"Putins ir psihopāts ar sadista pazīmēm." Amerikāņu psihiatrs par to, kā Rietumiem novērst kodolkaru

Līdz ar to īpaši aktuāls kļūst jautājums par Krievijas diktatora garīgo veselību, vēsta "The Insider". Amerikāņu psihiatrs un Kalifornijas universitātes profesors Džeimss Felons, kurš specializējas psihopātiskos personības traucējumos, nešaubās, ka Putins ir tipisks psihopāts, turklāt zaudē kontroli pār sevi.

Profesors ir pārliecināts, ka šādā situācijā viņš ir ārkārtīgi bīstams un pilnīgi spējīgs izmantot kodolieročus. Psihiatra padoms Rietumiem ir neizrādīt vājumu, bet arī neveikt straujas kustības.

Putina diagnoze

Es jau vairākus gadus sekoju Vladimira Putina rīcībai, mēģinot izpētīt un atveidot viņa domu gājienu pēc pieņemtajiem lēmumiem. Man izdevās parunāt ar bijušajiem Ukrainas vadītājiem, kā arī Krievijas, Čečenijas, Baltkrievijas un Vācijas vadības pārstāvjiem un izlasīt visu, ko izdevās atrast par viņa audzināšanu un tapšanu.

Nevar vienkārši kādu redzēt televīzijā un pateikt "tas ir psihopāts". Taču, manuprāt, Putinam tiešām bija svarīgi priekšnoteikumi visbīstamāko, ieskaitot psihopātiju un narcistisku personības traucējumu attīstībai.

Kas ir psihopātija? Lietoju amerikāņu psihiatra Hervija Kleklija piedāvāto psihopātijas definīciju, kurš 1941. gadā savā grāmatā "Prāta maska: aprakstīja psihopātu kā cilvēku, kurš izskatās normāls un dara visu šīs ilūzijas uzturēšanai, bet, ja skatās saknē, dziļākās iezīmēs, visus psihopātus atšķir zema emocionālā empātija.

Psihopāti iedalās primārajos un sekundārajos. Viņiem ir līdzīga toksiska uzvedība, taču abu šo psihiatrisko traucējumu cēloņi un bioloģiskais pamats atšķiras. Primārā psihopāta personību ietekmē vecumā no dzimšanas līdz diviem trim gadiem.

Tas notiek ģenētiskā procesā, ko sauc par "epiģenētisko marķējumu": atslēgas gēnu regulācija mainās gandrīz neatgriezeniski traumas un stresa hormonu (konkrēti kortizola) iedarbības dēļ uz stresa gēnu ģenētiskajiem regulatoriem, līdz ar to arī hormoniem pieres un deniņu daļā galvas smadzenēs.

Primāro un sekundāro psihopātu (sociopātu) uzvedībā ir liela atšķirība.

Piemēram, sociopāts saprot savas rīcības amoralitāti, bet nespēj apstāties, bet psihopāts ir pārliecināts, ka rīkojas pareizi. Viņš tic savai patiesībai. Tā ir patiesa primārā psihopāta personības neatņemama iezīme: viņš nekad nešaubās, ka rīkojas, kā vajag.

Kas raksturīgs šiem personības traucējumiem? Psihopāti kā skolas kaušļi savos upuros vienmēr meklē vājumu. Viņi meistarīgi uzmin cilvēka vai cilvēku grupas domas, ko izvēlējušies par savas agresijas objektu. Psihopāti ir sava veida sugas plēsēji, kuru medījums ir citi cilvēki. Viņus provocē vājums.

Psihopātu galvenā dāvana ir nolasīt citu cilvēku emocijas uz nespējas tās piedzīvot fona. Citiem vārdiem sakot, viņiem nav pieejama "emocionālā empātija".

Psihopāti saprot, ko jūs jūtat. Ielūkoties citu cilvēku prātā ir viņu eksistences pamats. Normāls cilvēks ar šādu spēju drīzāk centīsies palīdzēt tam, kurš izjūt stresu, bet psihopāts izmantos otra vājumu un izolāciju, lai piemērotā brīdī dotu triecienu.

Putina galvenā metode ir neļaut saviem pretiniekiem nostiprināties. Dot triecienu viņu vislielākās vājības brīdī.

Putinam ir visas īpašības, pēc kurām viņu var attiecināt ne tikai uz psihopātiem, bet arī uz ļaundabīgu narcisu. Tajā ir arī sadista iezīmes, spriežot pēc nesenās uzvedības. Nav zināms, cik izteikti, bet ar to pietiek, lai to ievietotu "tumšajā triādē". Sliktāk vienkārši nemēdz būt. 

Putina trauma 

Bez smagas bērnības Putina pieaugušo dzīvē bijušas vairākas traumas, no kurām viena ir acīmredzama — Padomju Savienības sabrukums, kas cita starpā novedis pie modernas, neatkarīgas Ukrainas izveides. Tas līdzinājās jauna Hitlera traumai, kad viņš uzskatīja, ka Vāciju nodevuši pirmie Veimāras Republikas līderi 1918. gadā Pirmā pasaules kara beigās.

Pēc tam 2011. gadā Putins kļuva par liecinieku Lībijas diktatora Kadafi mokošajai nāvei, kas nevarēja nesatraukt viņa dziļākās bailes — vardarbīgo režīma maiņu. Viss neskaidrais atklājās pēdējos pāris gados, īpaši spilgti — pēdējās pāris nedēļās līdz 24. februārim.

Filozofs Džozefs de Meistars vērsa uzmanību, ka praktiski visiem diktatoriem (labēja vai kreisa, vai pat reliģiska rakstura) patīk ielūkoties pagātnē, lai atrastu tajā attaisnojumu savai rīcībai. Galvenais elements šeit ir pievēršanās savas mītiskās tautas senajai, mazpētītajai un samudžinātajai vēsturei, turklāt, jo senāka, jo labāka.

Prāta aptumšošanās

Putina uzvedībā var saskatīt nopietnas prāta aptumšošanās iezīmes. Minēt, kas tieši pie tā novedis, ir bezjēdzīgi, tas var būt jebkas — no terciārā sifilisa un audzēja līdz neirodeģeneratīvām slimībām, bet spriežot pēc tā, ka Putins no lecīgā narcisma pārgājis uz paranoju, uz atklāti naidīgu, kompulsīvu, nelīdzsvarotu uzvedību, kaut kādi deģeneratīvi procesi viņa smadzenēs, piemēram, prefrontālās garozas lejasdaļā un deniņu daļas priekšpusē droši vien ir.

Racionalitātes ilūzija

Teroristam vai staļinistam - viņiem visam atradīsies loģisks pamatojums. Lai ko viņi darītu, viss tiek darīts racionāli, attaisnojami. Tas pats ir ar psihopātiem. To sauc par "vainas eksternalizāciju": visos savos nodarījumos viņi vaino citus. Un viņi tiešām uzskata, ka ir tiesīgi piepildīt cilvēku likteņus.

Tā rīkojas agresori un psihopāti, kā arī diktatori ar sociopātijas un psihopātijas iezīmēm. Putinam šāda rīcība ir racionāla.

Kas attiecas uz racionalitāti: viņš bija mierīgs, aukstasinīgs un aprēķināms. Tāds bija viņa publiskais tēls visus 20 gadus. Bet tagad ir redzams, ka viņš īsti nevalda pār sevi, un tas nozīmē, ka viņš patiešām ir ārkārtīgi bīstams.

Šobrīd mēs redzam, ka viņš arvien vairāk zaudē adekvātumu: viņš ir pārvērtējis savus spēkus un var rīkoties galēji — piemēram, pret tiem, kas viņam dod pretsparu. Sapratis, ka ukraiņi nedomā padoties, viņš varēja justies it kā nonācis strupceļā.

Par Putina neveiksmēm runā arī viņa mīmika. Pēc tās var noteikt visu niknumu, ko viņš izjūt. Mūsu priekšā vairs nav aukstasinīgs un daiļrunīgs dominējošais narciss, kurš pilnībā valda pār sevi. Tagad viņš vairāk līdzinās savvaļas zvēram krātiņā. Bet no tā viņš kļūst tikai bīstamāks. Agrāk viņš vismaz izrādīja absolūtu mieru.

Hitlers ar atombumbu

Putins domā tāpat kā Hitlers un vēl viņam ir kodolieroči. Šobrīd viņš ir ārkārtīgi bīstams. Šādos apstākļos situācijas kontroli var pārņemt kāds saprātīgi domājošs un izlēmīgs ģenerālis, kā to mēģināja darīt nacistiskajā Vācijā. Mēs nezinām, vai viņa apkārtnē būs cilvēki, kas var noņemt pirkstu no pogas.

Alternatīva, ko viņš šobrīd jau izmanto, ir termobāriskās bumbas. To izmantošana ir pieļaujama kara bunkuru iznīcināšanai kaut kur nomalēs, bet ar tiem bombardēt pilsētas iedzīvotāju iznīcināšanai ir kara noziegums. Tādējādi viņš labprāt iet uz pasākumiem, kurus visa pasaule uzskata par kara likumu pārkāpumu. Var teikt, ka līdz taktisko kodolieroču lietošanai atlicis viens solis.

Cilvēkiem ar psihopātiju ir viena īpatnība: viņi var daudz ko izturēt, bet, tiklīdz stress kļūst pārāk stiprs vai ilgstošs, ja viņus galarezultātā iedzen stūrī, viņi vairs nevalda pār sevi.

Es domāju, ka viņš saprot smagas sekas sev, un tāpēc viņš lielā mērā ir izolējies. Tā tikai šķiet iracionāla uzvedība, bet patiesībā viņš tikai pārbauda robežas, pilienu pa lāsei kā jebkurš huligāns, kurš pārbauda kāda vājumu. Pamēģināsim, bet, ja tas neizdosies, mēs atkāpsimies un teiksim: "Ak nē, viss, ko mēs gribējām, ir Donbasa."

Presēt, bet ne pārāk asi

Psihopāti un sociopāti mēdz būt divu tipu: uzliesmojoši un harismātiski. Putins ir klajš primārais psihopāts harismātiķis. Viņš nav no tiem, kas atklāti izrāda dusmas. Šādi plēsēji meklē pavedienus, meklē vājumu upuros, bet, ja dod tiem pārliecinošu pretsparu, atkāpjas. Tomēr stūrī iedzīts psihopāts sāks aizstāvēties visos iespējamos veidos. Un, ja presē to pārāk asi, tad tas eksplodēs.

Tomēr pie pakāpeniska un pastāvīga spiediena uz Putinu — viņš noteikti kļūdīsies. Tā ir labākā taktika cīņā pret psihopātiem. Jāsaglabā spiediens, neveicot straujas kustības. Tas ir īpaši svarīgi, lai gūtu virsroku, neizprovocējot kodolkaru. Lai viņš neteiktu: "Kāpēc mums ir pasaule, kurā nav Krievijas?" Kā Hitlers, kurš pēdējās dienās, pēc dažām liecībām, visu vācu tautu dēvēja par dzīves necienīgu zaudējuma dēļ.

Ar Putinu var iznākt tāds pats stāsts. Pagaidām Ukraina pretojas, velk laiku un vieš pārliecību, ka karu var apturēt. Šobrīd veikt krasus, radikālus pasākumus nav labākā izeja. Es nedauzītu viņam zemi.

Bet tam ir jābūt kaut kam nopietnākam par raķešu triecienu ZRK 12 km attālumā no Ukrainas robežas. Ja uz Krieviju vērstās raķetes trāpīs pa Krievijas raķešu kompleksiem un līdzīgiem militāriem objektiem, tā ir viena lieta, taču postošāki triecieni tam var dot iemeslu. Viņam vajadzīgs vai nu masīvs trieciens no Ukrainas puses pa apdzīvotu vietu Krievijā, vai arī kāds lielāks mērķis.

Psihopātu šādā cīņā neuzvarēt, jo ilgāk velkas karš, jo vairāk Ukraina saņem Rietumu ieročus un tehnoloģijas, jo vājāks ir paša Putina atbalsts. Ilgstošs spiediens radīs iespēju logu, periodu, kurā citi procesa dalībnieki var viņam paziņot, ka tā rīkoties nedrīkst. Piemēram, tie varētu būt ģenerāļi no tuvākās apkārtnes. Tas prasīs vēl mēnešiem ilgu cīņu.