Krievu blogeris publikai vēsta, kāda bēdu ieleja ir dzīve Latvijā
Kāds plašākai publikai nezināms blogeris Krievijā populārā sociālajā ar varen skumjām fotogrāfijām ilustrējis Latvijas ekonomisko situāciju šobrīd - 25 gadus kopš Padomju Savienības sabrukuma. Savu stāstu kungs sāk ar lakonisku secinājumu, ko Latvijai nozīmējusi integrācija Eiropas Savienībā, proti, valsti pametis katrs piektais iedzīvotājs, bet katrs trešais sēžot bez darba.
„Izlasot ziņu, ka Krievija aizliegusi šprotu importu no Latvijas, man radās jautājums – vai tad Latvijā maz vēl pastāv rūpniecība?” viņš analītiski vaicā. Sācis par ēdamām lietām, autors norāda, ka Latvijas zivrūpniecība „knapi elpo”. Uz Krieviju tika eksportēta aptuveni puse šprotu produkcijas, un, ja Latvija ātrumā neatradīs citu noieta tirgu, nozare iznīks pavisam, aplēsis blogeris.
Turpinot tematu par zivīm viņš norāda, ka Latvijā zivrūpniecība tikusi iznīcināta jau deviņdesmito gadu vidū, kad zvejas tralerus un lielākas ietilpības kuģus sagrieza metāllūžņos. Autors savu secinājumu ilustrē ar fotogrāfiju, kas uzņemta it kā kaut kur Latvijā.
„Pirms dažām dienām braucu ar vilcienu. Tā pirmo vagonu rotāja burti RVR. Aizdomājos, nez kā tagad klājas PSRS populārajam vilcienu ražotājam... Vai maz izlaiž kādu jaunu sastāvu, es prātoju,” raksta blogeris. Viņš interneta dzīlēs sameklējis informāciju, ka arī Rīgas Vagonbūves rūpnīca nu nolaista līdz kliņķim. „Ziedu laikos RVR strādāja seši tūkstoši cilvēku, gadā saražojot apmēram 600 vagonus. Tagad ražošana samazinājusies simtkārt un tur strādā labi ja 400 cilvēku,” raksta autors. Viņš arīdzan atzīmē, ka 1973.gadā un 1988.gadā Rīgā tika izgatavoti divi ātrgaitas vilciena sastāvi – pirmie Padomju Savienībā. Pašreizējo uzņēmuma stāvokli autors ilustrē ar šādu, lūk, skumju kadru:
„Kā gan var aizmirst šo šedevru?” par RAF mikroautobusu retoriski vaicā blogeris, „to nezina tikai tas, kurš nav dzīvojis Padomju Savienībā! Rīgas Autobusu fabrika nodibināta 1946.gadā, un 1976.gadā atklāja milzīgu ražotni Jelgavā, rēķinot, ka tur taps vismaz 17 tūkstoši automobiļu gadā,” vēsturē atskatās analītiķis, tūdaļ rādot postažu, kāda RAF vietā redzama tagad: „Rūpnīcu likvidēja 1997.gadā, un tā tur patlaban izskatās,” viņš komentē. Jelgavnieki gan zinās, ka attēls neatbilst pašreizējam stāvoklim.
„Zināms aparātiņš, vai ne? Pieņemu, ka daudzās mājās tāds joprojām atrodas, turklāt darbojas,” par Valsts Elektrotehnikas fabrikas jeb VEFiņa radīto radioaparātu jūsmo publikācijas autors, nostaļģiski apcerot arī šo veiksmes stāstu. Vēl astoņdesmitajos gados fabrikā strādājuši 20 tūkstoši cilvēku, ražojot ne tikai radio, bet arī telefonus un daudzas citas elektronikas mantas, taču tūdaļ pēc PSRS sabrukuma „tur strādāja labi ja 400 cilvēku” un uzņēmums miris, iestidzis 15 miljonu dolāru parāda jūgā, un bijis pat tik ļauni, ka „strādājošos nevarēja atlaist normāli, civilizēti”, jo parādu veidojis arī nenomaksāts sociālais nodoklis. Kādreiz vareno fabriku autors redz šādu:
„Sarakstu ar Latvijas rūpniecības grandiem, kas bankrotējuši, aizlaisti un vairs neeksistē, protams, varētu turpināt, taču secinājums ir skaidrs: Eiropā konkurentus nevajag. Būtībā vienīgais tirgus, kur Latvija varēja realizēt savu lauksaimniecības un rūpniecības produkciju, bija Krievija, taču lepnie un augstprātīgie baltieši (ne bez norādēm no aizokeāna) ir iespļāvuši pasniegtas rokas delnā, turklāt ne vienreiz vien. Kam no tā sliktāk, domājams, nav jāpaskaidro, viss redzams bildēs,” rezignēti secina blogeris.
