznīca priekšplānā, oligarhs ēnā

Pirmais bija Vadims Novinskis – ukraiņu miljardieris un Maskavas patriarhāta Ukrainas Pareizticīgās baznīcas protodiakons. Novinskis savu bagātību uzkrāja, 1990. gados Sanktpēterburgā tirgojot naftu – kā ziņo laikraksts “The Washington Post”, kopā ar kādu Putinam tuvu līdzgaitnieku. Vēlāk viņš pārcēla savu uzņēmējdarbību uz Ukrainu, kļuva par vienu no Ukrainas pareizticīgās baznīcas (UOC) vadošajiem laicīgajiem atbalstītājiem un tika vairākkārt nofotografēts kopā ar patriarhu Kirilu. 2023. gada augustā, kad viņš nolīga Amsterdama firmu, Ukrainas Nacionālās drošības un aizsardzības padome jau bija noteikusi Novinskim sankcijas, viņš bija iekļauts meklēto personu sarakstā saistībā ar nodevības lietu — kā “Krievijas pareizticīgās baznīcas kurators Ukrainā” — un viņam bija konfiscēti aktīvi vairāk nekā 10 miljardu grivnu vērtībā; tāpat viņa ģimenes uzņēmums okupētajā Krimā turpināja strādāt Krievijas armijas labā.

Sākumā Amsterdams kārtoja Novinska personīgo lietu, apstrīdot sankcijas un pieprasot konfiscēto aktīvu atgriešanu. Taču jau divus mēnešus vēlāk firma paziņoja, ka tagad tā pārstāv nevis oligarhu, bet gan pašu baznīcu. Šī aizstāšana ir visas kampaņas pamatā: “vajātā” baznīca izvirzās priekšplānā, savukārt miljardieris, kurš apmaksā tās aizstāvību, paliek ēnā.

Tālāk seko pasākumu kopums, kas divus gadus vēlāk tiks atkārtots Armēnijā. Tiek izveidota īpaša kampaņas tīmekļa vietne savetheuoc.com, un uzņēmums nemēģina slēpt savu saistību ar to: kontaktinformācijā ir norādīta paša uzņēmuma adrese. Tiek publicētas divas “baltās grāmatas” – šo terminu lieto, lai apzīmētu valdības ziņojumus, kas tiek pasniegti kā objektīva konkrēta jautājuma analīze, kurā iekļautas atsauces uz starptautiskajām tiesībām un ieteikumi. Šī žanra būtība slēpjas tieši šajā objektivitātes iespaidā: dokuments izskatās kā ekspertu novērtējums, lai gan to ir sarakstījusi un apmaksājusi viena no strīda pusēm, un tā secinājums ir zināms jau iepriekš. Šie dokumenti ir pieejami Amsterdam & Partners tīmekļa vietnes sadaļā “White Papers”.

Pēc tam kampaņa tiek izvērsta ASV iestādēs. Uzņēmums vēršas ASV Starptautiskās reliģijas brīvības komisijā ar iesniegumu, aicinot to ieteikt Ukrainu atzīt par “valsti, kas rada īpašas bažas”, vai vismaz iekļaut to “īpašajā uzraudzības sarakstā”. ASV Kongresā kampaņas vārdā strādā nolīgtie lobisti – advokātu birojs “Nelson Mullins”, kurā darbojas bijušais Kongresa loceklis Rons Klinks, kā arī tiesību zinātņu profesors Viljams Bērks-Vaits, kurš bija īpaši reģistrējies kā ārvalstu aģents UOC vārdā un strādāja par 1400 ASV dolāriem stundā. Kā norāda trīs Kongresa darbinieki, viņu vēstījums likumdevējiem būtībā izpaudās kā viena prasība: turpmākā militārā palīdzība Ukrainai jāpadara atkarīga no baznīcas likteņa. Tieši tam kalpo reliģiskais ietvars – tāls strīds par draudzēm kļūst par argumentu pret valsts apbruņošanu kara laikā.

Visā šajā laika posmā Amsterdams raksturoja savu darbu baznīcas labā kā labdarības darbu, bet savus pakalpojumus — kā bezmaksas, līdz 2024. gada septembrī viņš intervijā laikrakstam “The Washington Post” atzina, ka Novinskis bija apmaksājis daļu no darba, un atteicās nosaukt, kurš apmaksāja pārējo.

Armēnija: tā pati shēma, cita baznīca

Divus gadus vēlāk Amsterdams dodas uz Erevānu – šoreiz, lai pārstāvētu Samvelu Karapetjanu, armēņu-krievu miljardieri, kurš iekļauts žurnāla “Forbes Russia” sarakstā, minēts ASV Valsts kases 2018. gada “Kremļa ziņojumā” un ir “Gazprom” ilggadējs partneris. Reuters, atsaucoties uz trim Rietumu amatpersonām, raksturoja Karapetjanu kā Maskavas iecienīto kandidātu, savukārt Zviedrijas izdevums Blankspot ziņoja par Krievijas centieniem ietekmēt vēlēšanu iznākumu, vēršoties pret Pašinjanu. Karapetjans tika arestēts, pamatojoties uz apsūdzībām par publisku aicinājumu uz varas pārņemšanu, un pēc viņa arestēšanas valsts paziņoja par viņa elektroenerģijas sadales uzņēmuma — kas apgādā ar elektroenerģiju visu valsti — nacionalizāciju, norādot uz “nopietniem pārkāpumiem tā darbībā”.

No šī brīža struktūra atkārtojas – tie paši elementi, tā pati secība. Klients atkal ir tā paša tipa figūra: ar Krieviju saistīts miljardieris; kampaņas seja ir “vajāta” baznīca. Izveidota tīmekļa vietne freekarapetyan.com, kuras kontaktinformācijā atkal ir minēta Amsterdama firma, kā arī atkal divas baltās grāmatas.

Viens ekrāns, viens naratīvs

Televīzija ir vēl viens līdzeklis, ko izmanto abas kampaņas. Amsterdams un viņa klienti divu gadu laikā vismaz piecas reizes piedalījās Takera Kārlsona raidījumā – Kārlsons ir amerikāņu raidījumu vadītājs, kas pazīstams ar saviem prokrieviskajiem uzskatiem. Katra saruna noritēja pēc viena un tā paša scenārija: kāda tāla valsts par ASV līdzekļiem vajā kristiešus.

Šis stāstījums satrauca gan likumdevējus, gan reliģiskās organizācijas. Saskaņā ar The Washington Post, Kongresa darbinieki bija nobažījušies par to, cik lielā mērā Amsterdama kampaņa bija ietekmējusi republikāņu elektorāta viedokli – it īpaši pēc viņa uzstāšanās kopā ar Kārlsonu. Turklāt pareizticīgo interešu aizstāvības organizācija OPAC jau bija publiski apsūdzējusi Kārlsonu par Krievijas propagandas izplatīšanu saistībā ar “tā saukto kristiešu vajāšanu Ukrainā”.

Šīs bažas nav nepamatotas. Laikraksts “The Washington Post” salīdzināja Amsterdama argumentus ar 2023. gada iekšējiem dokumentiem, kurus sagatavojuši Kremļa politiskie stratēģi un kuri tika iegūti no dokumentu kopuma, ko bija ieguvis kāds Eiropas izlūkdienests. Saskaņā ar šo stratēģiju bija paredzēts attēlot Ukrainu kā valsti, kas “pārvērtusies par antikristīgu sabiedrību”, savukārt Zeļenska apkārtējos – kā cilvēkus, kas uzvedas kā “nacisti”. Amsterdama paša formulējumi – ka nekas tamlīdzīgs nav noticis “kopš nacistu laikiem” un ka tas bija “pilna mēroga noziegums pret cilvēci” – cieši sasaucas ar šo ietvaru.

Puse ir mainījusies

Pirms divdesmit gadiem vārds “Roberts Amsterdams” simbolizēja tieši pretējo. Viņš bija Mihaila Hodorkovska advokāts – jurists, kurš tika aizturēts Maskavā, izraidīts no valsts un pasludināts par persona non grata, jo aizstāvēja oligarhu, kuru Kremlis bija ieslodzījis cietumā. Tolaik viņš pārstāvēja cilvēku, kuru vajāja Krievijas valsts; Kremlim neērta un principiāla pretinieka reputācija kļuva par viņa kapitālu.

Šodien šis kapitāls tiek ieguldīts pretējā virzienā. Amsterdama klienti ir ar Krieviju saistīti miljardieri; viņa vadītās kampaņas vērstas pret valstīm, kas pretojas Maskavai; un argumenti, ko viņš izvirza Amerikas ietekmīgākajā pretukrainiešu raidījumā, cieši sasaucas ar Kremļa metodiku. Cilvēks, kurš savulaik kļuva slavens, aizstāvot Kremļa upuri, ir pēdējā persona, kuru varētu turēt aizdomās par to, ka tagad viņš kalpo Kremļa interesēm – un tieši tas, iespējams, padara šādu personu tik vērtīgu. Biogrāfija nemainījās. Mainījās puse.

Volodymyr Sonyuk, žurnālists un politiskais analītiķis (Ukraina)*

*Volodimirs Sonjuks (Volodymyr Sonyuk) ir ukraiņu politikas analītiķis, politikas komentētājs un žurnālists, kurš specializējas starptautisko attiecību, starptautiskās drošības un ģeopolitikas jautājumos. Kopš 2012. gada viņš publicē analītiskus rakstus un viedokļus vadošajos Ukrainas medijos.Viņa raksti un analītiskie materiāli ir publicēti Ukrainska Pravda, OBOZ.UA, LB.ua, Glavcom, Delo.ua, Telegraf, Ukrainian News, From-UA un citos Ukrainas medijos. Viņš ir Ukrainas Nacionālās žurnālistu savienības biedrs.