"NATO vairs neattur Krieviju. To varētu izdarīt jauna koalīcija," uzskata bijušais Norvēģijas aizsardzības atašejs Ukrainā

Šis ir Midtūna viedokļa raksts, nevis NATO vai Eiropas valstu oficiāls vērtējums. Viņš jau iepriekš ir aicinājis apsvērt alternatīvu NATO — līdzīgi domājošu Eiropas valstu koalīciju, kuras sastāvā būtu arī Ukraina.

Krievija turpinās eskalēt situāciju, līdz Eiropa demonstrēs gan politisko gribu, gan militārās spējas to apturēt, uzskata Hanss Peters Midtūns. Viņaprāt, NATO vairs nespēj nodrošināt ne vienu, ne otru. Intervijā ziņu aģentūrai "Guildhall" bijušais Norvēģijas aizsardzības atašejs Ukrainā pamato nepieciešamību izveidot koalīciju, kuras centrā būtu Ukraina un kurā apvienotos Ziemeļeiropas valstis. Viņaprāt, šādai koalīcijai jau no tās izveidošanas brīža būtu jābūt militāri ticamai.

Kāpēc NATO vairs neattur Krieviju

Šķiet, ka, neraugoties uz visu, ko Rietumi ir darījuši, lai atturētu Krieviju, Krievijas radītie draudi Rietumiem — īpaši Baltijas valstīm un NATO dalībvalstīm kopumā — tikai pieaug. Kāds ir jūsu vērtējums? Kāpēc Rietumu atturēšanas stratēģija ir cietusi neveiksmi, ja piekrītat, ka tā ir cietusi neveiksmi?

Jā, es tam pilnībā piekrītu, un es par to runāju jau diezgan ilgu laiku.

Vispirms būtu vērts apšaubīt jūsu jautājuma pamatformulējumu — “Rietumi”. Arī es pats šo terminu esmu bieži lietojis. Gandrīz katru reizi, kad rakstu par notiekošo, es to izmantoju. Taču pēdējā laikā esmu sācis apšaubīt, vai tas joprojām ir precīzs apzīmējums.

Ja uz Rietumiem raugāmies kā uz civilizāciju vai stratēģisku telpu, tad mēs saprotam, par ko ir runa. Parasti ar to domā NATO un Eiropas Savienību. Taču, ja raugāmies uz Rietumiem kā uz politisku aktoru — vienotu spēku, kas atbild par atturēšanu — situācija kļūst daudz sarežģītāka.

Jau kādu laiku es apšaubu NATO dzīvotspēju. Pats esmu virsnieks, un visas savas karjeras laikā esmu bijis orientēts uz NATO. Vienmēr esmu ticējis aliansei. Gandrīz viss, ko esmu darījis nepilnu 40 gadu laikā, ir balstīts NATO doktrīnā, stratēģijā un taktikā. Taču kopš 2022. gada esmu sācis nopietni apšaubīt alianses spēju turpināt pastāvēt tās pašreizējā formā. Esmu publiski rakstījis, ka šaubos, vai alianse spēs saglabāties pašreizējā veidolā. Un esmu ļoti skaidri pateicis: NATO vairs neattur Krieviju. Es to varu pierādīt.

Lūdzu, dariet to.

Ir trīs iemesli, uz kuriem es vairākkārt esmu norādījis.

Pirmais un pats būtiskākais: ja NATO patiešām atturētu Krieviju, Krievija nekad nebūtu iebrukusi Ukrainā. Daudziem tas, visticamāk, šķitīs dīvaini, jo saskaņā ar NATO 2010. gada Stratēģisko koncepciju, kas joprojām bija spēkā 2022. gadā, aliansei nebija pienākuma aizstāvēt Ukrainu un tā nebija deklarējusi šādu nodomu. Nekādu saistību pret Ukrainu kā tādu nebija.

Taču Stratēģiskajā koncepcijā bija skaidri noteikts, ka otrā alianses pamatuzdevuma — krīžu pārvaldības — ietvaros NATO konflikta gadījumā, kas apdraud alianses drošību, izmantos politisko un militāro instrumentu kombināciju, lai to pārvaldītu un atrisinātu. Tas, kas notiek Ukrainā, ir tieši šāds konflikts. Tas apdraud alianses drošību, un alianse to atzina jau pirms daudziem gadiem. Tātad pirms iebrukuma Krievija uz NATO raudzījās un secināja, ka alianse nerīkosies.

Otrais aspekts: ja Krievija būtu atturēta, tā šobrīd neīstenotu pastāvīgi eskalējošu hibrīdkaru NATO teritorijā. Taču tāds karš jau notiek. Un, diemžēl, NATO šo faktu pat nav atzinusi. Alianse runā vispārīgos terminos, taču nekad nesauc notiekošo tā īstajā vārdā — par hibrīdkaru, kura mērķis ir vājināt aliansi. Mēs nerīkojamies, balstoties uz šo realitāti.

Trešais aspekts: ja Krievija būtu atturēta, tā šobrīd negatavotos iespējamam uzbrukumam NATO dalībvalstīm.

Tātad ir trīs ļoti skaidri rādītāji, kas liecina: lai ko NATO pati domātu par savu atturēšanas spēju, Krievija tai netic. Un tieši tas nosaka, vai atturēšana darbojas.

Atturēšanu nenosaka Vašingtonā vai Briselē. To nosaka Kremlī.

Kāpēc atbilde nevar nākt no NATO

Mums joprojām ir jāattur Krievija no agresijas tālākas izvēršanas, tostarp no tiešas vēršanās pret NATO, ko Kremlis acīmredzami uzskata par vienu no iespējamajiem scenārijiem. Kā būtu jāpielāgo atturēšanas stratēģija? Kādi mehānismi būtu jāizveido?

Vispirms atkāpšos soli atpakaļ, jo, manuprāt, tas ir būtiski. Es apgalvotu, ka to nav iespējams panākt ar NATO starpniecību. NATO nekad nespēs atturēt Krieviju. Es ietu vēl tālāk: NATO vairs nav risinājums. Tā ir kļuvusi par daļu no problēmas.

Tam ir vairāki iemesli. Aukstā kara laikā NATO ļoti nopietni uztvēra stratēģiskas kļūdainas interpretācijas risku. Ja Padomju Savienība mūs provocēja — nosūtot mūsu virzienā kaujas lidmašīnu, karakuģi vai pārvietojot sauszemes spēkus — NATO vienmēr reaģēja. Tas tika darīts, lai nepieļautu kļūdainas interpretācijas un neradītu iespaidu par lokālu vājumu, ko Padomju Savienība varētu izmantot.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma mēs pārstājām šādi rīkoties, lai gan aptuveni 15 gadus pirms pilna mēroga kara Krievija mūs izaicināja, pārbaudīja mūsu reakciju un darīja daudzas no tām pašām lietām, ko savulaik darīja Padomju Savienība. Mēs zaudējām savu ticamību.

Turklāt ir izveidojusies transatlantiskā plaisa — šķelšanās starp Eiropu un ASV. Mēs redzam Ameriku, kas vairs nav uzticams sabiedrotais, bet kļūst arvien vairāk par stratēģisku pretinieku. ASV izturas pret Eiropas Savienību kā pret pretinieku, un tas rada pilnīgi citādu stratēģisko vidi.

Mēs runājam par kādreizējo sabiedroto, kas draud pārņemt NATO teritoriju — Grenlandi — un runā par Kanādas aneksiju. Tas viss Krievijai paver iespēju logu, par kādu tā iepriekš varēja tikai sapņot.

Daļa atbildības gulstas arī uz Eiropu, jo mēs neesam pietiekami nopietni uztvēruši drošību un aizsardzību. Mēs neesam pietiekami investējuši. Tagad esam ārkārtīgi ievainojami, ar būtiskiem trūkumiem, kurus iespējams izmantot.

Tāpēc mēs atrodamies vājuma periodā, un Krievija to saprot. Krievija arī apzinās, ka šis iespēju logs ir ierobežots laikā, un tieši tas palielina nopietnāku notikumu risku.

Kuras valstis jūs domājat?

Mans arguments sākas tieši šeit, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc šāda koalīcija ir nepieciešama: Ukraina nekad nekļūs par NATO dalībvalsti. Godīgi sakot, tas bija skaidrs jau pirms pieciem, četriem un trim gadiem. Tā ir apkaunojoša situācija. Taču tieši tāpēc tas ir būtiski. Eiropai ir nepieciešama stratēģiskā autonomija. Mums jāspēj nostāties uz savām kājām un pašiem aizsargāt Eiropu. Mēs vairs nevaram paļauties uz ASV, tāpēc mums ir jāveido kaut kas cits.

Es uzskatu, ka šī koalīcija būtu jāveido ap Ukrainu un NB8 valstīm — Ziemeļvalstu un Baltijas valstu astotnieku — kopā ar Apvienoto Karalisti, Franciju, Vāciju, Poliju un Nīderlandi. Būtībā tā būtu Ziemeļeiropa kopā ar Ukrainu.

Jau šāds sastāvs vien radītu milzīgu ticamību. Tas apvienotu ne tikai kaujās rūdītos Ukrainas bruņotos spēkus — Sauszemes spēkus, Nacionālo gvardi, Speciālo operāciju spēkus, pretgaisa aizsardzības un bezpilota sistēmu spēkus —, bet arī tehnoloģiski attīstītos Eiropas gaisa spēkus, jūras spēkus un speciālo operāciju vienības.

Gandrīz nekavējoties mēs iegūtu struktūru ar reālu atturēšanas spēju, jo mums ir kopīgas vērtības un kopīga izpratne par to, kā cīnīties pret Krieviju un kā to sakaut. Jau tikai šādas koalīcijas izveides paziņošana radītu atturošu efektu.

Tas, ko jūs sakāt, man ir saprotams. Taču Krievijas radītie draudi pastāv jau tagad. Pilnīgas Eiropas stratēģiskās autonomijas izveide bez ASV aizņemtu vismaz piecus gadus. Ko mēs darām pa šo laiku? Kā atturēt Krieviju jau tagad?

Es tam nepiekristu. Šo argumentu esmu dzirdējis daudzas reizes. Mēs nerunājam par spēkiem, kas pastāv tikai uz papīra. To valstu bruņotie spēki, kuras es nosaucu, jau pastāv šodien, un tie ir veidoti pēc vienādiem — NATO — standartiem. Mums nekas nav jāizgudro no jauna.

Tiem ir kopīgs doktrinālais pamats un daudzējādā ziņā līdzīga stratēģiskā pieeja. Mēs varam izmantot NATO tehnoloģijas, standartus, dokumentus, doktrīnas un pētījumus — viss, ko alianse jau ir izveidojusi, mums ir pieejams. Arī Ukraina jau lielā mērā ir savietojama ar NATO.

Vai šāda koalīcija šodien būtu tikpat efektīva, kāda tā varētu būt pēc pieciem gadiem? Nē. Taču arī pati Ukraina pirms pieciem gadiem nebija tik efektīva kā šodien.

Kodolieroču jautājums

Bet kā ir ar kodolieročiem? Ir grūti iedomāties pilnīgu Krievijas atturēšanu bez kodolkomponentes.

Arī šim apgalvojumam es nepiekristu. Mēs visi esam pieraduši paļauties uz kodolatturēšanas ideju. Es nesaku, ka tai nav nozīmes, turklāt dažām no manis minētajām valstīm ir kodolspējas.

Taču tās nav salīdzināmas ar Krievijas arsenālu.

Jā, bet viss nav tik vienkārši, un tieši tajā ir būtība. Gan Krievija, gan ASV ir zaudējušas karus, neizmantojot kodolieročus. To izmantošanas sekas ir tik katastrofālas, ka lielvaras, tostarp Ķīna, šo slieksni uzskata par ārkārtīgi augstu.

Varētu apgalvot, ka Krievija nebūtu uzbrukusi Ukrainai, ja Ukraina būtu saglabājusi kodolieročus. Iespējams. Taču tas jau ir pagātnē. Karš jau notiek, un pēc gadiem ilgas karadarbības — pēc tam, kad Ukraina ir pārkāpusi praktiski katru Krievijas tā dēvēto “sarkano līniju” — Krievija joprojām nav izmantojusi kodolieročus pret Ukrainu.

Tāpēc mēs nevaram atteikties no idejas par koalīciju tikai tāpēc, ka tai nav Krievijas arsenālam pielīdzināmu kodolspēju. Gluži pretēji — mums jāapzinās, ka kodolieroču izmantošanas slieksnis ir tik augsts, ka faktiskas izmantošanas iespējamība ir ārkārtīgi maza. Ne nulle, bet ārkārtīgi maza.

Turklāt mēs vairs nerunājam tikai par Krievijas atturēšanu. Krievija jau karo ar Eiropu un jau karo pret Ukrainu. Mēs runājam par to, kā šo karu izbeigt, izmantojot mūsu rīcībā esošos līdzekļus.

Mēs to nevaram panākt ar NATO. Mēs nevaram paļauties uz ASV, ka tā to izdarīs mūsu vietā. Tāpēc mums ir tikai divas iespējas: vai nu mēs izveidojam patiesi ticamu spēku, vai arī pieņemam, ka Krievija turpinās vērsties pret mums.

Kāpēc viss sākas ar deklarāciju

Jūs sacījāt, ka kodolieroču izmantošanas cenai Krievijai jābūt nepieņemamai. Tāda pati loģika var attiekties arī uz konvencionālajiem draudiem. Kādus konkrētus soļus mēs varam spert jau tagad, lai turpmākas konvencionālās agresijas cena Kremlim kļūtu nepieņemama?

Risinājums ir mūsu acu priekšā. Sākumpunkts ir tas, ko pati Ukraina ir daudzkārt sacījusi: Krievija eskalēs tik ilgi, kamēr mēs tai to ļausim, un tā reaģē tikai uz spēku.

Tāpēc, kamēr mēs — Rietumi vai koalīcija, lai kā mēs to sauktu — nepiecelsimies un nedemonstrēsim gan politisko gribu, gan militārās spējas rīkoties, Krievija turpinās eskalēt.

Tieši tāpēc, kad jūs jautājāt par laika grafiku, es teicu: ja šīs valstis būtu apvienojušās vakar, šodien vai rīt un paziņotu par šādas koalīcijas izveidi un nodomu kopīgi cīnīties, ar to vien pietiktu, lai pilnībā mainītu Krievijas stratēģisko situācijas novērtējumu.

Šobrīd Krievija karo ar vienu valsti — Ukrainu, kuru atbalsta aptuveni 50 partnervalstis. Taču tā joprojām karo tikai ar vienu valsti.

Ja šāds paziņojums tiktu izteikts rīt, situācija radikāli mainītos. Krievijai jau tagad ir grūti karot ar Ukrainu; tā nonāktu pilnīgi citā situācijā, ja Ukraina oficiāli pievienotos koalīcijai ar Eiropas militārajām lielvarām.

Tātad runa nav tikai par fiziskajām spējām. Runa ir par Krievijas priekšstata maiņu par tās stratēģisko vidi. Un viss sākas ar deklarāciju.

Nākamais solis būtu faktiskā militāro operāciju īstenošana, ja tas būtu nepieciešams. Taču viss sākas ar deklarāciju.

Tā pilnībā mainītu Krievijas stratēģiskos aprēķinus.