Latviete Ilona par situāciju Kijevā: revolūcija sašķeļ ukraiņu ģimenes. FOTO. VIDEO

Kasjauns.lv par Kijevā piedzīvotām sajūtām sarunājās ar lielas starptautiskas kompānijas pārstāvi Ilonu, kura savu uzvārdu gan nevēlējās publiski minēt. Viņa pēdējā laikā vienu divas reizes mēnesī dodas uz Kijevu kārtot biznesa lietas. Uzņēmēja tikko atkal kārtējo reizi atgriezusies no Kijevas, kur bija laikā, kad pilsētā viesojās gan Eiropas Savienības augstā ārlietu pārstāve Ketrina Eštone, gan policija brutāli izdzenāja studentu protestus. Ilonai Kijevā bija baisi un viņa ir laimīga, kad atkal veiksmīgi varēja atgriezties mājās. Lielākā nemieru traģēdija ir tā, ka tur savā starpā cīnās vienas tautas pārstāvji – dēls pret tēvu un sieva pret vīru. Varas pārstāvji un spēka struktūras ar prezidentu Janukoviču priekšgalā ir par ciešākām saitēm ar Krieviju, bet simtiem tūkstošu protestētāju, kuri izgājuši barikādēs Kijevas centrālajos laukumos un ielās, pieprasa integrēties Eiropas Savienībā. Vai tas tik tiešām ir brāļu karš...?

Kas pagājušajā nedēļā, ielidojot Kijevā, bija savādāk nekā, piemēram, pirms diviem mēnešiem?

- Pirmām kārtām jau pašā lidostā bija pastiprināta drošības kontrole. Lai arī mums ar Ukrainu ir bezvīzu režīms, mūs daudz rūpīgāk iztaujāja – kur brauksiet, kāds ir brauciena mērķis, ko darīsiet, kad brauksiet atpakaļ? Agrāk tā bija stipri vienkāršāka procedūra. Tika skenētas somas, kas agrāk nekad netika darīts. Bija daudz stingrāka pārbaude nekā iepriekšējos mēnešos.

Pirmais, ko tu ieraugi Kijevā, ir milzīgie sastrēgumi, kuri izveidojušies gan dēļ barikādēm pilsētas centrā, gan tādēļ, ka valdības ēkas tiek pastiprināti apsargātas. Nobloķēti diezgan daudz ceļu, pārvietošanās ir pietiekami sarežģīta.

Ko par protestiem tev sacīja vietējie cilvēki, kurus sastapi?

- Protams, ka sastopoties gan ar biznesa partneriem, gan taksometra vadītāju, tu jautā viņu attieksmi. Vismaz tie, kurus man nācās sastapt, savā vairumā, ja tā varētu teikt, bija par revolūciju.

Eiropa viņiem vairāk ir kā simbols. Tas nav tā, ka viņi precīzi saprastu, ko nozīmē integrācija Eiropas Savienībā, ka viņi to ļoti vēlētos. Eiropa šai gadījumā ir simbols citādai, labākai dzīvei. Vairums cilvēku ir ļoti neapmierināti ar pašreizējo valdību un prezidentu, ar lielo korupciju, kas tur ir gluži vai norma.

Ja tāda veida korupcijas procesi, kādi tagad ir Ukrainā, pie mums kādreiz bijuši, tad mēs tos veiksmīgi esam aizmirsuši. Tur, piemēram, jāmaksā nauda, lai vispār atļautu automašīnu piereģistrēt vai tā varētu iziet tehnisko apskati. Latvijā nevienam prātā neienāks par to maksāt vai pieprasīt naudu. Pie mums tas ir vienkāršs process, bet tur tas ir ļoti sarežģīti un komplicēti. Tā vismaz stāsta paši ukraiņi.

Tas attiecas arī uz biznesa struktūrām. Uzņēmēji teic, ka korumpētības riski un birokrātija tur ir viena no augstākajām. Mūsu biznesa partneri uzskata, ka Ukrainas uzņēmējvide šo lielo risku dēļ ir sarežģītāka nekā Krievijā.

Protams, nācās sastapt arī cilvēkus, kas ir pietuvināti valdības struktūrām. Piemēram, taksometra šoferis var paust prezidenta viedokli un apgalvot, ka opozīcija maksā par to, ka cilvēki dodas uz protesta akcijām, pat minot konkrētu cenu: 100 – 120 grivnas (ap septiņiem latiem). Tam gan ir grūti noticēt, redzot to cilvēku pūli un daudzumu, kas piedalās protestos. Nu, labi, var samaksāt vienu, varbūt otro dienu. Bet, vai to var izdarīt nedēļu pēc kārtas? Tam ir grūti noticēt.

Un ir vēl trešā cilvēku grupa, kas ir nobažījušies par to, lai viss samērā labi un mierīgi beidzas. Tie varbūt ir tie pragmatiskākie.

Zīmīgi, ka diskusijas par procesiem Ukrainā ir sašķēlušas pat ģimenes. Vīrs ir par Eiropu, bet sieva par prezidentu Janukoviču, vai arī otrādi. Šis ukraiņiem ir lielas pārbaudes un arī neziņas laiks.

Kāds Kijevā, Ukrainā vispār ir dzīves līmenis? Kā tur ir dzīvot, piemēram, mierīgākā laikā, kad cilvēki nepulcējas protesta mītiņos un nestāv uz barikādēm?

- Lielākā daļa cilvēku ar dzīvi Ukrainā ir neapmierināta. Uzņēmējiem ir ļoti grūti un smagi, savukārt vienkāršiem darba ņēmējiem darba samaksa ir ļoti zema, par to sūdzas gandrīz visi. Viņiem, ja nemaldos, vidējā alga ir kaut kur ap 300 ASV dolāriem (ap 150 latiem) mēnesī.

Tā izdzīvošana Ukrainā ir grūta. Ukraiņi kā vienu no lielākajām problēmām min sabiedrības noslāņošanos – ap prezidentu pietuvināto uzņēmēju grupas dzīvo ārkārtīgi labi, bet pārējie - ļoti nabadzīgi.

Iebraucot Kijevā, pirmais jautājums – kāpēc tur ir tik daudz skaistu un dārgu mašīnu? Kijevā ir ļoti dārgi dzīvokļi, ja tos vēlas īrēt vai pirkt. Vienkārši ļoti dārgi, viens no dārgākajiem īres tirgiem Eiropā! Un tad ir jautājums, kā tas viss veidojas? Atbilde ir milzīgā noslāņošanās – vai nu nabadzība vai atkal varai pietuvinātie labi pelnošie uzņēmēji.

Pati nebiji Neatkarības laukumā, Kijevas galvenajā ielā – Hreščatikā? Kādas bija sajūtas?

Runājot par sajūtām, mani pārsteidza jaunieši. Tas bija no rīta astoņos, dienā, kad policija izdzenāja protestētājus pie Kijevas domes ēkas un kad Kijevā viesojās ES ārlietu augstā pārstāve Eštona.

No rīta, ejot uz biznesa tikšanos, pretī nāca jauniešu bariņš – ļoti pieklājīgi, inteliģenti cilvēki. Viņi bija sagatavojuši plakātus ukraiņu, angļu un krievu valodās (jāteic, ka tur visi protestētāju plakāti ir trijās valodās), un ļoti pragmatiski – ar ķiverēm galvā. Kādam no vietējiem teicu, ka es arī gribētu piedalīties un iet uz barikādēm, bet man atbildēja: nē, tu nevari, tev nav ķiveres! Iemesls ir pragmatisks – policisti, izdzenājot protestētājus, mēdz sist pa galvu un ķivere tādēļ ir nepieciešama.

Redzot šo jauniešu pulciņu, kas gāja uz Neatkarības laukumu, rodas pilnīga pārliecība – viņi noteikti iet cīnīties par savu, par labāku nākotni. Tas tik tiešām ir ļoti aizkustinoši!

Neatkarības laukumā no vienas puses ir ļoti daudz cilvēku, bet no otras puses – ārkārtīgi daudz milicijas, spēka demonstrācijas. Daudzas ielas un laukumi ir slēgti. Piemēram, lūdzot izbraukt uz lidostu pa kādu demonstrantiem slēgtu ielu, nekādi kompromisi netiek pieļauti. Tās miliču ķēdes ir diezgan baisas un pārsteidzošas. Nemēģināju ne fotografēt, ne vispār iet klāt tuvumā.

No vienas puses tur valda ideālisms, cilvēki cīnās par kaut ko. Tas ir forši! Bet no otras puses tu redzi šo baiso spēka prezentāciju...

Tātad uz Kijevas barikādēm nebiji?

Nē. Negāju, jo man bija svarīgi nokārtot savas biznesa lietas. Skatījos tikai pa gabalu, braucot garām ar mašīnu. Man arī nebija vēlme riskēt. Tos jauniešus ar ķiverēm galvām var uzskatīt kā joku, bet patiesībā tas riska moments tur bija ļoti augsts.

Biju Kijevā, kad tur notika protestētāju sadursmes ar policiju. Tas pūlis bija liels un man personiski nepatīk pūļi, es negribu piedalīties situācijā, kuru nevaru kontrolēt. Salīdzinot pašreizējos notikumus ar 1991. gada barikādēm Doma laukumā, jāteic, ka pie mums toreiz tikai tāds mierīgs tusiņš bija.

Ja mēs, latvieši, 1991. gadā zinājām, ka gribam sagraut impēriju un uz tās drupām uzcelt savu valsti, tad ukraiņiem jau nav valsts, ko sagraut, - viņiem sava valsts jau ir un to sauc par Ukrainu...

- Tā arī ir tā milzīgā atšķirība. Mums tur notiekošā konfrontācija ir sveša – mēs cīnījāmies un stāvējām par savējiem. Tas ir tas smagākais, ka tauta tiek sašķelta – savējos sūta pret savējiem. Ukrainā ļoti ātri var nokļūt no vienas pozīcijas otrā.

Par nebūšanām Ukrainas politikā un tautas neapmierinātību dzirdam jau gadiem. Kāpēc tas uzliesmojums tieši tagad? Un, starp citu, tautas burkšķēšana par pašreizējo situāciju ir dzirdama arī Latvijā...

Neapmierinātība Ukrainā ar pastāvošo režīmu bija visu laiku, tomēr reāli lielas protesta akcijas nebija. Neapmierinātība auga augumā. Pieņemu, ka nu tas pacietības mērs bija pilns.

Jāteic, ka salīdzinot ar Latviju un Latvijas tautu, ar kuru var darīt vienalga, ko tik grib, ukraiņu tauta protestē savādāk. Mēs, protestējot, paņemam savu somu un aizbraucam uz ārzemēm. Turpretī ukraiņiem ir cits temperaments, viņi ir drosmīgāki, ir gatavi iziet ielās un paust gan savu viedokli, gan protestēt.

Ukrainā nodarboties ar biznesu ir sarežģīti un nedroši

- Nodarboties ar biznesu Ukrainā ir ļoti grūti un ļoti riskanti. Es strādāju ar starptautiskām kompānijām, tāpēc man tādu īstu kontaktu ar nacionālā mēroga uzņēmējiem nav.

Bet tas apgrūtinājums, šķēršļi ir birokrātija un korupcija. Tur tā sapratne ir: ja gribi dabūt kādu pasūtījumu, tad tev kaut kādā veidā konkrētam ierēdnim tiešā vai netiešā veidā jāizrāda labvēlība. Viņi to uzskata par normu – ja gribi dabūt finansējumu kādam projektam, tad tev tam un tam jāpiedāvā brauciens uz kādām dienvidu zemēm vai Eiropu, jāpiešķir kaut kādi bonusi.

Tas visu sarežģī un rada nedrošību. Kā stāsta vietējie uzņēmēji, kam gan nav konkrēti pierādījumi, tad viņiem tagad tiek piedāvāts atsavināt vai par ļoti nelielu naudu atpirkt uzņēmumus.

Runājot par starptautiskām kompānijām, jāteic, ka Ukraina viennozīmīgi ir liels tirgus un kompānijas ir ieinteresētas tur būt. Cik zinu, tad šobrīd starptautiskās kompānijas no Ukrainas nebēg. Tām ir savi drošības eksperti, kuri izvērtē riska situācijas, kad un kāpēc cilvēki ir jāevakuē, kad jāievieš ārkārtas drošības pasākumi. Pagaidām nekādi ārkārtas drošības pasākumi netiek pieņemti.

Elmārs Barkāns/ Foto: AFP/LETA, EPA/LETA