Aizņemties - tā ir māksla: speciālista padomi, lai, plānojot finanses, neiedzītu savu dzīvi strupceļā

Nonākt aizdevēju jeb, kā toreiz teica, augļotāju nagos bija diezgan riskanti, un šajā ziņā situācija nav mainījusies arī 21. gadsimtā. Kā pirms divsimt gadiem, tā šodien aizņemšanās prasa ļoti atbildīgu pieeju. Ja nesanāca naudu atdot, bija ūtrupe un cietums. Šajā ziņā nekas nav mainījies arī šodien – bezatbildīga aizņemšanās bez sekām nepaliek.

Taču demonizēt aizņemšanos nevajadzētu – viss atkarīgs no tā, cik pats cilvēks apzinīgi un prātīgi rīkojas ar saviem finanšu līdzekļiem un prot tos plānot.

Sākumā – palīdzīgās sabiedrības

Vēl šodien uz dažām senākām Rīgas ēkām var lasīt uzrakstus “krājaizdevumu sabiedrība” – organizēta, sabiedriska kreditēšana Latvijā aizsākās 19. gadsimtā, un tā radās no reālas vajadzības.

“Pēc dzimtbūšanas atcelšanas zemnieki pakāpeniski ieguva brīvību, bet naudas attiecības viņu dzīvē bieži ienāca kā parādu nasta, un daudzi nonāca augļotāju atkarībā ar ļoti augstām procentu likmēm. Lai no tā izkļūtu, cilvēki sāka apvienoties un veidot pašpalīdzības krājaizdevumu sabiedrības – ideja, kas Latvijā ienāca no Vācijas. Šī kustība strauji attīstījās un neatkarīgās Latvijas laikā piedzīvoja īstu uzplaukumu, līdz 1940. gadā, mainoties varai, bija spiesta apstāties,” stāsta Jānis Mūrnieks, INDEXO Bankas valdes loceklis un privātpersonu pakalpojumu vadītājs.

Krājaizdevumu sabiedrības bija kooperatīvi – to īpašnieki bija paši biedri, nauda tika aizdota no kopīga fonda, ko veidoja pašu uzkrājumi, un mērķis bija palīdzēt cits citam. Katram kooperatīva biedram bija viena balss neatkarīgi no ieguldītās naudas apmēra, un peļņa nebija pašmērķis – galvenais krājaizdevumu sabiedrības uzdevums bija sniegt labumu biedriem. Peļņa atgriezās pie viņiem kā dividendes vai izdevīgāki nosacījumi. 

Naudu aizdeva no kopīga fonda, ko veidoja pašu biedru uzkrājumi. Procentu likmes bija mērenas: pilsētās aizdevumiem 8–10 %, laukos 6–7 %. Lēmumu par aizdevumu pieņēma kredītu komiteja, kas pazina konkrēto cilvēku un viņa apstākļus.

“Tā ir pavisam cita pieeja nekā mūsdienu patēriņa kredītam, kur aizdevējs ir uzņēmums, un aizņēmējs ir klients. Tāpēc pašpalīdzības kredītbiedrības gan var uzskatīt par sabiedriskās kreditēšanas sakni Latvijā, taču tiešu saistību no tām līdz šodienas patēriņa kredītam vilkt nevar – tie ir divi atšķirīgi modeļi,” skaidro Jānis Mūrnieks.

“Mūsdienu patēriņa kredīts ir komerciāls produkts. Aizdevējs ir uzņēmums, kura mērķis ir peļņa. Aizņēmējs ir klients, nevis līdzīpašnieks. Lēmumu pieņem nevis cilvēki, kas aizņēmēju pazīst personīgi, bet gan noteikta metodika un kredītvēstures dati,” turpina INDEXO Bankas speciālists. “Vēl viena būtiska atšķirība ir cena un mērogs. Kooperatīvā procenti sedza darbības izmaksas, kamēr nebanku kreditēšanas segmentā izmaksas vēsturiski bija ievērojami augstākas – dažkārt tik augstas, ka valstij nācās iejaukties ar regulējumu.”

“Daudzas kooperatīvās vērtības joprojām ir aktuālas – caurspīdīgums, saprātīga cena, fokuss uz klienta interesi. Atšķirība ir arī tā, ka mūsdienās tas jānodrošina ar godīgu pakalpojuma piedāvājumu un regulējumu, nevis ar to, ka visi pagastā cits citu pazīst,” viņš piebilst. 

Krīze, kas veda pie kārtības

Lai arī Latvijas teritorijā sabiedriskā kreditēšana zināma jau vairāk nekā gadsimtu, nebanku patēriņa kreditēšana pie mums ir salīdzinoši jauna pieredze – tā lekni uzplauka pirms 2008. gada finanšu krīzes, straujā ekonomikas uzplaukuma laikā. 

“Tolaik tirgū ienāca vairāki jauni kredītdevēji un piedāvāja aizņemties ātri un ar tolaik neierasti elastīgiem nosacījumiem. Sākumā šis segments auga strauji un salīdzinoši mazregulētā vidē – bez skaidriem, vienotiem noteikumiem un ierobežojumiem,” stāsta Jānis Mūrnieks.

Un tad nāca 2008. gada krīze, kad daudzi attapās dziļos un bieži vien neatmaksājamos parādos. Taču tad arī sākās nozares sakārtošana, priekšplānā izvirzot patērētāja aizsardzību. “Vispirms aptuveni pirms 15 gadiem tika ieviesta licencēšanas prasība: kreditēt drīkst tikai uzņēmumi ar īpašu atļauju un noteiktām prasībām, bet izšķirošais pagrieziens notika pirms apmēram desmit gadiem, kad valsts patērētāju aizsardzību ievērojami pastiprināja,” skaidro Mūrnieks. “Izmaiņu mērķis bija ierobežot kredīta kopējās izmaksas, lai tās nevarētu neierobežoti augt; ierobežot nokavējuma maksājumus, lai parāds problēmu gadījumā būtu samērīgs; kā arī noteikt aizdevējam pienākumu pirms līguma pastiprināti izvērtēt cilvēka spēju kredītu atmaksāt, tostarp pārbaudīt viņa esošās saistības datubāzēs, lai redzētu kopējo parādu slodzi, nevis paļautos tikai uz paša klienta teikto. Kopējā doma – padarīt aizņemšanos caurspīdīgāku un pasargāt cilvēkus no situācijām, kur atmaksājamā summa daudzkārt pārsniedz aizņemto.”

Bet vai Latvija šajā nebanku kreditēšanā ar kaut ko atšķiras no Rietumeiropas? “Ar divām lietām,” saka Jānis Mūrnieks. “Pirmkārt, nebanku kreditēšanas segments te uzplauka ļoti strauji un sākotnēji vājā regulējuma vidē, tāpēc ar to saistītās problēmas – pārmērīga parādu slodze izpaudās asāk un ātrāk nekā daudzās vecajās Eiropas Savienības valstīs, kur patērētāju aizsardzība bija nobriedusi jau agrāk. Otrkārt, un tas skar plašāku Latvijas kreditēšanas jautājumu: banku aizdevumu procentu likmes Baltijā ilgstoši ir bijušas vienas no augstākajām eirozonā. Cēloņi ir strukturāli – neliels tirgus, ēnu ekonomikas īpatsvars, vēsturiski ierobežota konkurence. Salīdzinājumā ar tuvākajiem kaimiņiem – Lietuvu un Igauniju – Latvija bieži atradās neizdevīgākā pozīcijā: kreditēšanas apjomi atpalika, likmes bija augstākas. Tieši šī situācija ir viens no iemesliem, kāpēc tirgū ir vieta jauniem dalībniekiem, kas cenšas piedāvāt izdevīgākus nosacījumus.”

Aizņemties var, bet uzmanīgi!

Ātrie jeb patēriņa kredīti tiek kritizēti – un pelnīti –  kā vilinājums cilvēkiem, kas šādu aizņemšanos nemaz nevar atļauties, bet tik ņem un ņem, reizēm ar nākamo aizdevumu sedzot iepriekšējo. Kādi būtu vienkārši ieteikumi, kā cilvēkam objektīvi izvērtēt, vai vajag  ņemt šādu ātru kredītu, vai labāk izmantot kādas citas iespējas”?

“Šis ir  jautājums, par kuru ir vērts runāt atklāti, jo abas galējības ir maldīgas. Kredīts nav ne ļaunums, ne brīnumlīdzeklis. Tas ir instruments, un viss atkarīgs no tā, kā to lieto,” uzsver Jānis Mūrnieks.

Pirms līguma parakstīšanas ir vērts atbildēt sev uz dažiem jautājumiem:

1)    Kāpēc man šī nauda ir vajadzīga – tā ir vajadzība vai vēlme? Steidzams jumta remonts un jaunākais telefona modelis ir divas dažādas lietas.
2)    Vai es to spēšu atmaksāt? Praktisks orientieris: visu kredītu ikmēneša maksājumiem kopā nevajadzētu veidot pārmērīgi lielu daļu no ienākumiem. Ja maksājums neiekļaujas budžetā bez sasprindzinājuma, tas ir brīdinājuma signāls.
3)    Cik tas maksā kopumā? Jāskatās nevis tikai uz mēneša summu un procentu likmi, bet uz gada procentu likmi (GPL) un kopējo atmaksājamo summu. Tieši tur atklājas patiesā cena.
4)    Kas notiks, ja ienākumi pēkšņi samazināsies vai uz laiku izpaliks? Ja atbilde ir "nopietnas grūtības", aizņēmums, visticamāk, ir par lielu.
5)    Kredīts vai kredītkarte? Ja cilvēkam jau ir kredītkarte ar bezprocentu periodu un viņš ir disciplinēts maksātājs, tā nelieliem un īslaicīgiem izdevumiem bieži ir izdevīgākais risinājums. Atmaksājot pilnu summu bezprocentu perioda laikā, procentus faktiski nemaksā vispār. Eksperti to min kā prasmīgas naudas plūsmas pārvaldības piemēru. Taču uzsvars ir uz vārdu "disciplinēts". Ja atlikums tiek pārnests no mēneša uz mēnesi, kredītkarte ātri kļūst par vienu no dārgākajiem aizņemšanās veidiem. Taču vislabākais risinājums uz īsu laiku, pirms izvēlēties kredītu – paša uzkrājums. “Vislētākais finansējums neparedzētiem izdevumiem ir nauda, ko cilvēks atlicis pats. Tas nav populārākais padoms, taču tas ir patiess. Neliela drošības rezerve pasargā no impulsīvas aizņemšanās,” saka INDEXO Bankas speciālists.

Vai patēriņa kredītam ir arī labā puse? “Ir, un to nevajag noliegt,” uzsver Mūrnieks. “Patēriņa kredīts var būt pilnīgi jēgpilns instruments, ja palīdz sasniegt reālu mērķi un ja tas ir atmaksājams. Piemēram, mājokļa remonts, kas paaugstina īpašuma vērtību un dzīves kvalitāti. Iekārtu vai instrumentu iegāde, kas ļauj nopelnīt. Liela izdevuma sadalīšana laikā, lai nesagrautu budžetu. Steidzama situācija, kur alternatīva būtu vēl sliktāka. Problēma parasti nav pats kredīts, bet gan kredīts bez skaidra atmaksas plāna un kredīts pāri savām iespējām.”

Nulle nekad nav nulle

Arī domājot par bezprocentu kredītu, ir jāapzinās, ka finanšu pasaulē nekad nekas nav bezmaksas. “Bezprocentu kredīts ir aizdevums, par kuru nemaksā procentus – atmaksā tieši tik, cik aizņēmies. Praksē tam ir divas puses,” skaidro Jānis Mūrnieks. “Godīgā versija ir, piemēram, preces iegāde uz nomaksu bez procentiem vai kredītkartes bezprocentu periods, kur, ievērojot noteikumus, papildus tiešām nekas nav jāmaksā. Otra versija ir mārketinga piedāvājums: daļa kredītdevēju pirmo aizdevumu piedāvā ar 0% tieši tāpēc, lai piesaistītu jaunu klientu – taču nākamajam aizdevumam pie tā paša kredītdevēja jau tiks piemērota pilna likme. Turklāt, ja tiek nokavēta atmaksa, arī ar bezprocentu kredītu var rasties papildu izmaksas. Tāpēc padoms ir vienkāršs: izlasiet, kas notiek pēc bezprocentu perioda beigām un kavējuma gadījumā. Tieši tur slēpjas patiesā cena!”

Pārkreditēšana, apvienošana - ieteicama?

Bieži vien gan pārkreditēšana, gan kredītu apvienošana ir ieteicama, un tieši šajā jomā cilvēki visvairāk zaudē naudu, neko nedarot. “Šeit ir svarīgs princips, ko gribu uzsvērt: kredītu jomā ir jārīkojas! Aizņēmums nav lēmums uz visu mūžu, ko paraksta un aizmirst. Ja esošā kredīta likme ir augsta, tas nav neizbēgami – tas ir salīdzināšanas un jauna pieteikuma jautājums. Cilvēki bieži gadiem maksā vairāk, nekā vajadzētu, tikai tāpēc, ka nav pārbaudījuši, vai kaut kur ir izdevīgāk,” norāda INDEXO Bankas speciālists.

Loģika ir vienkārša: ja cilvēkam ir viens vai vairāki kredīti ar augstu procentu likmi – īpaši vecāki kredīti vai dārgas kredītkaršu saistības – tos bieži var refinansēt. Tas ir, aizstāt ar vienu jaunu kredītu, kam ir zemāka likme un mazākas kopējās izmaksas. “Rezultātā iespējamas divas priekšrocības: mazāki procentu maksājumi kopumā un viens pārskatāms ikmēneša maksājums vairāku vietā,” stāsta Jānis Mūrnieks. “Refinansēšana gan atrisina tikai cenu, nevis paradumu. Ja kredītus apvieno un pēc tam atkal uzkrāj jaunus, problēma tikai pieaug. Apvienošana ir jēgpilna kā daļa no plāna samazināt kredītsaistības, nevis veids, kā atbrīvot vietu jauniem aizņēmumiem.”
Kredītu apvienošana nav automātisks ieguvums. Daži nosacījumi, ko der pārbaudīt:

1)    Kopējās izmaksas, ne tikai mēneša maksājumu;
2)    Vienreizējās izmaksas – komisijas maksas un esošo kredītu pirmstermiņa atmaksas nosacījumi.

Praktisks ieteikums: salīdziniet piedāvājumus pēc GPL un kopējās atmaksājamās summas vienādam scenārijam (tāda pati summa, tāds pats termiņš). Un neaprobežojieties tikai ar to, kas jums jau ir – izmantojiet to, ka tirgū ir vairāki dalībnieki!

Kas ir “neatgūstamie kredīti"?

Dzīve mēdz “piespēlēt” tādas situācijas, ko neviens nedz gaida, nedz var paredzēt. Piemēram, tā pati jau pieminētā 2008. gada globālā finanšu krīze, vai pandēmija, vai karš. Un nevajag nemaz globālus satricinājumus, tie var būt arī ļoti individuāli un personiski – darba vai apgādātāja zaudēšana, slimība vai negadījums, bet kredīts jāatmaksā. Vai ir tādi “neatgūstamie kredīti” un kādi ir risinājumi? 

“Jā, tā sauktie neatgūstamie jeb problemātiskie kredīti pastāv jebkurā kreditēšanas biznesā. Runa ir par aizdevumiem, ko aizņēmējs vairs nespēj atmaksāt,” saka Jānis Mūrnieks. “Kā finanšu iestādes ar tiem rīkojas? Vienkāršoti – tas notiek vairākos posmos. Sākumā notiek saziņa un mēģinājums vienoties: pārskatīt atmaksas grafiku, uz laiku samazināt maksājumu vai to atlikt. Ja tas nelīdz, kredītu klasificē kā problemātisku, un iestāde veido uzkrājumus – veido finanšu rezervi iespējamiem zaudējumiem, kā to prasa regulējums. Tālāk seko piedziņa: vispirms ārpustiesas kārtībā, pēc tam, ja nepieciešams, tiesas ceļā un ar tiesu izpildītāja iesaisti. Daļu problemātisko kredītu iestādes arī pārdod parādu piedziņas uzņēmumiem. Šo procesu uzrauga Latvijas Banka, un kredītiestādes regulāri ziņo par sava kredītportfeļa kvalitāti.”

Riski aizņēmējam:

•    sabojāta kredītvēsture, kas gadiem var apgrūtināt jauna kredīta, tostarp hipotekārā, saņemšanu – lai gan pēc saistību nokārtošanas situācija laika gaitā uzlabojas;
•    pieaugošas izmaksas – nokavējuma procenti un piedziņas izdevumi (tieši tāpēc likums nosaka to griestus);
•    tiesvedība, tiesu izpildītāja iesaiste, kā arī ienākumu vai mantas apķīlāšana;

Riski aizdevējam:

•    kredītrisks – tiešs finansiāls zaudējums, ja kredīts netiek atmaksāts;
•    reputācijas un regulatīvais risks, ja aizdevums izsniegts pārāk vieglprātīgi, pienācīgi neizvērtējot maksātspēju (Latvijā maksātspējas izvērtēšana ir likumā noteikts pienākums, nevis izvēle);
•    portfeļa risks – ja problemātiskie kredīti uzkrājas, cieš visas iestādes finansiālā situācija.

“Šeit svarīgi uzsvērt, kas vienlīdz būtisks abām pusēm: atbildīga kreditēšana nav pretrunā ar biznesu – tā ir tā pamatā. Aizdevējam, kas domā ilgtermiņā, nav intereses izsniegt kredītu cilvēkam, kurš to nespēs atmaksāt. Neatmaksāts kredīts ir slikts iznākums abām pusēm. Tieši tāpēc atbildīgs aizdevējs klienta maksātspēju vērtē rūpīgi – ne lai apgrūtinātu klientu, bet lai kredīts paliktu tas, kam tam jābūt: instruments, kas palīdz,” saka INDEXO Bankas speciālists. “Vienkāršais secinājums: aizņemieties apdomīgi, atmaksājiet godprātīgi, un, ja jums jau ir dārgs kredīts, nesamierinieties ar pārmaksāšanu – pārbaudiet, vai nav pieejams izdevīgāks risinājums!”

"Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild SIA "Izdevniecība "Rīgas Viļņi""".