Tehniskās apskates puiša neveiksme pārbaudot to, ko pats nevar konstatēt!
Šā gada tehniskā apskate solījās būt jautra jau no mirkļa, kad atvērās vārti un pretim pavērās bārdaina seja.
Zēns ar žestiem mēģināja regulēt satiksmi, līdz pievirzīja auto kritiski tuvu priekšā stāvošam un tad žēsti jau kļuva histēriski un komiski. Tomēr uzņēmīgais autoeksperts ar to mierā nelikās un mēģināja regulēt satiksmi tālāk, liekot padot atpakaļ “pāris centimetru”. Labi, ka nepaklausījām…
Labs, kas labi beidzas, bet rūgtums jau paliek, tāpēc pirmais jautājums no eksperta puses – kāpēc uzlīmes uz auto sāniem nav reģistrētas tehniskajā pasē! Uz jautājumu: “vai tad te ir vairāk kā 30 procentu” skan kategoriska atbilde – Obligāti jāpārreģistrē auto krāsa! Diemžēl bārdainais censonis nebija pierunājams izmērīt, cik procentu no auto virsmas ir pelēki un cik melni. Secinājums – jaunajam cilvēkam nebija ne nojausmas kā to izdarīt, jo pretējā gadījumā – cik tur tā darba?
Nākamais pārsteigums seko pēc motortelpas vāka pacelšanas. Celiņsiksna esot no pagājušā gadsimta. Turklāt, tā varot jebkuru brīdi saplīst. Kritēriji, pēc kā to noteikt, gan netika minēti un apskate turpinājās ar ne īpaši saprotamiem spriedelējumiem, ka atpakaļgaitas signālgaisma neesot pienācīgi kopta…
Īsta jautrība atsākās tad, kad auto uzbrauca uz pacēlāja. Ar neviltotu prieku, bārdainais puisis aicināja zem auto aplūkot, kā kaut kas kaut kur kustoties! Tas viss tika pavadīts ar saucieniem “katastrofa”, “avārija” un “kritiska situācija”. Kaut kas varot izkrist, kaut kas varot nolūst un, ka par šādu defektu viņam esot visas tiesības ielikt atzīmi “3”. Vēkāk, pie meistara noskaidrojās, ka balsta šarnīra stiprinājumam ir nepilnu milimetru liela brīvgaita, kas tika novērsta stundas laikā…
Vēl varēja uzzināt, ka “bremžu sistēma” nekam nederot, ko varot redzēt no “attieksmes pret trubiņām” un citas interesantas lietas. Ņemot vērā, ka automobiļa vecums tikai nedaudz atpaliek no centīgā eksperta vecuma, fakts, ka nebūtiski defekti varētu būt atrodami ne mirkli nepārsteidza, tāpēc turpmāk jau netraucēti ļāvām puisim urbināt ar skrūvgriezi, bakstīt ar pirkstu, klaudzināt un kaut ko murmulēt.
Ar sadistisku mirdzumu eksperta acīs tikām pie “trijnieka”. Vēl saņēmām ierakstu, ka “pārmērīgi noplūst dzesēšanas šķidrums”. Pat nejautājām kā tas izpaužas, jo daudz maz saprotamu atbildi tāpat nesaņemtu. Tik pat pārmērīga esot arī eļļas noplūde. Pat necentāmies skaidrot, ka tā ir Krown pretrūsas apstrāde at T-40.
Jautrība ar to vēl nebeidzās, jo saņemot dokumentu, kas neļauj turpināt satiksmi, jautājam puisim, vai varam atstāt auto tur, kur tas ir – uz pacēlāja, jo braukt ar to nedrīkst. Izrādās, ka drīkst gan un mēs bez bēdu varot izbraukt ārā. Jautāts, vai šāds dokuments gadījumā neaizliedz piedalīties satiksmē uz koplietošanas ceļiem, puisis paziņoja, ka visapkārt tehniskās apskates stacijai esot “privātā teritorija” un pa to jau braukt varot. Uz jautājumu, vai pa šo teritoriju varam braukāt arī alkohola reibumā, zēns gan atbildi nezināja, jo neskatoties uz teritorijas īpašnieku, tie tomēr esot koplietošanas ceļi…
Pārkāpjot noteikumus un pažēlojot zēnu, tehniskās apskates angāru mēs pametām paši saviem spēkiem, lai gan varējām izsaukt evakuatoru un gaidīt, līdz tas izvelk “katastrofālo” auto ar “pārmērīgu dzesēšanas šķidruma noplūdi” no pārbaudes telpas. Vēl pavērāmies, cik patriotiski pacilāts jaunais cilvēks stāstīja blakus strādājošam kolēģim, kā izpildījis pilsonisko pienākumu un no visām iespējām izvēlējies maksimālo – trijnieku!
Jādomā, ka bārdainais puisis ir lāga zēns, kurš pat nenojauš, ka dzīvē bez melnas un baltas krāsas ir arī simtiem pelēku nokrāsu. Varbūt viņš dienās varētu kļūt par lielisku meistaru, kurš pedantiski spētu slīpēt cilindru čaulas. Ka jaunais censonis vienkārši izvēlējies ne to profesiju. Protams, ja vadība tik ilgi būs gatava to paciest. Bet mums vēl daudz darāmā. Piemēram, jānoskaidro, kāpēc kasē kā priekšapmaksu paņēma gandrīz divus eiro par uzlīmi, kuru mums tā arī neviens neiedeva…
