Putins ļoti nevēlas, lai kāds no Krievijas ģenerāļiem gūtu popularitāti uz kara fona Ukrainā, ziņo avoti

Trīs Krievijas prezidenta administrācijai tuvi avoti pastāstīja: Vladimirs Putins bažījas, ka Ukrainas kara gaitā daži Krievijas ģenerāļi varētu iegūt "lieku popularitāti". Tāpēc valsts kontrolētie mediji gandrīz neziņo par augstākās militārās vadības rīcību frontē. Turklāt ziņu izlaidumos federālajos kanālos regulāri parādās stāsti par ierindas sastāva, zemāko un vidējo virsnieku "varoņdarbiem".

Savukārt ģenerāļi labākajā gadījumā kļūst par dalībniekiem sižetos par karavīru apbalvošanu par "virspavēlnieka izvirzīto uzdevumu izpildi" vai arī paši saņem apbalvojumus no prezidenta.

Krievijas varoņa titulus ieguva ģenerālpulkvedis Aleksandrs Lapins un ģenerālmajors Esedulla Abačovs. Kā izriet no Putina sarunas ar aizsardzības ministru Sergeju Šoigu, ģenerāļu apbalvošana bija saistīta ar to, ka Krievija jūlija sākumā "pārņēma savā kontrolē" Luhanskas apgabalu.

Lapins ir Centrālā kara apgabala un karaspēka grupējuma "Centrs" komandieris, kas nodarbojās ar apgabala ieņemšanu. Pavasarī viņš pievērsa sev žurnālistu uzmanību, pasniedzot paša dēlam apbalvojumu par drosmi un uzdrīkstēšanos — par Čerņigovas apgabala "atbrīvošanu", turklāt dienā, kad Krievija paziņoja par aiziešanu no turienes. Sižetu par to rādīja armijas telekanāls "Zvaigzne".

Esedulla Abačovs Putina paziņojumā nosaukts par Dienvidu kara apgabala 8. armijas komandiera vietnieku, taču neoficiāli avoti viņu dēvē par pašpasludinātās LTR (un dažkārt arī pašas LTR tautas milicijas) 2. armijas korpusa vadītāju.

Pavēlē par apbalvošanu norādīts, ka Lapins un Abačovs saņēma apbalvojumus par "drosmi un varonību, kas tika izrādīta, pildot karavīra pienākumu", taču, kāda konkrēti bija šī drosme un varonība, dokumentā netiek precizēts.

"Kaujas ģenerālī daudzi ieklausītos. Tas nevienam nav vajadzīgs"

Viens no "Meduza" avotiem uzsvēra, ka Putins "labi atceras 1990. gadus" un nevēlas, lai valstī parādītos "otrs ģenerālis Ļebedjs".

Ģenerālleitnants Aleksandrs Ļebedjs savas militārās karjeras laikā cita starpā komandēja 106. gaisa desanta divīziju, kas piedalījās uzstāšanās apspiešanā Tbilisi 1989. gada aprīlī un Baku 1990. gada janvārī, kā arī ieņēma Piedņestrā dislocētās 14. gvardes vispārējo spēku armijas komandiera amatu.

Ar Ļebedja līdzdalību konflikts Piedņestras teritorijā tika iesaldēts, bet Moldova un neatzītās Republikas varasiestādes noslēdza pamieru. 1994. gadā ģenerālis (tobrīd jau Krievijā populārais) Krievijas karaspēka ievešanu Čečenijā nodēvēja par "muļķību" un iesaistījās konfliktā ar Krievijas aizsardzības ministru Pāvelu Gračovu. 1995. gadā Ļebedjs atkāpās no amata un pievērsās politiskajai karjerai.

1995. gada vēlēšanās konservatīvo politiķu Sergeja Glazjeva, Dmitrija Rogozina un Ļebedja bloks "Krievu kopienu kongress" nepārvarēja piecu procentu barjeru, kas bija nepieciešama iekļūšanai Valsts domē, — tomēr pats ģenerālis parlamentā tika.

1996. gadā Ļebedjs izvirzījās prezidenta vēlēšanās un ieguva trešo vietu ar 14,7% balsu. Otrajā kārtā viņš atbalstīja prezidentu Borisu Jeļcinu, pretī saņemot Krievijas Drošības padomes vadītāja amatu. Šajā statusā ģenerālis parakstīja Hasavjurtas miera līgumus ar Čečenijas vadību.

1998. gadā ģenerāli Ļebedju ievēlēja par Krasnojarskas novada gubernatoru. 2002. gadā viņš gāja bojā helikopteru avārijā šajā pašā reģionā.

1990. gados ģenerāļi varēja būtiski ietekmēt politisko situāciju, izmantojot savu atpazīstamību

Karā ar Ukrainu tik veiksmīgu ģenerāļu nav. Turklāt propagandas mediji pat neziņo, kas tieši vada Krievijas armiju. Aprīlī "BBC News" avoti vēstīja, ka Krievijas karaspēka pavēlniecība nodota armijas ģenerālim Aleksandram Dvorņikovam, kurš vada Dienvidu kara apgabalu.

Toreiz tika norādīts, ka šim ģenerālim ir "liela operāciju pieredze Sīrijā". Vēlāk neatkarīgo izmeklētāju grupa "Conflict Intelligence Team", atsaucoties uz saviem avotiem, ziņoja, ka Krievijas karaspēka grupējumu vadījis aizsardzības ministra vietnieks Genādijs Židko.

Nedaudz uzmanības saņem pat pats aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu. Piemēram, neilgi pēc kara sākuma viņš trīs nedēļu garumā publiski neparādījās, bet uz fronti pirmoreiz aizbrauca tikai jūnijā.

"Pietiekams skaits [Krievijas iedzīvotāju] atbalsta "operāciju"." Ja kāds ģenerālis nepārtraukti būtu dzirdēts, bieži parādītos ziņās, viņš neizbēgami kļūtu populārs. Kļūtu par uzvaru autoru," paziņojis viens no "Meduza" avotiem.

Sarunu biedrs piebilda, ka 1990. gados ģenerāļi varēja būtiski ietekmēt politisko situāciju, izmantojot savu atpazīstamību kā resursu: "Šobrīd šāds personāžs varētu [piemēram] paziņot: virziet visus spēkus uz Kijivu. Vai otrādi - laiks padomāt par mieru. Kaujas ģenerālī daudzi ieklausītos. To [Kremlī] nevienam nevajag. Un virsnieku un karavīru ir daudz — tās nav lielas figūras, par tām var stāstīt bezgalīgi."