Kaunpilnā patiesība par Krievijas apjūsmoto Aleksandru Suvorovu
PSRS laikā Krievijas impērijas karavadonis Aleksandrs Suvorovs tika cildināts kā vienīgais, kurš nekad nav zaudējis nevienu kauju. Tāpat tika sacerētas leģendas par viņa ļoti cilvēcīgo attieksmi pret karavīriem un zemniekiem. Tomēr patiesība ir krietni citāda – karavīrus viņš uzskatīja par vienkāršu “lielgabala gaļu” un ir vadījis arī vairāku dumpju asiņainu apspiešanu.
Nekas arī nav mainījies, un Krievijas armija arī pašreiz Ukrainā karo ar Suvorova metodēm, mēģinot nospiest pretiniekus ar masu, nerēķinoties ar savu karavīru dzīvībām.
Kā Suvorovs kļuva par apjūsmotu personu
Nevar noliegt, ka vairākas veiksmīgas kaujas operācijas Suvorova biogrāfijā ir atrodamas, un augstākā militārā pakāpe - ģenerālisimus - viņam arī tika piešķirta, taču tolaik Krievijā viņa militāros talantus laikabiedri pārāk augstu nevērtēja. Vēl vairāk – uz vairāk nekā simts gadiem viņa vārds faktiski tika aizmirsts. Tomēr 20. gadsimta sākumā Krievijā sāka veidoties dažādas lielkrievu šovinistiskās organizācijas kā “melnsimtnieki” un citas. Viņu ideoloģijas pamatā bija uzskats par krievu nāciju kā dominējošo visā pasaulē, tādēļ bija nepieciešami arī savi varoņi, un par vienu no tādiem kļuva arī Suvorovs. Izvelkot no aizmirstības viņa dzīves veiksmīgās epizodes un noklusējot kaunpilnas dzīves lappuses, viņš tika padarīts par zināmu kulta personu - 1907. gadā tika atklāts pirmais Suvorovam veltītais piemineklis.
Attiecīgie varoņstāsti tika attīstīti arī padomju laikā – sevišķi Tēvijas kara laikā. 1942. gadā tika nodibināti vairāki cara laika karavadoņu vārdā nosaukti ordeņi, bet 1943. gadā padomju armija atgriezās arī pie cara laika armijas uzplečiem. Tajā pašā gadā pēc Ļeņigradas blokādes likvidēšanas Georgijam Žukovam piešķīra maršala pakāpi, un viņš kopā ar vēl desmit citiem maršaliem vērsās pie Josifa Staļina ar priekšlikumu diktaroram pieņemt ģenerālisimusa pakāpi. Tolaik Staļins no tā atteicās, taču pēc kara beigām to pieņēma.
Suvorovam laika gaitā tika piedēvēti dažādi spārnoti izteicieni, zināmākais no kuriem ir “Lode muļķe, bet durklis malacis” – viņš bija pārliecināts tuvcīņas piekritējs, tādēļ bija gatavs sūtīt karavīrus pretī ienaidnieka lodēm, nerēķinoties ne ar ko. Viņam gan pieder arī izteiciens - “Ieņēmi pilsētu – dari, ko gribi, un ņem ko vari”, un tā šobrīd rīkojas arī krievu karavīri Ukrainā.
Par viņu ir izteicies laikabiedrs Ivans fon Klūgens: "Gandrīz neviens no ārvalstu un pašmāju armijniekiem nesaredz viņā nekādus karavadoņa talantus – nevienā no viņa kampaņām nevar atrast kādus taktikas vai stratēģijas jaunievedumus, jo visa viņa karošanas māka balstījās tikai uz komandu “Uzlikt durkļus un uzbrukumā".”
Lielākie Suvorova kauna traipi
1774. gadā Suvorovs ģenerālporučika pakapē atradās armijā vienā no daudzajiem Krievijas –Turcijas kariem, taču armijas vadīšanu viņam vēl neuzticēja. Tolaik Krievijā bija sākusies Jemeļjana Pugačova vadītā zemnieku sacelšanā – viņš sevi bija pasludinājis par izdzīvojušo imperatoru Pēteri III, kuru patiesībā nogalināja galma apvērsumā.
Sacelšanās kulminācijas brīdī Pugačova armijā bija teju vai 120 tūkstoši vīru, kuri gan nospiedošā vairākumā bija ar dažādiem lauksaimniecības darba rīkiem bruņojušies zemnieki. Valdniece Katrīna II viņiem pretī sūtīja armiju, kurai pievienojās arī Suvorovs, un vairākās kaujās Pugačovs tika sakauts. Redzot, ka viss ir zaudēts, Pugačova tuvākie līdzgaitnieki viņu sagūstīja un nodeva armijai, un tieši Suvorovs bija tas, kurš pavēlēja izgatavot speciālu dzelzs krātiņu, kurā dumpinieks 500 karavīru pavadībā tika nogādāts Simbirskas pilsētā.
Pēc nāves soda izpildīšanas Pugačovam Suvorovs atgriezās sacelšanās aptvertajā apvidū un vēl vairākus mēnešus vajāja un iznīcināja sacelšanās armijas atliekas. Kā apbalvojumu viņš no Katrīnas II saņēma ar briljantiem izrotātu zelta zobenu, taču laikabiedru atmiņās ir lasāms, ka pati ķeizariene par Suvorova varoņdarbiem ir izteikusies visai nicinoši, sakot, ka sacelšanās apspiešanā viņam ir bijusi tikpat liela loma, kā viņas klēpja sunītim.
Jāatzīmē, ka PSRS vēstures mācību grāmatās Pugačovs tika pielīdzināts Itālijas vergu sacelšanās vadonim Spartakam un pasniegts kā tautas varonis, tādēļ par Suvorova lomu šīs sacelšanās apspiešanas laikā šajās pašās grāmatās kautrīgi noklusēts.
Divdesmit gadus pēc šiem notikumiem, jau būdams zināms karavadonis, Suvorovs piedalījās vēl vienā pret iedzīvotājiem vērstā asiņainā notikumā. 1794. gada martā Varšavā sākās sacelšanās pret Krievijas impēriju Tadeuša Kostjuško vadībā (Polija tolaik bija Krievijas impērijas sastāvā), un ķeizariene Katrīna II tās apspiešanai nosūtīja tieši Suvorovu. Pa ceļam uz Varšavu viņa karaspēks pie viena izpostīja arī pamatīgas Baltkrievijas teritorijas – tiesa gan, pilsētas apšaudītas un iekarotas netika, taču vietās, kur pāri gāja krievu karaspēks, palika izpostītas mājas, izvaroti un nogalināti iedzīvotāji.
Jāatzīmē, ka poļi bija cerējuši, ka konflikta risināšanai vismaz sākotnēji tiks vestas diplomātiskās sarunas, taču Suvorovs uzreiz devās uzbrukumā. Vispirms Varšava tika aizdedzināta no četrām dažādām pusēm un pilsētas labā krasta daļa visai ātri tika ieņemta. Krievu karavīriem tika dota pilnīga vaļa, kas beidzās ar pilsētas izlaupīšanu, iedzīvotāju nogalināšanu un masveida izvarošanām. Pēc tā laika liecībām bojā gāja 9 tūkstoši pilsētas aizstāvju un 20 tūkstoši mierīgo iedzīvotāju. Redzot visas šīs šausmas, poļi vairs negaidīja, kamēr krievu karaspēks sāks pārcelties pāri Vislas upei, un padevās, paši iznesot Suvorovam simboliskās pilsētas atslēgas. Suvorova armija, gan iekšā ejot, gan dodoties atpakaļ, tāpat kā Baltkrievijas teritorijā aiz sevis atstāja postījumus un asiņainu sliedi. Balvā no Elizabetes II viņš par to saņēma tagadējās Lietuvas teritorijā esošas plašas zemes kopā ar 40 tūkstošiem zemnieku. Pēc laikabiedru liecībām Suvorova dzimtcilvēki nav baudījuši nekādu īpašu attieksmi. Viņi bijuši tikpat beztiesīgi un ekspluatēti tāpat, kā visur citur Krievijā.
Suvorova kaujas
Savu karjeru armijā Suvorovs uzsāka 1754. gadā un turpmākos divdesmit gadus vadīja nelielus armijas grupējumus lielākās un mazākās kaujās visā Eiropas teritorijā, kā arī pirmajā krievu – turku karā. Pirmo reizi kā karaspēka vadītājs Suvorovs izcēlās Krievijas – Turcijas kara laikā, kas norisinājās no 1787. līdz 1791. gadam, kur viņš vadīja Očakovas cietokšņa aplenkšanu 1788. gadā. Pirms doties uzbrukumā, cietoksni veselu mēnesi no vietas apšaudīja no lielgabaliem, un tas faktiski bija pārvērties par drupu kaudzi ar dažiem tūkstošiem aizstāvju, kuru pretestība tika salauzta nepilnu divu stundu laikā. Pēc tā Suvorovs ar 25 tūkstošiem karavīru devās tālāk, un pēkšņā uzbrukumā viņam izdevās sakaut aptuveni 100 tūkstošus vīru lielo Turcijas karaspēku pie Rimņikas upes. Tā arī ir uzskatāma par viņa lielāko uzvaru. Savukārt 1790. gadā viņa vadībā tika ieņemts Izmailas cietoksnis – tiešā triecienā ejot, Krievijas armija tur zaudēja 10 tūkstošus vīru. Tiesa gan, par šī kara uzvaras lielāko kaldinātāju kļuva Katrīnas II tā laika favorīts Grigorijs Potjomkins.
1799. gadā Suvorovs komandēja apvienotos Austrijas un Krievijas spēkus Itālijas teritorijā, kur norisinājās karadarbība pret Francijas republikas armiju. Karošana notika ar mainīgām sekmēm, taču Francija ņēma virsroku, un Suvorovam bija jāatkāpjas. Visi normālie ceļi bija nobloķēti, un armijai bija jāizmanto dažādas kalnu takas. Šī pārgājiena laikā, nokrītot no klintīm un nosalstot, bojā gāja vairāk nekā pieci tūkstoši cilvēku jeb ceturtā daļa no Suvorova armijas. Francūžiem nācās atstāt arī visu artilēriju.
Tomēr Krievijā reputācijas saglabāšanas dēļ šo traģēdiju nolēma pasniegt nevis kā zaudējumu, bet gan lielu uzvaru, un Krievijas imperators Pāvels piešķīra Suvorovam ģenerālisimusa pakāpi. Tiesa gan, simboliski, ka imperators par to paziņoja viņam rakstiski un līdz karavadoņa nāvei tā arī neatrada laiku, lai Suvorovu pieņemtu personīgi. Ģenerālisimusa uzplečus gan Suvorovs tā arī nepaspēja pielaikot, jo pusgadu pēc atgriešanās no Alpiem viņš nomira.
Arī šobrīd viņa tēls Krievijā tiek atbilstošā veidā kultivēts. Viņa vārdā nosaukta visprestižākā armijas mācību iestāde. Suvorova skolā bērni sāk mācīties jau no pirmās klases un tās beidzējiem faktiski ir nodrošināta laba karjera Krievijas bruņotajos spēkos. Visticamāk, ka šajā skolā Suvorova militārā mantojuma studēšanai tiek pievērsta liela uzmanība, līdz ar ko viņa teiciens “Lode muļķe, bet durklis – malacis” joprojām ir cieņā. To Krievija, upurējot tūkstošiem savu karavīru dzīvības, demonstrē arī Ukrainā.
