Putins paziņo, ko vēl grib nokampt Ukrainā, taču "intervijā" uzvedas savādi

“Intervijā” Kremļa galma žurnālistam Pāvelam Zarubinam Putins svētdien gari un plaši stāstīja, kāds Ukrainai ir katastrofāls stāvoklis, kā krievu armija braši iet uz priekšu visos frontes iecirkņos, kā ieņēmuši apdzīvotās vietas, ka ukraiņu atbildes triecieni Krievijas naftas nozares objektiem tikai liecina par viņu bezspēcību frontē utt.

Vienlaikus viņš uzsvēra, ka karos Ukrainā tik ilgi, līdz izdosies sagrābt ne tikai Donbasu, bet pilnībā “atbrīvot” arī tā dēvēto “Novorosiju”, kas krietni pārsniedz sākotnēji deklaratīvi anektētos Hersonas un Zaporižjas apgabalus — acīmredzami runa jau ir par Odesas, Mikolajivas un Dņipropetrovskas apgabaliem, kas Krievijas impērijā ietilpa Novorosijas guberņā. Tikai tāds “sīkums” kā tas, ka Odesa ir Ukrainas trešā lielākā pilsēta ar vairāk nekā vienu miljonu iedzīvotāju, bet Dņipro — ceturtā lielākā ar 969 tūkstošiem iedzīvotāju, kamēr Krievijai gandrīz četrarpus gadu laikā nav izdevies pārņemt savā kontrolē nevienu apgabala centru.

Taču viena nianse sevišķi izcēlās Kremļa diktatora runā: viņš pastāvīgi skatījās garām Zarubinam, radot pārliecību, ka visu runu viņš vienkārši lasa no sufliera teksta. Tas rada vēl nožēlojamāko iespaidu nekā viņa nesenā uzruna Ukrainas karavīrim ar aicinājumu izbeigt pretoties, to visu lasot no lapiņas.

Kamēr Krievijas sākotnēji iecerētais “zibenskarš” turpinās nu jau 1587. dienu, krietni pārsniedzot Pirmā pasaules kara un Krievijas propagandas svētuma Lielā tēvijas kara ilgumu un tuvojoties pat visa Otrā pasaules kara ilgumam (2194 dienas), Kremļa saimnieks cenšas parādīt savu nelokāmu apņēmību karot līdz galam un demonstratīvi paziņo par vēlmi nokampt iespējami vairāk. Sen jau aizmirsies, ka “speciālās militārās operācijas”, kā Krievijā joprojām dēvē savu sarīkoto asiņaināko karu Eiropā kopš Otrā pasaules kara, paziņošanas dienā Putins solīja nekādas Ukrainas teritorijas neokupēs un vispār "mēs neko negrasāmies uzspiest ar spēku".

Taču 2022. gada 30. septembrī Putins vispirms atzina Zaporižjas un Hersonas apgabalu “neatkarību” (Luhanskas un Doneckas “tautas republiku” neatkarību viņš atzina 21. februārī trīs dienas pirms invāzijas Ukrainā, turklāt robežās, kuras separātisti nemaz nekontrolēja) un dažas stundas pēc tam oficiāli anektēja četrus Ukrainas austrumu Hersonas, Zaporižjas, Doneckas un Luhanskas apgabalus, izpildot vietējo nodevēju Vladimira Saldo, Jevgeņija Baļicka, Denisa Pušiļina (viņš savulaik bija slavenākā Krievijas krāpnieka un finanšu piramīdas MMM radītāja Sergeja Mavrodi palīgs) un Leonīda Pasečņika “lūgumus”, kaut gan Krievija ne tobrīd, ne šobrīd pilnībā tos nekontrolē, Zaporižju (710 tūkstoši iedzīvotāju 2022. gada sākumā) tā arī nav spējusi ieņemt, bet Hersonu (279 tūkstoši iedzīvotāju 2022. gada sākumā) krievu okupantiem nācās pamest 2022. gada novembrī. Pirms oficiālās aneksijas Krievija okupētajās teritorijās sarīkoja “referendumus”, kuros, protams, absolūtais vairākums “vēlējās” dzīvot zem okupantu karoga. Vietējo vēlmi stimulēja bruņotie okupantu karavīri, kuri kopā ar “vēlēšanu komisijas” locekļiem apstaigāja mitekļus. Neviena starptautiska organizācija nav atzinusi šo “referendumu” rezultātus.

2024. gada 14. jūnijā Putins izteica ultimātu jebkādu miera sarunu uzsākšanai, pieprasot, cita starpā, lai Ukraina labprātīgi atdod Krievijai visas teritorijas, kuras tā paziņojusi par savām, arī tās, kuras tā arī nav spējusi sagrābt. Citu Putina prasību skaitā ir Ukrainas atbruņošanās, uz visiem laikiem atteikšanās mēģināt iestāties NATO, krievu valodas atzīšana par valsts valodu, sankciju atcelšana, kā arī “denacificēšanās”. Kopš tā laika Krievijas prasības nav mīkstinājušās ne par mata tiesu, tieši otrādi, tā demonstrē apetītes palielināšanos.