Darbības, kuras autoskolās diemžēl nemāca. VIDEO
Bija laiki, kad autobraucēji bija liela, draudzīga un atsaucīga ģimene, kurā pieņemts, ka viens otram palīdz un pasargā no nepatīkamiem mirkļiem. Vai tagad esam viens otram konkurenti?
Vecāka gada gājuma autovadītāji vēl atceras tos laikus, kad jebkurš šoferītis uzmirkšķināja pretī braucējiem, ja krūmos pamanīts kāds ceļu policists. Tagad šāda solidaritāte izzudusi. Tā vien šķiet, ka klusībā katrs pie sevis berzē rokas, redzot, ka kāds cits stūresvīrs uzrāvies postenim vai fotoradaram.
Protams, planšetdatori un viedtālruņi, kas brīdina par gaidāmām nepatikšanām ar īpaši izstrādātu programmu palīdzību, ir katra nākamā autovadītāja arsenālā. Tomēr neviena Vaze nespēs aizstāt gluži parastu cilvēcisku savstarpējo solidaritāti un izpalīdzību!
Cik gadījies vagot Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas ceļus, tad daudzas tradīcijas vēl dzīvo gluži kā senajos laikos. Arī Rietumu ceļos viens otrs vēl atceras kādreiz populārus savstarpējās cieņas un palīdzības rituālus. Visbiežāk tālbraucēji.
Šīs darbības nav rakstītas nedz satiksmes noteikumu grāmatiņās, nedz tās var apgūt autoskolās. Tomēr tās jūtami atvieglo dzīvi un reizēm pat pasargā dzīvību. Varbūt jaunajai paaudzei, kas vairāk pieraduši pie modernām tehnoloģijām, dzīvē lieti noderēs neliela pamācība, ko īsti nozīmē viens otrs tālbraucēju signāls. Ja ne citādāk, tad vismaz saprast, ka priekšā braucošās fūres šoferītis tādējādi necenšas “piesist kliņķus”...
