Cēsu uzņēmējs Renārs meklē strādniekus kara plosītajā Ukrainā
Renārs Sproģis, uzņēmējs no Cēsīm, nesen devies uz Ukrainu – meklēt jaunus darbiniekus. Viņš ir pieredzējis gan artilērijas apšaudi, gan pārsteidzošu patriotismu.
“Strādāju metālu nozarē, un ir dažas specifiskas profesijas, kurās reizēm grūti atrast cilvēkus mūsu mazajā valstī. Nolēmu pameklēt jaunus darbiniekus Ukrainā, jo gribēju ne tikai aizpildīt vakances, bet arī vismaz pāris ukraiņiem, kuru valsti Krievijas darbību dēļ skāris bezdarbs un ekonomikas pasliktināšanās, dot iespēju nopelnīt un apgādāt ģimenes, pastrādājot Latvijā,” skaidro Sproģis.
Sprādziens piecu stāvu augstumā
Cēsinieks ar auto devies cauri Ukrainai un apciemojis divas pilsētas. Darbiniekus Sproģis ir atradis un pašlaik formē strādāšanai Latvijā vajadzīgos dokumentus, bet Ukrainā redzētais no prāta neizgaist. Zaporižjā, kas atrodas ap 100 kilometru no frontes, ir visumā mierīgi, taču pilnīgi cits iespaids rodas par Mariupoli. Šī ostas pilsēta ir patukša un spokaina, jo daudzi iedzīvotāji to atstājuši.
“Daudzi veikali, iestādes ciet, dzīvojamās mājās vakaros logi tumši. No rīta pamosties un dzirdi tādu kā pērkonu, un tikai pēc brīža saproti – tā taču ir artilērijas kanonāde kaut kur starp pilsētu un Krievijas robežu. Nekādas kara filmas pa televizoru nespēj sagatavot reālas apšaudes pieredzei. Kad artilērijas lādiņš trāpa zemē, dūmu un dubļu stabs iet piecstāvu mājas augstumā. Kamēr neredz savām acīm, to iztēloties ir neiespējami!” stāsta uzņēmējs.
Krievija pēc bildēm šantažē radus
Uz ceļiem, kas no Zaporižjas ved uz Azovas jūras piekrasti, ik pa laikam ir Ukrainas armijas un Nacionālās gvardes kontrolposteņi, cits par citu pamatīgāki. Pret viesiem no Baltijas valstīm karavīri izturas labi, taču ne pielaidīgi – karalaika noteikumi jāievēro visiem. Piemēram, Sproģim lika izdzēst no kameras safilmēto, jo iepriekš nebija lūdzis atļauju, vai cilvēki ir ar mieru tikt filmēti.
Tam ir loģisks pamatojums. Krievijas Federālais drošības dienests un citas represīvās iestādes mēģina no preses un sociālo tīklu fotogrāfijām noteikt, vai Nacionālajā gvardē, it sevišķi teritoriālajā bataljonā Krima, dienē cilvēki, kam ir radinieki Krimā un Krievijā. Ja viņi tādus atrod, radus sauc uz pratināšanām, rīko kratīšanas viņu mājās, cenšas „piešūt” krimināllietas vai atlaist no darba, lai viņi izdarītu spiedienu uz saviem radiniekiem un aicinātu viņus izstāties no Nacionālās gvardes.
Krievi un ukraiņi kopīgi rok ierakumus
Sproģis bijis pārsteigts par redzēto tautas aktivitāti Mariupoles aizsardzības stiprināšanā: “Tie paši krievvalodīgie iedzīvotāji, kurus Kremlis tā grib aizsargāt, brīvprātīgi rok prettanku grāvjus ar lāpstām, lai viņu atbrīvotāji netiktu pilsētā viņus atbrīvot!”
Viņš apbraukājis vietējās aptiekas un kā humāno palīdzību sapircis ukraiņiem medikamentus: “Zāles Ukrainā ir daudzkārt lētākas nekā pie mums, tāpēc ziedojamos medikamentus vislabāk ir iegādāties tur uz vietas, nevis pirkt pie mums par Eiropas cenām un tad likt palīdzības sūtījumā.”
Humānajā kravā labāk iepakot silto apģērbu, zābakus un citas lietas, kuru rezerves Ukrainā beigušās līdz ar militārpersonu skaita straujo pieaugumu. Pēdējās nedēļas laikā Latvijā sācies teju vai zeķu adīšanas bums, zinot, ka nākamais palīdzības autobuss no Latvijas izbrauks uz Ukrainu 15. decembrī.
Mainījusies arī Ukrainas galvaspilsēta. Pirms vairākiem gadiem un pat vēl šā gada sākumā Kijevā valdošā bija krievu valoda, un ukrainiski runāja tikai tie, kuri bija pārcēlušies uz galvaspilsētu no valsts rietumdaļas vai vidienes, taču tagad valsts valodā runā pat daudzi, kuru dzimtā valoda ir krievu. Tā ir viņu pašu apzināta izvēle, nevis valsts politika. Par populārāko apģērbu jau kopš revolūcijas sākuma kļuvis nacionālais krekls – „višivanka”.
