Berlīnes mūra krišanas 25.gadskārtu piemin ar tūkstošiem baltu balonu. FOTO

Minētā gaismas instalācija tika sarīkota 15 kilometrus garā posmā gar bijušā Berlīnes mūra trasi.

Mūri cēla, lai apturētu bēgļu straumi no Austrumu bloka valstīm. Kad pēc kara 1949.gadā PSRS un rietumvalstu sabiedrotie Vāciju sadalīja divās zonās, bija vajadzīga robeža, kas apturētu bēgļu straumi, - tiek lēsts, ka padsmit gadu laikā gandrīz 4 miljoni cilvēku jau bija aizbēguši no Austrumvācijas, kur valdīja komunisti.

1961.gadā sākās mūra celtniecība. Sākotnēji tas bija dzeloņstiepļu vijums, bet drīz pārtapa betona bloku virknē, kuras augšpuse bija noapaļota, lai fiziski to būtu teju neiespējami pārkāpt. Mūra augstums bija 3,06 metri, un tas stiepās kopumā 155 kilometru garumā. 43 kilometri vijās tieši cauri Berlīnei, austrumu pusē izveidojot arī tā saukto Nāves zonu - laukumu, kurā drīz vien uzstādīja šaušanas mašīnas, kas, reģistrējot kustību, tūdaļ šāva.

Cik pārbēdzēju 28 gadu laikā tika nošauti, precīzi nav zināms. Oficiāli reģistrētas 98 nāves, taču to skaits varētu būt pie 200. Zināms arī, ka apmēram pieciem tūkstošiem izdevies mūri pārvarēt, nokļūstot Rietumberlīnē. Lielākoties tie bija karavīri, kuru uzdevumos ietilpa mūri apsargāt. Pēdējais bēglis, kurš centās bēgt no režīma, tika nošauts 1989.gada martā, vien pusgadu pirms mūris krita, taču daudzo gadu laikā Austrumvācijā apmēram 75 tūkstoši cilvēku tika notiesāti par centieniem tuvoties mūrim ar mērķi "aizlaisties". Daudzus no šiem cilvēkiem Rietumvācija centās izpirkt, maksājot lielu naudu. Galu galā mūris bija atšķēlis radus no radiem, draugus no draugiem. Austrumvācija mēdza ieslodzītos atdot rietumiem, par vienu cilvēku saņemot vidēji 70 000 vācu marku.

"Nejaušā" revolūcija

Jau 1989.gada rudenī austrumvācieši sāka buntošanos, pieprasot reformas, līdzīgi kā tas jau notika Baltijā. Valdība bija gatava asiņainai demonstrantu izklīdināšanai, tomēr pavēles netika dotas. Komunistiskais režīms bija sācis irt pa vīlēm. Politiskajam haosam kaut kur pa vidu jau bija ticis atcelts noteikums mūra apsargātājiem šaut pa katru, kas tam tuvojas, taču 16 miljoni austrumvāciešu tobrīd par to nemaz  nezināja.

Nokaitētajā gaisotnē politbirojs pieņēma lēmumu ļaut pašiem neapmierinātākajiem Vācijas Demokrātiskās Republikas iedzīvotājiem pamest to legālā ceļā, atverot dažus robežkontroles punktus. Lēmums tika pieņemts vēlā 9.novembra vakarā un bez oficiālu papīru kalniem. Preses konferencē politbiroja loceklim Giteram Šabovskim, kurš pats nemaz sēdē nebija piedalījies, nācās atbildēt uz jautājumu, kad tad lēmums brīvi šķērsot robežu stāsies spēkā, uz ko viņš, īsti nesaprotot, kas gaidāms, atbildējis: "Tūlīt".

Tūkstošiem vāciešu ar šampaniešiem uz mūra

Komunistu paziņojums tūdaļ izskanēja medijos Rietumberlīnē; Austrumvācijas radio un televīzija gan par to klusēja - bija vēls vakars, un cilvēki laidās miegā. Tikmēr rietumu pusē ļaudis straumēm plūda pie mūra un sāka to brucināt - ar kaltiem, āmuriem, rokām.

Mūri apsargāja robežsargi, kuri par politbiroja lēmumu neko nebija dzirdējuši, un berlīnieši viņiem skaidroja, kas noticis. Ieslēdzot televīziju, robežsargi pārliecinājās, un apjuši sāka laist cilvēkus pāri. Pamodās arī austrumberlīnieši. Sākotnēji tiem tikušas pārbaudītas pases, bet vienā brīdī cilvēku pūlis kļuvis tik liels, ka ļaudis, pakāpjoties viens uz otra pleciem, burtiskā nozīmē Berlīnes mūri apsēda.

Rietumberlīnē tovakar bāros alu lēja par velti, austrumberlīnieši satikās ar rietumberlīniešiem, visi skūpstījās un apskāvās - cilvēki jutās kā beidzot izlaisti no cietuma. Jau nākamajā dienā milzīgs skaits cilvēku no Austrumberlīnes savos auto devās prom no komunistiskās Vācijas.

Kriksītis mūra - 7 eiro

Formāli Vācija atkalapvienojās 1990. gada 3.oktobrī, un revolūcija mēslainē aizslaucīja trīs valstis, kas dzīvoja totalitārajā komunismā - Austrumvāciju, Dienvidslāviju un PSRS.

Berlīnes mūri sāka nojaukt nedaudz vēlāk, lai gan nebija palicis daudz, ko demontēt, - tas bija sabrucināts.  Mūra betona bloki šobrīd atrodas vai katrā valstī, arī Rīgā ir memoriāls - Kongresu nama parkā blakus Pasaules Tirdzniecības centram.  No mūra kādreizējā kopgaruma Berlīnē atstāti vien 3 kilometri kā liecība nākamajām paaudzēm, bet Vācijas suvenīrtirgotāji gabaliņus no betona tirgojot vidēji par 7 eiro.