VIDEO: kā Ukrainas karavīriem palīdz armijas psihologi

“Strādāju ar puišiem un meitenēm frontes pirmajās līnijās, dodos pie viņiem uz pozīcijām pēc tam, kad ir bijušas smagas apšaudes, uzbrukumi, lieli zaudējumi, tad braucam uz cenšamies palīdzēt, sniedzam pirmo psiholoģisko palīdzību, pēc tam atkarībā no situācijas, cik smaga ir trauma, cenšamies izvest cilvēkus uz drošākām vietām un tur sniegt jau profesionālāku palīdzību,” savu ikdienu atklāj Ukrainas Bruņoto spēku karavīre, psiholoģe Natālija.

Katru nedēļu psiholoģiskā palīdzība tiek sniegta aptuveni 100 karavīriem, kuri cieš no dažādiem kaujaslauka traumu simptomiem – sākot ar bezmiegu, murgiem, trauksmi, vainas sajūtu par izdzīvošanu, kamēr acu priekšā krituši viņu cīņu biedri.

“Es nevaru tā nodalīt, kādas traumas ir biežāk. Ir dažādi. Tas ir posttraumatiskais sindroms, kas izpaužas dažādos veidos. Ļoti smagi psiholoģiski satricinājumi pēc smagām kaujām, kad puiši redzējuši – kā viņu acu priekšā mirst cilvēki. Dažkārt pēc šādiem gadījumiem puiši ir kritiskā stāvoklī, tad mēs viņus vedam uz rehabilitāciju. Bet es jums teikšu godīgi, viņi iziet šo kursu un iet atpakaļ uz fronti. Šie redzētie zaudējumi viņiem dod vēl lielāku spēku padzīt okupantus no mūsu zemes,” atklāj Natālija.

Natālijai pašai mājās ir divi mazi bērni. Donbasa frontē viņa ir jau no pagājušā gada februāra, strādā vietās, kur notiek smagākās kaujas. Viņa neslēpj, ka emocionāli ir grūti visiem, taču vēlme padzīt iebrucējus no Ukrainas zemes ir lielākā motivācija.

“Es Jums teikšu godīgi – mūsu puišiem, protams, ka ir nogurums, ir emocionāli smagi visu laiku redzēt nāvi, bet es neesmu satikusi nevienu, kurš pateiktu, ka viss, es vairs nevaru. Mēs visi esam cilvēki, ar pārdzīvojumiem, emocijām, un jāsaprot arī tas, ka patiesos kara nospiedumus mēs ieraudzīsim tikai tad, kad karš beigsies. Apziņa un izpratne par to, ka tu te esi vajadzīgs, ka tev te ir jābūt. Mēs visi saprotam. Ja ne mēs, tad kurš tad? ” retoriski vaicā Natālija.

Vaicāta, kur psihologs ņem spēku un atbalstu – Natālija saka – spēku dod tie, kas gaida mājās.

“Katram mājās ir kāds, kurš gaida, tas laikam ir arī tas, kas dod lielāko spēku, celties, saņemties un turpināt cīņu. Mēs nespējam sēdēt mājās, rokas klēpī salikuši, kamēr uz mūsu zemes ir atnākuši sveši spēki, kas grib atņemt svarīgāko, kas mums ir. Katrs no mums saprot, kur mēs esam atnākuši, katrs, kurš ir bruņotajos spēkos, ir piekritis ziedot savu dzīvi valstij. Līdz ar to, kad karš sākās, nevienam no mums šeit nebija jautājumu, tikai viena doma – cīņa un uzvara,” norāda Ukrainas Bruņoto spēku karavīre, psiholoģe.

Psiholoģe gan neslēpj – kad Ukrainā beidzot atgriezīsies miers, tikai tad sāksies smagākais darbs ar tūkstošiem karavīru, kuriem šis karš būs atstājis nospiedumus uz visu atlikušo dzīvi un būs nepieciešams liels speciālistu atbalsts no visas pasaules, lai šos cilvēkus spētu atgriezt normālā dzīvē.