"Dalu tranšejas ar tiem, kas agrāk teica, ka krievi ir mūsu draugi..." Ukraiņu karavīrs dalās pārdomās par notiekošo

Vīrietis armijai pievienojies tajā pašā dienā, kad krievi sāka pilna mēroga iebrukumu.

Kā Ukrainas Aizsardzības ministrijas publicētā intervijā norāda Vas Vas, nav pareizi sēdēt un gaidīt, kamēr okupanti atnāk līdz tavām mājām.

"Daži cilvēki pievienojās teritoriālajai aizsardzībai, bet es nolēmu doties armijā. Mums nevajag viņus satikt mūsu mājās, bet gan tuvāk Maskavai. [..] Protams, ka ir grūti manā vecumā. Man nav ne 20, ne 30 vairs. Bet man tas ir jādara. Ja ne es, tad kurš?"

Vīrietis skaidro, ka tagad plecu pie pleca cīnās kopā ar tiem, kas kādreiz aizstāvējuši krievus.

"Tagad es dalu tranšejas ar tiem, kas agrāk teica, ka krievi ir mūsu draugi. Kad šis viss sākās, viņi paņēma ieročus savās rokās un arī pievienojās Ukrainas armijai," teic kājnieks.

Viņš mudina Ukrainas sabiedrotos piegādāt vairāk tanku, lai Ukraina varētu ātrāk deokupēt visas savas teritorijas, uzvarēt šo karu. "Mums vajag vairāk ieročus, artilēriju. Ja mums būtu vairāk tanku šeit, mēs spētu tagad deokupēt Berdjansku. Mūsu sabiedrotie mums palīdz ar ieročiem, bet jāatzīst, ka krievi pēdējās dienās lido mazāk. Atceros pirmo dienu, kad krievu helikopteri lidoja visapkārt, bet mēs slēpāmies no viņiem. Tagad mēs viņus gaidām, bet viņi nenāk."

Viņš atminas, ka reiz redzējis kādu filmu, kur kareivis zābakos iebēris saujiņu savas dzimtās zemes, lai būtu vieglāk izturēt kauju tālumā. "Bet mums tas nav jādara, jo mēs jau stāvam uz savas zemes. Šī ir mūsu zeme un tā dod mums spēku! Es redzēju, ko viņi ir izdarījuši ar mūsu ciemiem, kur nebija mūsu bruņoto spēku. Viņi nolika tankus uz ceļa un šāva uz katru māju, katru mašīnu. Viņi vienkārši gribēja visu iznīcināt. Kad mēs atnācām, redzējām vairs tikai drupas."

Intervijas noslēgumā viņš uzsver, ka ukraiņu tautai ir jādzīvo, jārūpējas par saviem bērniem. "Katram ir jāiemācas aizstāvēties, jo mēs neesam vergi, bet brīvi cilvēki."