Dzīvi purvi - tā ir joma, kurā Latvija ir stipri priekšā Eiropas paraugvalstīm. Kāpēc tas ir svarīgi?

Dr. biol. Māra Pakalne, Latvijas Universitātes “LIFE PeatCarbon” projekta vadītāja, purvu izpētei un atjaunošanai veltījusi vairāk nekā divas desmitgades, un viņas vadītie projekti rāda – ja purvam atdod ūdeni, dzīvība atgriežas pārsteidzoši ātri.

No celmlaužiem līdz Somijas pieredzei

Purvu hidroloģiskā režīma atjaunošana Latvijā sākās 1999. gadā Teiču dabas rezervātā, kur tika izstrādāta pirmā metodika koka aizsprostu būvei. Sekoja Lubāna mitrājs, bet 2004. gadā ar Eiropas Komisijas finansējumu darbu sāka arī Māras Pakalnes komanda. “Mūsu projekta vietas toreiz bija Cenas tīrelis, Klāņu purvs un Stiklu purvi Kurzemē,” atceras pētniece. “Tolaik par šo jautājumu Latvijā runāja vēl samērā maz, tas tikai sāka kļūt aktuāls.”

Atjaunošana Teiču purvā bija nepieciešama tāpēc, ka tas ir starptautiskas nozīmes mitrājs, par kura stāvokli valstij ir saistības, bet teritoriju šķērsoja grāvju sistēmas. Princips ir vienkāršs. “Grāvji nosusina purvu, bet atjaunošanai ir pretējs efekts – aizsprostu būve saglabā ūdens līmeni purvā. Ja ūdens paliek purvā, veģetācija var atjaunoties,” paskaidro Māra Pakalne.

Pirmie projekti balstījās uz koka aizsprostiem, bet pētnieces komanda izvēlējās citu ceļu. “Mēs braucām uz Somiju un skatījāmies, kā to dara tur. Līdz tam Latvijā nebija pieredzes kūdras aizsprostu būvēšanā, lai gan kūdra ir dabisks materiāls. Tos būvē ar ekskavatoru, nevis ar roku darbu. Tas ir ātrāk, efektīvāk un stabilāk,” stāsta pētniece, piebilstot, ka arī koka aizsprosti veic savu funkciju un ir skaisti pārauguši ar veģetāciju. Mūsdienās Eiropā par efektīvāko atzīta tieši kūdras aizsprostu būve, bet vēl tālāks un daudz dārgāks solis ir grāvju pilnīga aizbēršana. To plaši praktizē Somija, kur susināto purvu un mežu platības ir pat lielākas nekā Latvijā.

Situācijas novērtējums kaimiņvalstīs

Baltijas valstīs procesi norit līdzīgi, taču ar atšķirīgu intensitāti. “Igaunijā, pēc manas informācijas, ir vairāk purvu, bet pašlaik purvu atjaunošana tur notiek mazāk, taču agrāk ir īstenoti vairāki purvu hidroloģiskā režīma atjaunošanas projekti. Savukārt Lietuvā kolēģi aktīvi strādā pie purvu atjaunošanas jautājumiem,” zina teikt Pakalne. 

Plašāku Eiropas ainu iezīmē Somija, Vācija un Nīderlande. Somijā, kur susināto purvu un mežu platības ir lielākas nekā pie mums, grāvju sistēmas nereti tiek aizbērtas pilnībā, un tieši no somiem Latvijas pētnieki pārņēma kūdras aizsprostu būves metodi. Vācijā pēc Otrā pasaules kara lielākā daļa purvu tika nosusināta un pārvērsta par lauksaimniecības zemi, tāpēc dabiski purvi tur saglabājušies maz, galvenokārt Alpu priekškalnēs. Vissmagākā situācija ir Nīderlandē. “Kā saka kolēģi Nīderlandē, purvu saglabāt ir izdevīgāk, nekā pēc tam ieguldīt miljonus purvu atjaunošanā,” teic pētniece, piebilstot, ka tur atjaunošanu apgrūtina arī skābie lieti, pret kuriem galvenais kūdru veidojošais augs sfagns ir ļoti jutīgs un šādā vidē vispār nespēj augt.

Ko sabojāt var ātri, bet pilnībā atgūt – nekad

Vācijas pieredze rāda, cik tālu var aiziet purvu iznīcināšana. Pēc Otrā pasaules kara lielākā daļa purvu tur tika nosusināta un pārvērsta lauksaimniecības zemē, notika arī plaša kūdras ieguve. Līdzīgs jautājums aktuāls arī Latvijā – ko darīt ar izstrādātajiem kūdras laukiem? Māra Pakalne saka: “Kūdras lauki, kuros ir iegūta kūdra, ir vissarežģītākais gadījums, kā atjaunot purva veģetāciju, jo ūdens līmenis ir pazemināts, apkārt ir novadgrāvji un daudz susinātājgrāvju. Mana pieredze rāda, ka tas nav tik vienkārši. Paiet varbūt 30 gadu, bet dabiskā augstā purva veģetācija tā arī neatjaunojas pilnībā.” 

Iemesls meklējams tālā pagātnē. “Latvijā purvi veidojās lielākoties pirms pieciem sešiem tūkstošiem gadu, Atlantiskajā laikā, kad klimats bija mitrs, bija pilnīgi citi apstākļi. Purva struktūru veido ciņi, ieplakas, lāmas. Kūdras laukos reljefs ir izlīdzināts. Struktūru, kas veidojusies gadu tūkstošos, atjaunot atpakaļ nav iespējams. Var atgriezt purva augus – baltmeldru, spilves, sfagnus –, bet pilnībā sākotnējo purvu atgūt nevar.”

Sadarbības tīkls, bez kura nekas nenotiek

Purva atjaunošana nav tikai divu instanču savstarpējā lieta – tas ir plašs sadarbības kopums. “Jāsadarbojas zemes valdītājiem – mūsu gadījumā tie ir bijuši “Latvijas valsts meži” vai “Rīgas meži” – ar Dabas aizsardzības pārvaldi. Mēs no Latvijas Universitātes esam pētnieki un veicam izpētes darbus,” stāsta projekta vadītāja. Process ir sarežģīts, jo runa ir par nopietnām ūdens līmeņa izmaiņām teritorijā. “Mēs veicam hidroģeoloģisko izpēti, purvu veģetācijas izpēti un hidroģeoloģisko modelēšanu. Tad tiek sagatavoti tehniskie projekti hidroloģiskā režīma atjaunošanai. Tā ir liela un sarežģīta procedūra.”

Tehniskie projekti pēc tam jāsaskaņo ar pašvaldībām, zemes valdītājiem, kā arī jāizvērtē ietekme uz purva veģetāciju un putniem. Piemēram, Cenas tīrelis ir Rīgas domes īpašumā un par to atbild “Rīgas meži”, savukārt Lielais Pelēčāres purvs – “LIFE PeatCarbon” projekta teritorija – ir “Latvijas valsts mežu” valdījumā.

Rezultāti, kas pārsteidz pat pētniekus

Lai gan mēdz uzskatīt, ka uz purva atveseļošanos jāgaida ilgi, Latvijas projektu pieredze – gan Cenas tīrelī, gan Augstrozē, gan Sudas-Zviedru purvā – liecina par pretējo. “Ja ūdens līmenis ir pietiekami pacelts, purva veģetācija atjaunojas ļoti strauji,” uzsver Pakalne. “Jau nākamajā veģetācijas periodā var redzēt, ka grāvju sistēmas ir piepildījušās ar ūdeni un mitrākajās vietās ieviešas sfagni, jo tie spēj augt tikai tur, kur ir mitrums. Sfagni nespēj augt sausā kūdras laukā.”

Cenas tīrelī, kur atjaunošanas darbi veikti pagājušajā rudenī, pārmaiņas ir acīm redzamas. “Grāvjos pirms atjaunošanas darbiem auga gan priedes, gan bērzi. Šogad bērzi jau sāk kalst, tie ūdenī iet bojā, jo pirms tam grāvis bija pilnībā sauss. Mēs izmērījām, ka ūdens līmenis ir pacēlies par kādiem 15–20 centimetriem.” Un tas, pēc Pakalnes vārdiem, ir daudz. Būtiska priekšrocība Cenas tīrelī ir tā, ka blakus kūdras laukam saglabājies dabiskais purvs, no kura sugas var ieceļot atjaunotajā teritorijā.

Prieku sagādā arī jaunā paaudze. Nesenā ekspedīcijā uz purviem kopā ar studentiem pētniece pārliecinājusies, ka interese neapsīkst. “Man bija milzīgs prieks, ka studentiem purvi patika, viņus aizrāva iespēja veikt šos pētījumus.” 

Māra Pakalne uzsver – ir būtiski runāt par to, ka Latvijā dabiskajos purvos sfagni jūtas brīnišķīgi, un valstī kopumā sastopams vairāk nekā 30 sfagnu sugu. Bet purva ekosistēmas atslēga ir un paliek ūdens. “Purvs kā sūklis uzsūc ūdeni sevī un tad sausos periodos atdod to apkārtējai ekosistēmai.” Visgrūtāk atjaunojamas ir teritorijas, kas nosusinātas ilgstoši. Kā piemēru Pakalne min Papes dabas parku un Nidas purvu, kur pašlaik top dabas aizsardzības plāns un tiek runāts par hidroloģiskā režīma atjaunošanu.