“Esmu labākā situācijā...” Žoržs Siksna atklāj detaļas par savu pensiju. Šo to ir vērts ņemt vērā!

Maksāsim nodokļus – dzīvosim labāk

Dziedātājs Žoržs Siksna atzīst – pensija atkarīga no maksātajiem nodokļiem, “tāpēc esmu labākā situācijā nekā daļa manu skatuves biedru”. 

Jau sarunas sākumā tautā mīlētais skatuves mākslinieks uzsver, ka nav iesaistījies pensiju trešā  līmeņa programmā arī un nevienā no apdrošināšanas programmām nepiedalās, taču vienmēr ir maksājis nodokļus no tā, ko nopelna. Arī darba gadi sakrāti. “Laimīgā kārtā man ir vairāk nekā 35 gadu darba stāžs. Dzīvot var, un, ja vēl piestrādā, tad ir labi. 90. gadu sākumā skatuves cilvēki piedzīvoja lielu krīzi – daudzi štata mākslinieki zaudēja darbu Filharmonijā, arī Latvijas TV un radio estrādes orķestris beidza pastāvēt. Tie mūsu paaudzei bija tukšie gadi, daudziem bija grūti. Labi, ka tolaik jau vairākus gadus strādāju kā pedagogs, vadīju ansambli Jelgavā, pastrādāju arī Operetes un Muzikālajā teātrī, bērnudārzā.” 

Žoržs Siksna paspējis aiziet pensijā vēl 64 gadu vecumā. “Tā nav ļoti liela, bet labāka nekā daudziem par mani vecākiem cilvēkiem. Problēma ir padomju laika gadi, kas daudziem nav atrisināti. Manuprāt, nav pareizi, ka cilvēks 85 gadu vecumā saņem mazāk nekā tas, kuram 70 gadu. Tā ir nesakārtota sistēma mūsu valstī.” Dziedātājs atzīst, ka ar pensiju vien dzīvot būtu diezgan grūti, taču viņš joprojām aktīvi koncertē, tāpēc tagad reģistrējies kā saimnieciskās darbības veicējs. “Jo gribu visus darbus oficiāli noformēt. Vienu brīdi biju pašnodarbinātais, bet šādi ir vieglāk. Rīgā problemātiskāk veidot sadarbības kā pašnodarbinātajam.” Arī tagad maksātie nodokļi papildina Žorža Siksnas pensijas uzkrājumu. Valsts katru gadu veic pārrēķinu, un tad nopelnītais jūtams saņemtās pensijas apmērā. 

Mākslinieks gan zina, ka daļa viņa skatuves biedru spiesti iztikt tikai ar minimālo nodrošinājumu, ko valsts garantē, jo bijis ierasts veidot neoficiālas sadarbības ar daudzām koncertu aģentūrām. “Pamazām situācija uzlabojās, bet tikai pēdējos piecus sešus gadus vairs neko nedara bez rēķinu izrakstīšanas, un tas ir pareizi.” 

Skaudrā pieredze, kad nodokļi nav maksāti

Savu stāstu mums uztic māksliniece, kura nevēlējās atklāt identitāti, tāpēc sauksim viņu par Daci. Tāpat kā Žoržs Siksna, arī Dace pensionējās 64 gadu vecumā, taču bez vīra un bērnu atbalsta, kā arī haltūriņām viņa ar savu pensiju nespētu nomaksāt pat ikmēneša rēķinus. Iemesls likumsakarīgs – lai arī visu mūžu aktīvi rosījusies un nopelnījusi gana pieklājīgi, nodokļus gandrīz nav maksājusi. “Par lielu naudu pārdevu savas gleznu reprodukcijas, veicu dārgus pasūtījuma darbus, villās apgleznojot sienas, un ne tikai Latvijā, bet visu nopelnīju ķešā,” atzīst māksliniece. Tomēr darba stāžs sakrāts pietiekams, jo par mazām naudiņām uz papīra bijusi noformēta gan kā apkopēja, gan kā naktssardze kādā autostāvvietā. 

Tagad Dace katru mēnesi pensijā saņem nedaudz vairāk par 300 eiro. “Labi, ka vēl spēju strādāt un pildīt pasūtījumus,” viņa teic, piebilstot, ka joprojām šie papildu ienākumi ir neoficiāli. Ja varētu laiku pagriezt atpakaļ, vai viņa rīkotos citādi? “Nezinu. Iespējams, ka ne. Man ir četri situēti bērni, savulaik viņiem devu es, tagad viņi palīdz man. Uzskatu, ka tas ir normāls dzīves ritējums. Ja bērni nevarētu palīdzēt, tad gan nezinu, kā viss izvērstos. Vīram ir laba pensija, bet mums ir lieli ikmēneša maksājumi, arī mājā visu laiku jāiegulda – būtu grūti.” 

Pensija sākas daudz agrāk, nekā mēs domājam

Latvijas Bankas paspārnē esošās Apdrošināšanas un pensiju uzraudzības pārvaldes vadītāja Evija Dundure novērojusi, ka liela daļa cilvēku par pensiju sāk domāt tikai dažus gadus pirms došanās pelnītā atpūtā. “Taču patiesībā pensijas lielumu nosaka lēmumi, kas pieņemti jau pirmajos darba gados. Latvijas pensiju sistēmu veido trīs līmeņi, un nevienu no tiem nevar ignorēt. Tikai visi trīs kopā spēj nodrošināt pietiekamus ienākumus vecumdienās.” 

Daudzi kļūdaini uzskata, ka uzkrājums veidojas tikai otrajā un trešajā pensiju līmenī, tomēr arī pirmajā līmenī katram cilvēkam tiek uzskaitīts individuāls pensijas kapitāls. Atšķirība ir tā, ka otrajā un trešajā līmenī nauda tiek uzkrāta katra cilvēka personīgajā kontā un ieguldīta finanšu tirgos.

Pirmā pensiju līmeņa darbības princips ir samērā vienkāršs – no darba algas tiek veiktas valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, 15 % tiek ieskaitīti cilvēka pensijas kapitālā. Katram ir savs pensijas konts, uzkrājums tiek indeksēts, un tieši tas vēlāk veido pirmā līmeņa pensiju.

Otrajā pensiju līmenī daļa sociālo iemaksu nonāk finanšu tirgos. Pašlaik šim mērķim tiek novirzīti 5 % no sociālajām iemaksām. Likumdevējs paredzējis, ka šāda likme būs spēkā četrus gadus, pēc tam plānots atgriezties pie 6 % likmes, ja netiks pieņemts cits lēmums. Ar šo brīdi sākas katra cilvēka personīgā atbildība, jo ikvienam ir iespēja izvēlēties gan pensiju pārvaldnieku, gan sev piemērotāko pensiju plānu. Tie atšķiras pēc ieguldījumu stratēģijas un riska pakāpes. Pamatprincips ir vienkāršs – ja līdz pensionēšanās vecumam ir vairāk nekā desmit gadu, piemērotākie ir dinamiskie plāni ar ļoti lielu akciju īpatsvaru, pat līdz 100 procentiem. Ja līdz pensijai palikuši 5–10 gadi, akciju īpatsvaru ieteicams pakāpeniski samazināt līdz aptuveni 70 procentiem. Savukārt cilvēkiem, kuriem līdz pensijai atlikuši mazāk nekā pieci gadi, piemērotāki ir konservatīvāki ieguldījumu plāni ar mazākām vērtības svārstībām.

Evija Dundure skaidro: “Šādas pieejas pamatā ir finanšu tirgu darbības principi. Akcijas ilgtermiņā parasti nodrošina lielāku peļņu, taču to vērtība īstermiņā mēdz būt svārstīga. Obligācijas ir aizdevums valstij vai uzņēmumam ar iepriekš noteiktu procentu likmi, tāpēc tās ir stabilākas, tomēr sagaidāmais ienesīgums parasti ir zemāks.”

Pensiju plāns atbilstoši vecumam

Ja darba tirgus jaunais dalībnieks neveic izvēli pats, valsts viņam automātiski piešķir vecumam atbilstošu pensiju plānu. Gados jauni cilvēki tiek novirzīti dinamiskajos plānos ar 100 % akciju īpatsvaru, jo “viņiem priekšā vēl ir vairākas desmitgades, un finanšu tirgi paspēj pārvarēt īslaicīgās svārstības”. Evija Dundure skaidro, ka Latvijas Banka katru gadu izvērtē pensiju plānu rezultātus, analizējot pēdējo trīs gadu ienesīgumu. Katrs pārvaldnieks (pašlaik tie ir septiņi) norāda vienu vecumam atbilstošu plānu, bet automātiskajai piešķiršanai tiek izvēlēta tikai puse pārvaldnieku – tie, kuru rezultāti bijuši labākie. “Tas vienlaikus rada veselīgu konkurenci starp pārvaldniekiem un motivē nodrošināt labākus ilgtermiņa rezultātus.” Viņa piebilst, ka aptuveni puse iedzīvotāju savu pensiju plānu neizvēlas paši, paļaujoties uz automātisko piešķiršanu. 

Vēl salīdzinoši nesen visi jaunie pensiju sistēmas dalībnieki tika novirzīti konservatīvajos plānos bez ieguldījumiem akcijās, jo valdīja uzskats, ka pensiju uzkrājumus nevajadzētu pakļaut riskam. Tomēr laika gaitā kļuvis skaidrs, ka pārāk liela piesardzība ilgtermiņā bieži vien nozīmē nevis lielāku drošību, bet gan neiegūtu peļņu. Tieši tādēļ pensiju uzkrājumos tiek izmantota dzīves cikla pieeja – kamēr cilvēks ir jauns un līdz pensijai vēl ilgi, viņš var atļauties lielāku akciju īpatsvaru, jo īstermiņa kritumiem ir pietiekami daudz laika atgūties. Savukārt, tuvojoties pensionēšanās vecumam, svarīgāka kļūst nevis maksimāla peļņa, bet jau uzkrātā kapitāla saglabāšana. “Kritumi finanšu tirgos nav iemesls satraukumam. Jaunam cilvēkam uzkrājums vēl ir salīdzinoši neliels, toties priekšā ir pietiekami ilgs laiks, lai tirgi atgūtos un turpinātu augt. Vēsture rāda, ka, lai arī akciju tirgi periodiski piedzīvo kritumus, ilgtermiņā tie līdz šim ir nodrošinājuši augstāku atdevi nekā konservatīvie ieguldījumi,” stāsta Evija Dundure. 

Nevis emocijas, bet konsekvence

Pensiju sistēmas nozīme pēdējos gados kļuvusi daudz lielāka ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā. Galvenais iemesls ir demogrāfija – sabiedrība noveco, cilvēki dzīvo arvien ilgāk, bet dzimstība vairs nenodrošina iedzīvotāju skaita atjaunošanos. Lai gan pensijas vecums pakāpeniski tiek paaugstināts, tas nepieaug tik strauji, cik palielinās dzīves ilgums. Tas nozīmē, ka arvien vairāk cilvēku pensiju saņem ilgāk, kamēr strādājošo, kuri ar savām sociālajām iemaksām finansē pirmā līmeņa pensijas, kļūst salīdzinoši mazāk. Tāpēc nākotnē daudz lielāka nozīme būs personīgajiem uzkrājumiem.

Speciāliste skaidro, ka pensiju pirmajā līmenī uzkrājums būtībā ir valsts saistības pret cilvēku, savukārt otrajā līmenī līdzekļi ir katra dalībnieka īpašums. “Tieši tāpēc otrā un trešā līmeņa uzkrājumi ir īpaši svarīgi – ja cilvēks tos neveido vai priekšlaikus iztērē, vecumdienās būtiski samazinās finansiālā drošība. Lai gan pašreizējiem pensionāriem un arī daļai šodienas strādājošo pirmā līmeņa pensija joprojām būs galvenais ienākumu avots, jaunākajām paaudzēm situācija būs citāda. Demogrāfiskās prognozes rāda, ka mūsu bērniem un mazbērniem pirmā līmeņa pensijas īpatsvars kopējos ienākumos būs ievērojami mazāks, tādēļ otrajam un trešajam līmenim būs izšķirīga nozīme.”

Viegli orientēties dažādajos pensiju plānos un pielaikot sev piemērotāko otrā pensiju līmeņa plānu un pārvaldnieku iespējams Latvijas Bankas veidotajā portālā Manapensija.lv, kur pieejama pārskatāma salīdzināšanas tabula. Tajā vienuviet var redzēt visu otrā pensiju līmeņa plānu rezultātus, līdzīga informācija pieejama arī par trešo pensiju līmeni. Eksperte gan aicina nepievērst pārmērīgu uzmanību īstermiņa rezultātiem. “Vienas dienas vai viena mēneša svārstības pensiju uzkrājumos nav būtiskas, jo pensija ir ilgtermiņa ieguldījums. Daudz svarīgāk ir vērtēt rezultātus vairāku gadu griezumā. Prakse rāda, ka cilvēki bieži vēlas reaģēt uz katru akciju tirgus kritumu vai kāpumu, taču tieši šāda rīcība samazina uzkrājuma potenciālo vērtību. Ja tirgus krituma brīdī cilvēks pāriet uz konservatīvāku plānu, viņš faktiski nofiksē zaudējumus un vairs nepiedalās tirgus atkopšanās periodā, savukārt tieši atveseļošanās laikā tiek nopelnīta būtiska daļa no ilgtermiņa ienesīguma. Šo principu labi ilustrē finanšu tirgu vēsture.”

Kas piemērots tieši man?

“Daži dinamiskos plānus iesaka līdz 54 gadu vecumam, citi – līdz 50 vai pat 48 gadiem. Tomēr daudz svarīgāks par kalendāro vecumu ir tas, cik ilgs laiks cilvēkam vēl atlicis līdz pensionēšanās brīdim. Ja līdz pensijai ir vairāk nekā pieci vai desmit gadi, finanšu tirgiem parasti ir pietiekami daudz laika atgūties pat pēc nopietnām ekonomiskām krīzēm. Situācija mainās, ja cilvēks plāno pensionēties agrāk vai arī to nosaka veselības stāvoklis vai citi dzīves apstākļi. Šādos gadījumos ieguldījumu stratēģija jāpielāgo individuāli. Piemēram, ja cilvēkam ir 58 gadi un viņš plāno pensionēties jau 62 gadu vecumā, akciju īpatsvaru pakāpeniski vajadzētu samazināt līdz aptuveni 30–50 procentiem. Tas palīdz izvairīties no situācijas, kad pensionēšanās sakrīt ar finanšu tirgu kritumu.”

Pašlaik sistēma paredz, ka pensionējoties otrā pensiju līmeņa uzkrājums, kāds tas ir tajā brīdī, tiek sadalīts izmaksām visā paredzamajā pensijas periodā. Ja tajā laikā finanšu tirgi atrodas kritumā, zaudējumi tiek fiksēti un kaut ko labot nav iespēju. “Lai šo problēmu mazinātu, Latvijas Banka kopā ar Labklājības ministriju, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru un nozares pārstāvjiem strādā pie izmaiņām. Mērķis ir panākt, lai pensionējoties nebūtu jāpārdod viss uzkrājums uzreiz. Daļa kapitāla varētu palikt ieguldīta finanšu tirgos, bet pensionārs regulāri saņemtu tikai nepieciešamo pensijas daļu,” stāsta speciāliste un paskaidro, ka šāda pieeja ļautu uzkrājumam turpināt pelnīt pēc pensionēšanās, lai gan jaunas iemaksas vairs netiktu veiktas. Aprēķini liecina, ka tas vismaz daļēji kompensētu inflācijas ietekmi. 

Runājot par pensiju pārvaldniekiem, nereti cilvēki izvēlas savu banku tikai tāpēc, ka ir tās klienti. Taču tas pats par sevi nekādas priekšrocības nedod. Evija Dundure uzsver, ka pensiju otrais un trešais līmenis nav banku produkti – tos pārvalda atsevišķas licencētas pensiju pārvaldīšanas sabiedrības. “Bankas un pensiju pārvaldnieki bieži izmanto vienu zīmolu un klientu apkalpošanas tīklu, tāpēc rodas priekšstats, ka tas ir viens uzņēmums, tomēr juridiski tās ir atšķirīgas organizācijas. Tāpēc, piemēram, ja banka bankrotē, satraukumam nav pamata, jo pensiju uzkrājums ir pilnībā nodalīts no tās līdzekļiem. Vairāk nekā 99 % pensiju aktīvu ir ieguldīti akcijās, obligācijās un citos finanšu instrumentos, nevis glabājas bankas kontā kā naudas atlikums. Arī bankas kontā esošie klientu naudas līdzekļi ar likumu ir nodalīti no bankas pašas līdzekļiem, tādēļ bankas maksātspējas problēmu gadījumā tie netiek izmantoti bankas saistību segšanai.” 

Var atstāt mantojumā

Apdrošināšanas un pensiju uzraudzības pārvaldes vadītāja norāda, pensiju otrā līmeņa uzkrājumu var atstāt mantojumā, tomēr jābūt piesardzīgam un jāizvēlas piemērotākais risinājums atkarībā no katra situācijas. Piemēram, cilvēkam ar nelielu otrā līmeņa uzkrājumu un nepilngadīgiem bērniem dažkārt izdevīgāk ir izvēlēties, lai uzkrājums pēc viņa iespējamās nāves tiktu pievienots valsts pensiju sistēmai, jo tas var ietekmēt apgādnieka zaudējuma pensijas apmēru. 

Vēl kāda būtiska nianse – ja cilvēks izvēlas uzkrājumu novēlēt citai personai, mantiniekam obligāti jābūt otrā pensiju līmeņa dalībniekam. Šādā gadījumā uzkrājums netiek izmaksāts skaidrā naudā, bet tiek pievienots mantinieka otrā pensiju līmeņa kapitālam, palielinot viņa nākotnes pensiju. Šim risinājumam ir arī nodokļu priekšrocības, jo izmaksas notiek saskaņā ar pensiju aplikšanas kārtību, un pašlaik  pensionāriem ir augsts neapliekamais minimums – 1000 eiro mēnesī.

Joprojām pastāv iespēja uzkrājumu mantot Civillikumā noteiktajā kārtībā, kad tiek piemēroti vispārējie mantojuma un nodokļu noteikumi. Informāciju detalizēti iespējams aplūkot portālā Manapensija.lv.

Un kā ar trešo pensiju līmeni?

Jaunākie Valsts ieņēmumu dienesta dati liecina, ka ilgtermiņa uzkrājumus pensiju fondos vai uzkrājošajā dzīvības apdrošināšanā Latvijā veido aptuveni 200 tūkstoši cilvēku, tātad tikai aptuveni ceturtā daļa no visiem darbspējīgajiem iedzīvotājiem. Turklāt, kā norāda speciāliste, lielākā daļa no viņiem neizmanto valsts piedāvātos nodokļu atvieglojumus. “Ja iemaksas būtu lielākas un katru gadu saņemtā iedzīvotāju ienākuma nodokļa atmaksa tiktu reinvestēta atpakaļ pensiju uzkrājumā, ilgtermiņa rezultāts būtu ievērojami labāks.”

Liela nozīme ir arī darba devēju iesaistei. Latvijā joprojām salīdzinoši maz uzņēmumu veic iemaksas darbinieku pensiju trešā līmeņa uzkrājumā, lai gan, pēc Evijas Dundures teiktā, tas ir viens no finansiāli izdevīgākajiem darbinieku motivācijas instrumentiem. “Piemēram, ja darba devējs vēlas nodrošināt darbiniekam papildu labumu 100 eiro vērtībā, izmaksājot to algā, kopējās izmaksas sasniedz aptuveni 123 eiro, bet pats darbinieks pēc nodokļu nomaksas saņem tikai ap 66 eiro. Savukārt, iemaksājot tos pašus 100 eiro pensiju trešā līmeņa uzkrājumā, nodokļu režīms ir daudz labvēlīgāks un ieguvējs ir gan darba devējs, gan darbinieks. Turklāt par darba devēja iemaksām nav jāveic valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, bet iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kas šobrīd netiek samaksāts, turpina pelnīt kopā ar pārējo uzkrājumu. Nodoklis būs jāmaksā tikai tad, kad uzkrājums tiks saņemts, taču pa šo laiku arī šī summa būs nesusi papildu ienesīgumu.” 

Lai ilustrētu ilgtermiņa uzkrāšanas nozīmi, eksperti bieži atsaucas uz salikto procentu efektu jeb principu, ka nauda pelna naudu. Šis efekts nav īpaši pamanāms pirmajos uzkrāšanas gados, taču ar laiku tas kļūst par galveno kapitāla pieauguma dzinējspēku.

Piemēram, ja cilvēks sāk krāt 20 gadu vecumā, līdz 65 gadiem katru mēnesi iemaksā 70 eiro un vidēji gadā nopelna sešus procentus, sākumā uzkrājums aug salīdzinoši lēni. Taču pēc aptuveni 20 gadiem procenti sāk pelnīt procentus, un kapitāla pieaugums kļūst arvien straujāks. Tieši tāpēc pēdējās desmitgadēs uzkrājums pieaug visvairāk. “Svarīgākais nav sākt ar lielām summām, bet pēc iespējas agrāk, jo pat 20 vai 50 eiro mēnesī ilgtermiņā var pārvērsties nozīmīgā uzkrājumā,” piebilst Evija Dundure. 

Kas ir uzkrājošā dzīvības apdrošināšana? 

Salīdzinot pensiju trešo līmeni un uzkrājošo dzīvības apdrošināšanu, abi risinājumi ir līdzīgi, tomēr pastāv vairākas būtiskas atšķirības. Trešajā pensiju līmenī uzkrātajiem līdzekļiem var piekļūt no 55 gadu vecuma, savukārt dzīvības apdrošināšanā ar uzkrājumu galvenais nosacījums ir vismaz desmit gadu uzkrāšanas periods. Teorētiski līdzekļus iespējams saņemt agrāk, taču tas parasti nozīmē finansiālus zaudējumus – var nākties atmaksāt iepriekš saņemtos nodokļu atvieglojumus un zaudēt daļu uzkrājuma. “Tieši tāpēc ieteicams vispirms pārliecināties, ka izvēlētais risinājums patiešām paredzēts pensijas uzkrāšanai, un rūpīgi salīdzināt komisijas maksas,” padomu dod eksperte. 

Ja cilvēks ir salīdzinoši jauns un pieļauj iespēju, ka pēc desmit gadiem viņam varētu būt nepieciešama piekļuve uzkrājumam, dzīvības apdrošināšana ar uzkrājumu var būt piemērota izvēle. Tomēr šie produkti parasti ir dārgāki, jo tajos vienmēr ietverta arī dzīvības apdrošināšana. Savukārt pēc aptuveni 45 gadu vecuma atšķirības starp abiem risinājumiem kļūst mazāk būtiskas – galvenā nozīme ir konkrētā produkta nosacījumiem.

"Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild SIA "Izdevniecība "Rīgas Viļņi""".