Sibīriešus sanikno aizmukušās ģimenes nepateicīgā rīcība. Vācietis, beidzot sazvanīts, sola pabalstu atmaksāt

Martenu ģimene kļuva par mediju varoņiem, padarīja lepnu visu Kištovkas ciematu Sibīrijas laukos un solīja Sibīrijā paveikt lielus darbus - uzcelt māju un izveidot fermu, taču, kā norāda Krievijas mediji, aizbrauca un pat neatvadījās no ciemata ļaudīm, kuri rūpējās ar ārvalstu viesiem no visas sirds - ziemas spelgonī adīja cimdiņus 10 viņu bērniem un baroja ar saviem ziemai sagatavotajiem konserviem. 

Sarūgtinātos ļaudis vēl vairāk esot sadusmojis fakts, ka Martenu ģimene saņēma veinreizējo pabalstu 150 000 rubļu apmērā, taču nu ir prom ar visu naudu. Cilvēki no Krievijas izmisīgi mēģināja paszvanīt pēkši pazudušo Eugenu Martenu, taču viņš uz zvaniem neatbildēja, līdz Kištovkas amatpersonai Viktoram Kuzminam tas izdevās. 

Kumzins stāsta, ka Martens, uzsākot sarunu, esot atvainojies par notikušo, bet vēlāk pateicies tiem, kas viņam plalīdzēja. "Vienu varu pateikt droši - viņā nav dusmu ne pret vienu," skaidroja Kuzmins, norādot, ka Eugens solījis atdot arī ģimenei izmaksāto pabalstu, tiesa gan, viņš neprecizēja, kad to varētu izdarīt.

"Viņam Kištovkā palika automašīna, tāpēc, domāju, ka viņš atgriezīsies," prāto Kuzmins. 

Vietējā amatpersona stāsta - tas, ka viņš aizbrauca, neraugoties uz to, ka viss rajons viņam centās palīdzēt, ir viņa personīgā izvēle. "Acīmredzot, pārvērtēja savus spēkus," viņš saka. 

Jānorāda gan, ka ne visi vietējie tik mierīgi komentē Martenu ģimenes došanos prom. Cilvēki ir sarūgtināti, ka līdz šim nav saņēmuši no Eugena vai viņa sievas Luīzas jebkādu ziņu. Vietējie, vaicāti, kāpēc ģimenei neiepatikās Sibīrijā, visi kā viens norāda - sieva piespieda doties prom, jo, redz, Luīza reiz atzinusies, ka viņu ģimene dzīvo "kā ellē" - mājā nemitīgi birst apmetums, sienas izskatās kā "pārslimojušas vējbakas" - viss vienos plankumos un krāsas paliekās. Tāpat mājā nav pirts, tāpēc ģimene gāja mazgāties pie kaimiņiem. 

Vēl viens no šķēršļiem bijis tas, ka krieviski runāja tikai vecākie Martenu bērni, bet mazākās atvases nav sapratušas ne vārda. Izrādās - kad bērni pirmo reizi ieraudzīja māju, kur nāksies dzīvot, viņi sāka raudāt no tā, cik ļoti neierasti tas viss izskatjās. 

Jau vēstīts, ka Eugens un viņa sieva Luīza piedzima Omskas apgabalā Krievijā un bija to etnisko vāciešu vidū, kuri pagājušā gadsimta 90.gados emigrēja uz Vāciju, bet pērn oktobrī viņi pieteicās Krievijas valdības izstrādātajai repatriācijas programmai un jau decembrī apmetās Kištvokas ciematā Sibīrijā. 

Ģimenes lēmums pamest mājas sarūpēja viņiem pamatīgu mediju uzmanību un Krievijas iedzīvotājus darīja patiesi lepnus. Vīrietis toreiz skaidroja, ka viņu dara bažīgu Vācijas sabiedrības seksuālā vaļība un lielais bēgļu pieplūdums. 

Kāpēc aizbēga no Vācijas?

"[Meita] Melita negribēja apmeklēt seksuālās audzināšanas stundas, jo viņa ir kristiete, bet mūs par to sodīja. Tur bērni jau no viena gada vecuma tiek uzskatīti par seksuāliem objektiem," Eugens pauda sašutumu. 

Viņš paskaidroja: "Mūsu bērnudārzā viņi sasauca vecākus, lai informētu par bērnu seksualitāti. Viņi izdomā īpašas spēles, piemēram, "ārstus", lai bērni viens otru varētu aptaustīt. Ir pat īpašas vietas, kur viņi to var netraucēti darīt. Viņi iedrošina meitenes just simpātijas pret meitenēm un zēnus pret zēniem, jo katram bērnam ir tiesības izvēlēties savu seksuālo identitāti."

"Mūsu pilsētas nomalē uzbūvēta māja 20 bēgļiem, jauniem vīriešiem. Viņi nevar strādāt, tāpēc ko dara šie vīrieši? Kā mēs savus bērnus varam izlaist uz ielas?" - viņš retoriski vaicāja. 

Savu sievu Luīzu Jevgēņijs satika Vācijā, taču arī viņa ir dzimusi Omskas apgabalā. Lai arī viņi bija iesaistījušies dažādās aktivitātēs, paužot protestu pret notiekošo, ģimene tomēr padevās un nolēma izmantot repatriācijas programmas iespējas, lai atgrieztos dzimtenē. 

Apstākļi pie komforta pieradušais ģimenei - ļoti skarbi

Tiesa gan, vieta, kur viņi apmetās, bija, maigi izsakoties, skarba. Gaisa temperatūra Sibīrijā ziemā ierasti atdziest līdz -30 grādiem, savukārt viņu mājā, kā jau laukos tas ir ierasts, ir malkas apkure. Šī repatriācijas programma dalībniekiem piedāvā tikai vienreizēju naudas pabalstu un garantē zemākus nodokļus, taču mājoklis un darbs ir jāmeklē pašam. 

Māja, kurā viņi ievācās, stāvēja tukša 20 gadus. Tās stāvoklis nudien nebija no labākajiem, taču Martens dižojās, ka uzcels jaunu, un palīdzība viņam neesot vajadzīga. Vīrietis pēc profesijas ir galdnieks, viņš plānoja Krievijā atvērt fermu, taču sākuma investīcijas bija pārāk lielas. Vēlāk Jevgēņijs prātoja, ka varētu ražot ekskluzīvās mēbeles, kā viņš to darīja Vācijā, tomēr vietējās amatpersonas, runājot ar medijiem, sacīja: "Tā ir laba lieta, bet kuram šeit tāds skaistums vajadzīgs? Cilvēkiem šeit nav daudz naudas."

Lai arī vietējie, saskaņā ar mediju teikto, Martenu ģimeni sagaidīja silti, pat sanesa drēbes, pārtiku, kā arī citas sadzīvei nepieciešamās mantas, Krievijas varasiestādes labu iespaidu uz Martenu neatstāja. "Viss, kas jums jādara, ir jāparunā ar cilvēkiem, un viss kļūst skaidrs. Viņi man kā ārzemniekam sūdzas par to, cik viņiem ir slikti, cik patvaļīgas ir valsts iestādes. Satiku vienu vīrieti no bijušās padomju savienības, kurš ieradās šeit šīs pašas programmas ietvaros. Bet viņš teica, ka saņēma tikai daļu apsolītās naudas, jo vairāk nebija. Tā viņi viņam paskaidroja. Cilvēki nevar pateikt neko labu par varasiestādēm, bet viņi iet un balso par viņiem, jo neredz citu iespēju," sūkstījās Martens.