Putins publiski izblamējas, lieloties "Valdaja forumā"

“Doneckas Tautas Republikā Ukrainas kontrolē ir palikuši aptuveni 11 procenti,” paziņoja Putins. Vienlaikus viņš palielījās, ka septembrī krievu okupantu karaspēks sagrābis 1301 kvadrātkilometru teritorijas, kas esot 2,5 reizes vairāk nekā augustā.

Diktators arī solīja sagrābt atlikušo Doneckas apgabala daļu ātrāk, nekā prognozējot Ukrainā un Eiropā. “Ukrainas vadošā posma līmenī runā, ka to spēs noturēt pusotru gadu, bet Eiropā runā, ka divus gadus. Mēs uzskatām, ka tas notiks daudz agrāk, ņemot vērā mūsu karaspēka virzības tempu,” sacīja Putins. “Ja šo teritoriju zaudēšana neizbēgami notiks, vai ir jēga tajās iekrampēties?”

Lai aina būtu pilnīga, Putins pat stāstīja, ka Krievija nemaz neesot sākusi karu Ukrainā, bet pati esot agresijas upuris. “Protams, zinu, ka daļai ekspertu sabiedrības rodas jautājums: “Krievija runā par mieru, bet pati sāka karu.” Tomēr šādā auditorijā vēlreiz pateikšu, kur ir patiesība. Patiesība ir tāda, ka ne jau mēs gribējām un ne jau mēs sākām karot – karot sāka pret mums,” aci nepamirkšķinādams, paziņoja Putins.

Kur tad blamāža, varētu vaicāt. Pirms vairāk nekā pusgada — šā gada 10. martā Putins stāstīja, ka Ukrainas kontrolē ir tikai 15-17 procenti Doneckas apgabala teritorijas. Tātad 8 mēnešu laikā krievi iekarojuši nieka dažus procentus vienā Ukrainas apgabalā, kura prāvu daļu jau kontrolēja kopš 2014. gada. Turklāt pēc Kara izpētes institūta (ISW) aplēsēm, krievu panākumi ir vēl niecīgāki un okupantu armija kontrolē tikai 81 procentu Doneckas apgabala. Par okupantu armijas "dižo panākumu" labu ilustrāciju var kalpot uz papīra anektētā Zaporižjas apgabala Malajas Tokmačkas ciema ieilgusī "ieņemšana", kas kļuvusi par interneta mēmu.

“Pavisam nesen mēs uzskatījām, ka Kijivas varas iestāžu kontrolē atrodas apmēram 25 procenti “Doneckas tautas republikas” teritorijas, burtiski pirms pusgada. Cik daudz, kā vērtējat, tagad atrodas Kijivas režīma kontrolē?” diktators toreiz Kremlī vaicāja audiencē atbraukušajam “Doneckas tautas republikas” vadītājam Denisam Pušiļinam. “Pašlaik apmēram 17 procentu,” atbildēja Pušiļins. “Man ziņo: 15-17 procenti,” norādīja Putins. “Jā, šajās robežās,” atteica Pušiļins.

Jāpiebilst, ka Deniss Pušiļins, kurš šo veidojumu vada kopš 2018. gada septembra — nedēļu pēc tam, kad Doneckas kafejnīcā tika uzspridzināts pirmais separātistu līderis Aleksandrs Zaharčenko, savulaik bija slavenākā Krievijas krāpnieka un finanšu piramīdas MMM radītāja Sergeja Mavrodi (1955-2018) palīgs.

Mazs atgādinājums: Krievijas propagandas lielākais svētums "Lielais tēvijas karš" pret nacistisko Vāciju, kas beidzās ne tikai ar vācu iekarotās Padomju Savienības plašo teritoriju atkarošanu, bet arī Austrumeiropas, Vācijas austrumu un pašas Berlīnes ieņemšanu, ilga “tikai” 1418 dienas. Savā asiņainākajā karā Eiropā kopš Otrā pasaules kara laikiem, kas ilgst jau 1681 dienu, Putina armija nav spējusi iekarot nevienu Ukrainas apgabala centru.

Vēl vairāk, jau pirms invāzijas apmēram viena trešā daļa Donbasa jau bija krievu okupantu kontrolē, kuri pēc 2014. gada aprīlī sāktā kara tur izveidoja divus separātistu veidojumus “Doneckas tautas republiku” un “Luhanskas tautas republiku”. Jāpiebilst, ka krievi pat pēc vairāk nekā četru gadu kara un ASV visnotaļ labvēlīgās attieksmes kopš Donalda Trampa atgriešanās Baltajā namā nav spējusi iekarot ne tikai nevienu Ukrainas apgabala centru, bet pēdējā gada laikā arī nevienu kaut cik vērā ņemamu pilsētiņu. Faktiski atzīstoties savā impotencē, Krievija visu laiku pieprasa, lai Ukraina pati labprātīgi atdod tās Donbasa un citu formāli anektēto apgabalu teritorijas, kuras krievu okupanti tā arī nav spējuši sagrābt. Te jāuzsver, ka Ukrainas kontrolē Donbasā ir ļoti spēcīgi nocietināti rajoni, kuru atdošana Putinam nozīmētu to, ka pārējai Ukrainas teritorijai viņš turpmāk spēs uzbrukt daudz vieglāk.

Kamēr Putins lielās par "lieliem panākumiem", Ukrainas armijas ģenerālštābs paziņojis, ka okupantu dzīvā spēka zaudējumi Ukrainā septembrī sasniedza 46 230 cilvēkus, kas ir augstākais mēneša rādītājs 2026. gadā. Savukārt kopš invāzijas sākuma krievi zaudējuši jau vairāk nekā pusotru miljonu karavīru.

Kara pieteikšanas runā 2022. gada 24. februārī Putins solīja nekādas Ukrainas teritorijas neokupēt un vispār “mēs neko negrasāmies uzspiest ar spēku”.

Taču 2022. gada 30. septembrī Putins vispirms atzina Zaporižjas un Hersonas apgabalu “neatkarību” (Luhanskas un Doneckas “tautas republiku” neatkarību viņš atzina 21. februārī trīs dienas pirms invāzijas Ukrainā, turklāt robežās, kuras separātisti nemaz nekontrolēja) un dažas stundas pēc tam oficiāli anektēja četrus Ukrainas austrumu Hersonas, Zaporižjas, Doneckas un Luhanskas apgabalus, izpildot vietējo nodevēju Vladimira Saldo, Jevgeņija Baļicka, Denisa Pušiļina un Leonīda Pasečņika “lūgumus”, kaut gan Krievija ne tobrīd, ne šobrīd pilnībā tos nekontrolē, Zaporižju (710 tūkstoši iedzīvotāju 2022. gada sākumā) tā arī nav spējusi ieņemt, bet Hersonu (279 tūkstoši iedzīvotāju 2022. gada sākumā) krievu okupantiem nācās pamest 2022. gada novembrī. Pirms oficiālās aneksijas Krievija okupētajās teritorijās sarīkoja “referendumus”, kuros, protams, absolūtais vairākums “vēlējās” dzīvot zem okupantu karoga. Vietējo vēlmi stimulēja bruņotie okupantu karavīri, kuri kopā ar “vēlēšanu komisijas” locekļiem apstaigāja mitekļus. Neviena starptautiska organizācija nav atzinusi šo “referendumu” rezultātus.

2024. gada 14. jūnijā Putins izteica ultimātu jebkādu miera sarunu uzsākšanai, pieprasot, cita starpā, lai Ukraina labprātīgi atdod Krievijai visas teritorijas, kuras tā paziņojusi par savām, arī tās, kuras tā arī nav spējusi sagrābt. Citu Putina prasību skaitā ir Ukrainas atbruņošanās, uz visiem laikiem atteikšanās mēģināt iestāties NATO, krievu valodas atzīšana par valsts valodu, sankciju atcelšana, kā arī “denacificēšanās”. Kopš tā laika Krievijas prasības nav mīkstinājušās ne par mata tiesu, tieši otrādi, tā demonstrē apetītes palielināšanos.