Kā atdzima vecais Aizputes pilskrogs. Uzņēmīgā Lapku pāra stāsts
Aizputes pievārtē, vecajā, 19. gadsimtā celtajā pilskrogā, darbojas kultūras telpa – gan ceļotāju atpūtai, gan sarīkojumiem. To izveidojuši rīdzinieki Ineta un Artūrs Lapkas.
"Mēs to izdomājām kopā ar sievu, jo nedēļas nogalēs no Rīgas, kur mītam, braucām uz manu dzimto pilsētu Aizputi. Sapratām, ka aizputniekiem nav kur kopā sanākt kuplākā pulkā atpūsties. Sievai radās doma, ka mēs ko tādu varētu izveidot un piedāvāt. Kādu dienu, braucot garām šai ēkai, tā ar kaut ko ļoti iekrita prātā, un sākām taujāt, kāpēc nams stāv tukšs. Sazinājāmies ar īpašnieku, un tā arī pamazām pirms astoņiem gadiem lietas sakustējās," Kas Jauns Avīzei stāsta Artūrs.
Pārdesmit gadu gaidīja saimniekus
Iesākums bijis lēns, lai saprastu, kā rīkoties, kas nepieciešams. Vispirms bijusi lielā tīrīšana un logu stiklošana. Lapku atdzīvinātā ēka varētu būt celta 19. gadsimta beigās. It kā esot zināma karte, kur tā ieraugāma vēl no senākiem laikiem, bet Artūrs šo vēsturisko dokumentu nav atradis.
Nams pārbūvēts 20. gadsimta 50. gadu beigās, 60. gadu sākumā, kad šeit darbojās Liepājas patērētāju biedrība – te iepirka kāpostus, ogas, arī lupatas un makulatūru, līdz 1991. gadā ēku aizslēdza, un tā ilgi stāvēja tukša – gaidīja īstos saimniekus.
Pašiem vien telpas par plašu
Pamazām Lapkas sākuši otro elpu atguvušās telpas izmantot, atpūšoties kopā ar draugiem, bet tad sapratuši, ka māja ir pārāk liela tik mazai kompānijai. Ēka taču savulaik kalpojusi par krogu un pieturas vietu kuplam ceļotāju pulkam! Tā pamazām radās ideja atjaunot vietas sākotnējo lomu.
"Mēs tagad mēģinām iedzīvināt ideju par mūsdienu krogu, piedāvājot ciemiņiem kafiju, tēju un arī stiprākus dzērienus. Bāra telpu vēl remontējam, bet ceram, ka šogad izdosies pabeigt. Neesam arī izlikuši vēl izkārtni, ka te var piestāt un atpūsties, un pagaidām ienāk maz cilvēku. Tomēr labākā reklāma iet no mutes mutē," pārliecināts Artūrs.
Pagaidām Lapku ģimene piedāvā galvenokārt guļvietas un telpu sarīkojumiem, un kopš maija klienti labprāt šo iespēju izmanto, gan vietējie, gan rīdzinieki. Aizputē šāda vieta ir vienīgā – ar aparatūru mūzikas atskaņošanai, galdiem, traukiem, arī iespēju pagatavot maltīti.
Bez kredītiem un ar ziedojumiem
"Mēs neesam nekādus kredītus ņēmuši, visu darām par saviem līdzekļiem. Ko ar pasākumiem tagad nopelnām, to ieguldām mājā atpakaļ," uzsver Artūrs. "Loterijā naudu neesam vinnējuši, un bagātu vecāku arī mums nav, bet aprīkojums lielākoties ir saziedots."
Ļaudis atbrīvojas no pašiem nevajadzīgām mantām apmaiņai pret šokolādi. Mēbeles, gleznas, trauki – tas viss ir ziedots. Ziedotāji lielākoties ir aizputnieki, kuri pajautā, vai Lapkām kaut kas nav vajadzīgs. Arī interjera priekšmeti, televizors, radio un pulksteņi tā atraduši jaunas mājas.
"Mums vēl stāv neizmantotas lietas un gaida savu īsto brīdi. Visu nevaram izlikt, skatāmies, kas tieši nepieciešams," turpina Artūrs.
Piemēram, no Aizputes bērnudārza ticis daudz trauku, tur iegādājušies jaunus, bet vecie tikai aizņēmuši vietu. Tā pie Lapku pāra nonākuši, piemēram, zupas šķīvji, no kuriem ēdušas vairākas aizputnieku paaudzes.
Ierakstīts skurstenī
"Ir lietas ar savu īpašo stāstu. Skurstenis ēkas galā – to mums uzdāvināja draugi kāzu jubilejā. Mums pieteica, ka jābūt šeit noteiktā laikā, brauks kurjers un atvedīs dāvanu, vairāk neko nepaskaidroja. Sagaidām kurjeru, kurš prasa: "Kur tad krāmēsim?” Mēs viņam pretī: “Ko krāmēsim?" Viņš kļūst nikns – vai tad es nezinot, kas man atvests. Nē, nezināju, jo tā ir dāvana. Atvērām busa durvis, un tur palete ar ķieģeļiem," atceras Artūrs.
Sameklējuši meistaru, kurš uzmūrēja skursteni, tā galā iemūrēts katra dāvinātāja vārds. "Latvieši teic, ka tāds notikums jāieraksta skurstenī. Es arī to izdarīju. Vēl jāpieliek plāksnīte, lai pēcnācēji par to visu zinātu," smej saimnieks.
No pamestas mājas sena pūra lāde
Vasarā kopā ar draugu Andri izlēmuši pabraukt apkārt ar divriteņiem un palūkot vecās mājas. Mērķis gan nav bijis kaut ko iegūt, bet apskatīties. Piestājuši pie vienas mājas, izrādījies, ka tur dzīvo veca kundze. Sākuši runāties, un viņa zinājusi, ka mežā ir kāda pagalam veca ēka, jau sagruvusi.
Tur nav bijis nemaz tik viegli tikt iekšā, bet puiši atraduši senu saglabājušos pūra lādi, nākamajā dienā ar džipu atbraukuši pakaļ un izglābuši no bojāejas. Nokrāsojuši, un tā tagad kalpo kā dīdžeja galds.
Klavieres uz Aizputi atdevuši rīdzinieki – seši cilvēki no ceturtā stāva nesuši lejā. Vecais frizierkrēsls bāra telpā reizēm aizvien pilda ne tikai interjera priekšmeta lomu – Artūra sieva Ineta ir friziere un šad tad kādam puisim te apgriež matus.
Lepojas ar dzimto pilsētu
"Mēs īrējam šo vietu no juridiskas personas. Šogad ieņēmumi jau ir, ejam uz to, lai nams pats sevi atpelna. Protams, ieguldām darbu, par kuru nesaņemam algu, bet mums samaksa ir cilvēki un gandarījums par to, ko šeit darām. Ikdienas tēriņiem varam nopelnīt, paši citu darbu darot," teic Artūrs.
Vasarās abi ar Inetu Aizputē darbojas ap kroga māju, ziemā Rīgā pelna naudu, kur ir maizes darbs – tā viens pusgads paiet galvaspilsētā, otrs – Artūra dzimtajā pilsētā.
"Mani vienmēr kaut kas vilcis atpakaļ uz Aizputi, tāpēc arī šeit esmu. Ciemiņiem mēs parādām arī pilsētu – kā šeit dzīvojam. Cik mums ir skaistas, interesantas ēkas – gan koptas, gan arī tādas, kuras gaida savus īstos saimniekus. Ir jauni cilvēki, kuri apņēmušies šajā ziņā darboties. Iebraucēji ir diezgan pārsteigti, cik skaista un sakopta vide šeit ir, un, lai visu apskatītu, Aizputē jāpavada vismaz nedēļas nogale – mierīgi, prātīgi, bez steigas un mazā kompānijā, labi pavadot laiku," aicina aizputnieks sirdī Artūrs Lapka.
