Viesmīlis, kurš kļuva par taksistu: "Es vairs neapskaudu savu bosu"

Jūs par taksometra vadītāju strādājat tikai nepilnu mēnesi. Kāpēc tāds lēmums?

Tas īsti nebija lēmums, drīzāk tā bija vienīgā izeja, ko saskatīju. Pirms tam vairākus gadus strādāju ēdināšanas nozarē, taču līdz ar pēdējo aizliegumu, kas atļāva izsniegt ēdienu tikai līdzi ņemšanai, es biju spiests meklēt citu darbu.

Vai jūs bijāt vienīgais no savas kafejnīcas, kam nācās meklēt citu darbu?

Protams, nē! Darbu rudenī zaudēja arī citi. Pavasarī, kad bija pirmie lielie ierobežojumi, mēs visi saglabājām savas darba vietas, jo cerējām, ka pārtraukums būs īslaicīgs un jau vasarā atkal varēsim "rukāt", kā to darījām iepriekš.

Kā jums pagāja vasara?

Kad pirmā ārkārtējā situācija pavasarī beidzās, mūsu kafejnīca atsāka savu darbu. Vasara bija pagrūta, jo ievērojām dažādus ierobežojumus, kas ik pa brīdim mainījās. Piemēram, vienu brīdi pie galdiņiem varēja sēdēt vairāk cilvēku, bet pēc nedēļas atļauto klientu skaitu pēkšņi samazināja. Tad vairākas reizes mainījās arī pieļaujamais darba laiks un citas prasības. Kādreiz man bija sapnis atvērt savu nelielu restorānu jūras krastā, bet šovasar es priecājos, ka vēl neesmu to izdarījis. Man patīk vadīt un organizēt, bet, ja godīgi, tad pandēmijas laikā es vairs neapskaudu savu bosu! Šitā ņemšanās ar visiem ierobežojumiem un papīriem! Traks varēja palikt! Viņš ir normāls "kekss" - stingrs, bet ar savu humoru. Šovasar boss kļuva nervozs un "cepās" par katru sīkumu. Citreiz jau no rītiem staigāja apkārt pīpēdams un lamādamies.

Saprotu, ka priekšniekam līdz ar pandēmiju bija vairāk rūpju. Bet kā mainījās apkalpojošo darbinieku ikdiena?

Vai zināt to teicienu, ka zivs pūst no galvas? Tā bija arī mums. Boss meklēja visādas izejas, kā mums strādāt, ievērojot visus ierobežojumus. Kad valdība nolēma, ka kafejnīcas vairs nedrīkst apkalpot klientus pie galdiņiem, bet var izsniegt ēdienu tikai līdzņemšanai, mums nācās aizslēgties. Varbūt lielāki restorāni ar labi attīstītu interneta veikalu un piegāžu sistēmu var šajā laikā izdzīvot, bet šaubos, vai tur var kaut ko nopelnīt. Varbūt izdzīvot...

Redzot vadības pūliņus noturēties virs ūdens, arī darbinieku nervi dažkārt neizturēja. Laikam katrs kaut vienu reizi šajā laikā "norāvāmies"! Mēs centāmies ievērot visus ierobežojumus, bet redzot, ka klientu skaits un pasūtījumu apjoms arvien samazinās, jau laicīgi sākām domāt, kā pārlaist ziemu. Redzat, mums katram ir ģimene, dažiem arī bērni, tāpēc nevarējām atļauties neko nedarīt. Atlaišana nebija pēkšņa un negaidīta - drīzāk tā bija loģiska notikumu secība.

Vai pieteicāties valsts atbalstam?

Ko jūs! Lai tagad saņemtu normālu pabalstu, mums iepriekš vajadzēja pilnu oficiālu algu. Bet realitāte ir tāda, ka tikai retā Latvijas kafejnīca (un vispār nelielie uzņēmumi) var atļauties pilnībā baltu grāmatvedību un nodokļu maksāšanu par visu algu. Diemžēl. Ne jau tāpēc, ka boss gribētu "uzvārīties" uz darbinieku rēķina, bet gan vienkārši tādēļ, ka nevar pastāvēt, ja nomaksā pilnīgi visus nodokļus.

Arī mūsu gadījumā izdzīvošanas nolūkos nodokļus maksāja tikai no algas, kas bija nedaudz lielāka par minimālo atalgojumu. Divas mūsu dāmas aizgāja uz bezdarbniekiem un tagad laikam sēž uz minimālu pabalstu. Bet man ir ģimene, tāpēc ar to nepietiek. Es nevaru bankai pateikt, ka šoziem nemaksāšu ikmēneša kredītmaksājumu par dzīvokli, jo man nav atļauts apkalpot klientus pie galdiņa. Arī "Rīgas siltuma" un citus rēķinus nevaru atļauties ignorēt. Tieši šo iemeslu dēļ sāku strādāt par taksistu.

Un kādi ir secinājumi pēc vairākām nedēļām, kas pavadītas pie taksometra stūres?

Laikam nepateicu, ka par taksistu biju strādājis arī pēc 2008.gada krīzes. Toreiz tas mani izglāba.

Šoreiz ir grūtāk. Klientu ir mazāk, braucieni ir īsāki. Vakari ir klusāki. Iespējams, cilvēki baidās no taksometriem un domā, ka tajos varēs dabūt vīrusu. Bet laikam  vispār kopumā cilvēki daudz vairāk uzturas savās mājās un kaut kur brauc tikai lielās nepieciešamībās. 2009.gadā strādāja lidostas un ļoti daudz klientu bija aviopasažieri. Tagad Rīgas lidosta ir gandrīz slēgta (notiek tikai daži reisi). Arī bāri, krogi, restorāni un kafejnīcas nedarbojas.

Toreiz man ik pa laikam bija klienti, kuru bērnus no rītiem vedu uz skolu, bet pēcpusdienās atpakaļ uz mājām. Tagad skolas ir slēgtas, tāpēc arī šādu pakalpojumu vairs nav.

Jūsu balsī saklausu pesimismu.

Pēc dabas esmu optimisms un parasti kaut kā izkuļos, bet šāda situācija arī mani sāk dzīt stresā. Parasti svētku laikā ir vairāk pasūtījumu, bet šogad gada nogale laiks ir ļoti klusa - cilvēki ar taksometru brauc daudz retāk un īsākus maršrutus.

Taksometra vadītāja alga ir tieši atkarīga no noslodzes. Ja man nav klientu, nav arī algas. Bet rēķini vienalga jāmaksā! Pastāstīšu kādu situāciju par rēķiniem, kas mani tracina. Dzīvoju daudzdzīvokļu mājā, un runa ir par "Rīgas namu pārvaldnieku". Viņi jau pirms pandēmijas reti kaut ko darīja mājas apsaimniekošanā - reizi gadā nomazgāja logus, appļāva zāli un pa retam izslaucīja kāpņu telpu. Pandēmijas laikā neesmu redzējis nevienu, kurš mazgātu logus vai slaucītu kāpņu telpu, bet katru mēnesi katrs dzīvoklis viņiem samaksā vairākus desmitus eiro par mājas apsaimniekošanu. Nevar būt, ka par to, ka viņi vienu reizi vasarā nopļāva zāli, mums jāmaksā viņiem tūkstoši! Rodas sajūta, ka mūs, parastos iedzīvotājus, "čakarē" - pakalpojumus nesniedz, bet rēķinus vienalga piesūta.

Kā saglabājat mieru pat tad, kad neizdodas neko daudz nopelnīt?

Taksometra vadītāja darbs nav nekāda medus maize...

Nu, dienas, kad neizdodas nopelnīt plānoto summu, ir trakas! Pats saprotu, ka tad es kļūstu nervozs un viegli aizkaitināms. Diemžēl esmu arī sakliedzis uz bērniem. Sieva saka, ka esmu palicis īsts nervu kamols. Labi, ka viņai ir daudz maz stabils darbs, tāpēc varam kaut kā savilkt galus. Negribu pat iedomāties, kas būtu noticis, ja viņa būtu strādājusi privātā sektorā, tāpat kā es. 

Vienu brīdi domāju, ka varbūt man arī vajadzētu pieteikties bezdarbnieku pabalstam un mēģināt kaut kā šo laiku "izvilkt". Bet tad izlasīju, ka mūziķim Igo nācies atmaksāt saņemto dīkstāves pabalstu atpakaļ. Valsts ieņēmumu dienests (VID) pat neesot uzklausījis viņa paskaidrojumus, tikai skarbi paziņojis, ka pabalsts jāatmaksā. Un ziniet, kas mani sadusmoja visvairāk - runa bija par 315 eiro! Ja valsts pieprasa mūziķim atmaksāt 315 eiro pabalstu, tad kaut kas nav kārtībā. Rodas jautājums, kāpēc vispār valsts piešķīra šo summu mūziķim, ja viņam tā it kā nepienācās? Izskatās, ka paši VID darbinieki pielaiduši kļūdu, izmaksājot pabalstus.

Vispār kopumā dzirdu ļoti daudz kritikas pabalstu piešķiršanas kritērijiem. Gan klienti, ar kuriem parunājos braucienu laikā, gan pazīstamie saka, ka pabalstiem ir ļoti grūti kvalificēties - lai tos saņemtu, esot liela birokrātija.

Neesmu nekāds politikas eksperts, bet man liekas, ka valsts vadītājiem šajā laikā vajadzētu samazināt birokrātiju, lai katrs cilvēks, kurš ir palicis bez darba, var saņemt valsts atbalstu. Tāpat vajadzētu rīkoties organizētāk, nevis katru nedēļu noteikt jaunus ierobežojumus un mētāties ar preču sarakstiem. Piemēram, ideja aizliegt brīvdienās iegādāties auto logu mazgāšanas šķidrumu liecina, cik zemā līmenī mūsu ierēdņi strādā.

Vai šajā laikā saskatāt arī kaut ko labu?

Negribētos piesaukt nepatikšanas, bet man nav nācies saskarties ar agresīviem klientiem, kuri kategoriski atteiktos uzvilkt sejas masku brauciena laikā. Protams, ir klienti, kuri par to smīkņā. Ir tādi, kuri tam neredz jēgu un valkā nepareizi. Dažreiz atļauju noņemt masku, ja jāatbild uz telefona zvanu, bet kopumā ir izdevies vienoties, ka brauciena laikā masku tomēr uzliekam.

Katrā gadījumā ceru, ka pandēmija jaunajā gadā sāks beigties un mēs varēsim atgriezties normālā dzīvē.  Mans loģiskais prāts saka, ka jaunajā gadā vēl nevarēšu īstenot sapni par savas kafejnīcas atvēršanu, bet ceru, ka tuvāko gadu laikā to varēšu izdarīt.