Vai gada beigās sāksies haoss? Kā reforma par sociālajām iemaksām ietekmēs mūs visus? 

Minimālās sociālās iemaksas ir svarīgas un aktuālas katram Latvijas iedzīvotājam. Tikai ir jautājums, vai mēs katrs apzināmies to svarīgumu, ieguvumus un kopējās iespējas? Pašlaik mēs vēl mēģinām saprast, kas ir noticis kopš 2020. gada marta - no stop pogas nospiešanas biznesam, projektiem, bērnu aktivitātēm, sabiedriskiem pasākumiem, cilvēku izolētībai un spējai pielāgoties jaunai dzīvei. Jā, šis laiks reizē ir bijis fantastisks tehnoloģiju apguvei un ieviešanai mūsu ikdienā, ko mēs diez vai paveiktu, ja mācītos lēnām un izmantotu pamazām.  

Minimālās sociālās iemaksas no 2021. gada 1. jūlija? Vai īstais laiks?

Ieviest izmaiņas nodokļu politikā gada vidū, kad noslēdzas pirmais finanšu pusgads, ir izaicinājums. Gan biznesu īpašniekiem, gan nevalstiskajām organizācijām, kas īsteno projektus, gan arī valsts pārvaldei ir jāsaprot, kā ieviest jaunus tehnoloģiskus risinājumus, lai analizētu un sekotu līdzi minimālajām sociālajām iemaksām. Nav skaidrības, kas notiks pēc trīs mēnešiem, kad būs zināmi pirmie rezultāti. Kurš pēc 2021. gada 1. oktobra būs tas, kurš segs trūkstošo nodokļu daļu? Kurš atstās darbā darbiniekus, kuri strādā nepilnu slodzi vai pāris stundas mēnesī, ja par viņu būs jāmaksā sociālās iemaksas minimālās algas apmērā jeb 170 eiro?

Visa nodokļu politikas maiņa, pielāgošanās jaunajiem nosacījumiem maksās naudu. Ir smags jautājums – cik un kādi būs ieguvumi no šīs nodokļu politikas maiņas? Kurš būs ieguvējs, kurš zaudētājs? Vai tomēr nebūtu bijis loģiskāk atlikt jaunas nodokļu politikas ieviešanu līdz 2022. gada 1. janvārim, ļaujot darba devējiem atkopties gan no Covid-19 pandēmijas radītās krīzes, gan arī apzinot problēmas, kas skars dažādus sektorus?

Uzskatu, ka nav sabalansēts īstais laiks, no valsts puses nav bijusi iedziļināšanās dažādās situācijās un faktiskajā nodokļu izlietojumā. Rodas jautājums, vai tiešām valsts pārvaldē visi izdevumi ir pamatoti un atbilstoši? Vai visi radušies izdevumi tiek kompensēti ar faktiskajām izmaksām. Tautai ir neskaidrības, neticība un nav drošības sajūtas par nākotni.

Jā, pirmo reizi saskaroties ar valsts atbalstu Covid-19 pandēmijas krīzē skartajiem biznesiem – algu subsīdijas, dīkstāves pabalsti un apgrozāmie līdzekļi –, varu teikt paldies par operativitāti un atbalstu tiem, kas strādā un darbojās Latvijā. To daudzi darba devēji un darba ņēmēji novērtē un saprot: ja es maksāju nodokļus, es varu krīzes situācijā saņemt arī atbalstu. Bet ne visi guva pozitīvu pieredzi, ne visi ir vienā lādē saliekami.

Pozitīvais no minimālajām sociālajām iemaksām ir tiem, kuri tās maksā, piemēram, kad saņem kādu pabalstu (slimības B lapa, “māmiņalga” un citus), saņem pensiju (tās apmērs ir ļoti atkarīgs no šīm iemaksām un darba stāža). Bet cilvēks, kurš nav slimojis, saskāries ar medicīnas problēmām, diemžēl nesaprot iemaksu svarīgumu un jēgu.

Kas notiek šobrīd? Ir pieņemtas likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” izmaiņas, kura izstrādes gaitā nav ņemts vērā sociālo partneru viedoklis, nav notikusi diskusija ar darba devējiem un nozares nevalstiskajām organizācijām. Likuma izmaiņas visus riskus un problēmas novēlis uz darba devēja pleciem. Vai tiešām nepietiek ar darba devēja veiktajām sociālajām iemaksām 34,09% apmērā par katru darbinieku? Tā ir pietiekoši liela summa, kas ir jāatpelna, lai vispār var izmaksāt algu.
 
Ko darīt tām organizācijām, kurām, piemēram, apkopēja ir nepieciešama tikai 40 stundas mēnesī, projekta darbinieks 20 vai 40 stundas, turklāt šis darbinieks nav izņēmuma grupā, negrib vai nevar strādāt vairāk. Darba devējs diemžēl nevar piespiest un iedot vairāk.

Atbalstu sociālās iemaksas, bet: vai tiešām ir īstais laiks?

Tā kā radošajās nozarēs un nevalstiskajās organizācijās ir projekti, kuros darbinieki, projektu lektori darbojas uz autoratlīdzības pamata, ir izaicinājumi, kas turpmāk skars autorus. Ne katrs autors ir grāmatvedis un pats spēj veikt uzskaiti, kas saistīta ar nodokļu politiku, līgumiem, kas jāslēdz. Autoriem turpmāk būs jāveido papildus deklarācija, kas radīs papildus izmaksas arī valstīji – programmēšanu, izskaidrošanu un tamlīdzīgi. Vai tiešām šīs nodokļu izmaiņas nevarēja atlikt līdz mirklim, kad visi būs pamazām atkopušies no Covid-19 radītās krīzes, piemēram, līdz 2022. gada 1. janvārim?

Ir jābūt variantam, kā izmaksāt atlīdzību vienkāršā veidā, ja ir veiktas minimālās sociālās iemaksas vai vairāk. Piemēram, Anna strādā ar 750 eiro lielu bruto darba algu, kas nozīmē, ka visi nodokļi nomaksāti. Viņai piedāvā novadīt semināru - viņa noslēdz līgumu ar pasūtītāju par 100 eiro. Anna šo līgumu reģistrē VID, kas izmaksas brīdī ietur iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) (10%, 15%, 23% - tas ir jautājums, kas ir jāizdiskutē), ko nomaksā pasūtītājs jeb semināra organizators. Visas puses beigās ir laimīgas, ieguvēji visi. Anna nopelna papildus līdzekļus savai patstāvīgajai algai un vēl nomaksā papildu nodokļus valstij. Ja Anna vēlas pati piemaksāt VSAOI, tad viņa var brīvi izvēlēties pati veikt šīs iemaksas.

Es uzskatu, ka jābūt diskusijai un viedokļu apmaiņai, izmaksu balansam un reālam ieguvumam gan tam, kurš maksā nodokļus, gan tam, par kuru maksā nodokļus, lai motivētu veikt nodokļu iemaksas. 

2020. gads ļoti labi parādīja problēmu par minimālajiem dīkstāves pabalstiem, bet vai bizness, projekti, uzņēmējdarbības vide ir spējīga pacelt uzlikto? To mēs redzēsim pirms Ziemassvētkiem, kad pienāks pirmie piemaksu rēķini darba devējiem. Pieļauju, ka tajā mirklī sāksies haoss, palielināsies bezdarbnieku skaits, uzliekot slogu valsts sociālajai sistēmai, būs grūti atrast darbiniekus projektiem, samazināsies nevalstisko organizāciju īstenotās vietējo kopienu aktivitātes, varētu arī palielināties ēnu ekonomika.

Nevalstiskajā sektorā, kas ierasti darbojas uz projektu bāzes, saņemot finansējumu no ārējiem avotiem (pašvaldībām, starptautisku organizāciju filiālēm Latvijā, Eiropas Savienības projektiem un tamlīdzīgi), projekti tiek rakstīti un iesniegti pat gadu, pusotru gadu pirms tie saņem apstiprinājumu par finansējuma piešķiršanu. Projektos iesaistītajām personām var būt dažādas nodarbinātības iespējas, un pat nodarbināto stundu apmērs var būt ļoti atšķirīgs. Turklāt nevalstisko organizāciju īstenotajos projektos pārsvarā ir strikti noteikts ierobežojums administrācijas vajadzībām - 18% - 20% no projekta kopējā finansējuma. Projekta īstenošanas laiks arī var būt no dažiem mēnešiem līdz trīs - pieciem gadiem (tātad - pirms ilgāka laika apstiprināts projekta finansējums). Nevalstisko organizāciju īstenotajos projektos iesaistītās personas var nebūt atvieglojumu pārstāvji, viņu atlīdzība var nesasniegt  apmēru, kas nepieciešams minimālo sociālo iemaksu segšanai.  Projekta apstiprinātajā budžetā ir iekļautas visas izmaksas, kas rodas, un projekta finansētājs tās sedz, nav paredzētas piemaksas vai izmaksu pārskatīšana nodokļu politikas maiņas dēļ valstī.

Vēl ir jautājums, kā darba devējs var pārbaudīt personas statusu izņēmumu grupā, ja darbinieks par to neinformē? Kādus dokumentus ir jāiesniedz darbiniekam, ja viņš ir izņēmuma grupā?

Kas var atbildēt uz šiem jautājumiem – vai Valsts ieņēmumu dienests, Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūra?

Ir pārāk daudz neskaidru jautājumu, bet maz loģisku atbilžu.

Cerams, ka pēc gada spēsim uz šo skatīties pozitīvi, ka valdība ieklausīsies dažādu nevalstisko organizāciju viedoklī un aicinās uz dialogu, lai ieguvēji būtu visi.