"Šis karš ar "uzvaru" beigties nevar." Kāpēc Putins ienīst Ļeņinu, un ar ko Krievija līdzinās vēlīnajai PSRS?
Kara laikā ar Ukrainu jau tā stingrā valsts kontrole pār internetu, medijiem un opozicionāriem ir pastiprinājusies. Pretkara protests izvērtās gandrīz partizānu protestā - daudziem politiķiem, žurnālistiem un aktīvistiem nācās pamest valsti, lai nenonāktu cietumā pēc raksta par "feikiem" saistībā ar Krievijas armijas rīcību. Uz šī fona mūsdienu Krievijas sabiedrību arvien biežāk salīdzina ar vēlīno padomju laiku. Par to, vai šie salīdzinājumi ir akurāti, "Meduza" skaidroja ar Alekseju Jurčaku — antopologu, grāmatas par PSRS pēdējiem gadu desmitiem "Tas bija uz mūžu, līdz beidzās" autoru.
Publicējam daļu no intervijas
Viens no galvenajiem padomju cilvēka psihes mehānismiem, kas aprakstīts jūsu grāmatā, ir "neiecietība". Pēc idejas tai jānodrošina noturība pret autoritatīvu diskursu, pret propagandu. Daudzi Krievijas pilsoņi līdz 2022. gada 24. februārim uzskatīja, ka propaganda patiesībā nedarbojas — kaut vai tāpēc, ka tā ir pārāk rupji saaugusi. Kāpēc Krievijas iedzīvotājus neaizstāvēja šī agrākā, padomju neiecietības pieredze?
Jūsu aprakstītā ideja drīzāk piestāv tādiem jēdzieniem kā "Escapism" (garīga novirzīšana no nepatīkamiem vai garlaicīgiem ikdienas dzīves aspektiem, parasti ar darbībām, kas saistītas ar iztēli vai izklaidēm - aut.) vai iekšējā emigrācija. Neiecietība — ne gluži par to. Padomju cilvēku nospiedošais vairākums turpināja mācīties skolās, strādāt padomju uzņēmumos, dzīvot kā visnotaļ normāli padomju cilvēki.
Bet vairākums tomēr zināmā mērā praktizēja neiecietības principu — proti, piedaloties sistēmas institūtos, praksēs, rituālos un politiskajos izteikumos, viņi tos savā dzīvē interpretēja nedaudz citādā veidā, nekā to paredzēja valsts.
Proti, lielākā daļa padomju cilvēku vēlākajos padomju gados dzīvoja vienlaikus politiskās sistēmas iekšienē un ārpus tās.
Šāds stāvoklis nenozīmē, ka uz padomju ideoloģiju šiem cilvēkiem bija nospļauties vai ka viņi uztvēra ideoloģiju tikai kā baltu troksni. Nepavisam ne.
Daudzas sociālisma vērtības, kas tika deklarētas valsts politiskajā retorikā, bija daudziem, principā, tuvas: piemēram, nicinājums pret naudu un materiālo iedzīvošanos.
Daudzstāvu dzīvojamā ēka Ukrainas galvaspilsētā Kijivā, kuru 2022. gada martā iznīcināja Krievijas raķetes
Karš Ukrainā norit pavisam citādi, nekā gaidīts
Es domāju, ka galvenā problēma režīmam šobrīd būs tas, ka karš Ukrainā norit pavisam citādi, nekā režīms bija gaidījis. Tas principā var novest pie pārmaiņām augšgalā, aprindās, kurām ir politiska un finansiāla vara.
Var rasties situācija, kas ar kaut ko atgādina pēdējos Padomju Savienības gadus. Tad pārmaiņas sākās tieši no augšas; bez reformām no augšas nekas nenotiktu.
Kad Gorbačovs paziņoja par atklātības un perestroikas reformām, viņš paredzēja liberalizēt sociālismu, viņa plānos neietilpa sagraut sociālistisko iekārtu un Padomju Savienību.
Bet realitātē tieši demokrātiskās reformas noveda pie padomju sistēmas sabrukuma. Tas notika tāpēc, ka sistēma tobrīd ievērojami mutēja un bija gatava sabrukt, ja to pareizi pagrūstu.
"Šis karš ar "uzvaru" nevar beigties"
Taču novērtēt šīs iekšējās mutācijas līmeni no sistēmas iekšpuses nebija iespējams. Gorbačovs slikti iztēlojās sistēmu, kuru centās reformēt, un tās iekšējo gatavību mainīties. Es domāju, ka kaut kas līdzīgs varētu notikt arī šoreiz.
Kad augšā sāksies reformas — bet tās sāksies, jo šis karš [Ukrainā] ar "uzvaru" nevar beigties, — notiks režīma sabrukums. Kā un kad tas notiks? Grūti pateikt. Bet mēs no mūsu nesenā stāsta zinām, ka šādas pārmaiņas notiek ātri un negaidīti.
Mēs bieži dzirdam par sociālajām aptaujām, saskaņā ar kurām lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju atbalsta varu un karu. Kā aizrāda daudzi komentētāji, šādas aptaujas maz par ko runā, jo cilvēki tās uztver kā tiešu saskarsmi ar represīvo valsti un, dabiski, baidās neizrādīt šai valstij atbalstu.
Svarīgāks ir vēl cits fakts
Bet man šķiet, ka vēl svarīgāks ir cits fakts - lielākā daļa aptaujāto vispār atsakās atbildēt. Cilvēkam jautā, "jūs atbalstāt vai neatbalstāt", bet viņš neko neatbild. Sākoties karam, šis atteicīgais vairākums pieauga. Kāpēc?
Tas ir mēģinājums izvairīties no nopietnām attiecībām ar realitāti, nevēlēšanās nostādīt sevi tāda cilvēka pozīcijā, kurš aktīvi iesaistās sistēmā, un nevēlēšanās izdarīt izvēli tajos terminos, kurus sistēma uzspiež. Šīs tendences pieaugums ir neiecietības pozīcijas pieaugums.
Padomju vēsturē bija tieši tā. Milzīgs skaits cilvēku piedalījās ideoloģiskajos institūtos un sistēmas praksēs: gāja demonstrācijās, piedalījās vēlēšanās, veica arodbiedrības vai komjaunatnes darbu un tā tālāk.
Viņi bija pilnīgi padomju cilvēki, kuri sistēmu uztvēra kā nemainīgu. Bet, kad sākās pārbūves reformas, izrādījās, ka ļoti daudzi ir gatavi piedalīties šajā jaunajā politiskajā procesā, kuru viņi negaidīja un par kuru līdz tam nebija domājuši.
Cilvēki sāka lasīt, klausīties, skatīties un apspriest jaunas kritiskas tēmas. Viņiem ir mainījusies attieksme pret apkārtējo realitāti. Un tas notika neticami ātri. Proti, cilvēki bija paslepus gatavi pārmaiņām, lai gan varēja to nenojaust.
Jums ir raksts par Ļeņinu un viņa ķermeņa sakralitāti. Kā jums šķiet, kāpēc Ļeņins viņa pirmskara runā "kļuva" par Ukrainas valsts veidotāju un kāpēc tieši viņš kļuva par Putina kritikas objektu?
Putins vienmēr ir bijis pret padomju projektu. Viņš ir pretpadomju politiķis. Impērismam, ko viņš sludina, nav nekāda sakara ar Padomju Savienību vai komunistisko ideoloģiju.
Bet kā tad ar viņa frāzi "kurš nenožēlo Padomju Savienības bojāeju, tam nav sirds"?
Šī frāze viņam nozīmē ko citu. Lieta tāda, ka milzīgs skaits cilvēku, mūsu līdzpilsoņu, mūsu radinieku un senču, dzīvoja Padomju Savienībā. Viņu dzīves jēga sakņojās sovjetiskumā, padomju realitātē.
Daudziem, īpaši nejauniem cilvēkiem pilnīga padomju projekta noliegšana nozīmēja, ka viņu dzīve it kā nodzīvota veltīgi. Taču imperatoram Putinam šai traģēdijai bija nedaudz citāda nokrāsa — viņam tā ir lielas kopīgas telpas, liela vienojoša mērķa, pasaules līdera statusa zaudēšana, aiz kuras velkas daudzi pasaulē.
Putina svētais bunkurs Novoogarjovā
Mazliet vairāk par 800 kilometriem (tiešā gaisa līnijā) no Latvijas galvaspilsētas – Piemaskavas Usovas ciemā aiz sešus metrus augsta žoga ...
"Tas, ka Putins izjūt PSRS sabrukumu kā traģēdiju, nenozīmē, ka viņš vēlas atgriezties komunistu sabiedrībā"
Viņam svarīga ir nevis padomju pagātnes komunistiskā sastāvdaļa — viņš pret to izturas ar nicinājumu —, bet gan PSRS spēlētā pasaules līdera loma.
Tas, ka Putins izjūt PSRS sabrukumu kā traģēdiju, nenozīmē, ka viņš vēlas atgriezties komunistu sabiedrībā vai ka viņam interesē Ļeņina idejas.
Kāpēc viņš savos rakstos par Ukrainu uzbrūk tieši Ļeņinam? Jo Ļeņins uzstāja, ka nācijām ir tiesības uz pašnoteikšanos. Viena no centrālajām idejām padomju valsts uzbūvē bija ideja, ka tautas tajā apvienojušās brīvprātīgi un tām ir tiesības uz brīvprātīgu izeju.
Protams, praksē tēze par brīvprātīgu izstāšanos no Savienības bija pilnīgi nereāla. Ja Ukraina paziņotu, ka "mēs izstājamies no Savienības sastāva", tam sekotu represijas un apsūdzības nacionālismā. Bet pamatlikumā katras nācijas suverenitātes princips palika pierakstīts.
Turklāt, sekojot Nāciju pašnoteikšanās principam, daudzas tautības un nacionālās teritorijas boļševiki radīja mākslīgi. Fergānas ielejas rajonā Vidusāzijā valsts etnogrāfi sagrieza teritorijas un izdomāja fiksētas robežas tur, kur to nekad nav bijis.
"Ja seko Putina loģikai, Ļeņins izrādījās vainīgs divos noziegumos"
Tā kā praksē izstāties no Savienības sastāva nevarēja, teritorijas apmainījās starp kaimiņiem bez īpašām problēmām. Taču, kad PSRS pārbūves beigās sāka sadalīties gabalos, fiktīvās tiesības uz suverenitāti pēkšņi sāka izmantot kā reālu mehānismu izstājai no Savienības.
Šajā brīdī, ja seko Putina loģikai, Ļeņins izrādījās vainīgs divos noziegumos. Pirmkārt, viņa abstraktā ideja par Nāciju tiesībām uz pašnoteikšanos tagad novedusi pie viņu reālas izstāšanās no Savienības.
Tāda bija Ukrainas galvaspilsēta skaistā Kijiva pirms Putina kara posta
Otrkārt, boļševistiskā pieeja, pēc kuras nācijas un teritorijas tika veidotas nejauši un brīžiem ietverot bijušās kaimiņu teritorijas, tagad nozīmēja, ka šādas teritorijas nonākušas jaunās, neatkarīgās valstīs.
Tieši tā, atņemot Krievijas zemes ar Krievijas iedzīvotājiem, saskaņā ar Putinu radās neatkarīga Ukraina. Šajā loģikā teritorijas atņēma Krievijai, bet Krievija neko neatņēma.
Kāpēc Ļeņina līķi neaizvāc no mauzoleja?
Kāpēc Ļeņina līķi neizvāc no mauzoleja? Ne jau tāpēc, ka Ļeņins Putinam būtu mīļš. Taču viņam negribas pieņemt lēmumu, kas tiktu uztverts Krievijas iekšienē un ārpus tās kā atzīšanās, ka padomju vēsture bijusi liela kļūda.
Ļeņina mauzolejs Sarkanajā laukumā Maskavā
Ļeņina mauzolejs Sarkanajā laukumā Maskavā
Tajā, lai Ļeņina ķermeni neaiztiktu, ir savs racionālisms. Taču, strādājot ar šo stāstu, mūsdienās šo ķermeni varētu apveltīt ar jaunām jēgām. Tā bieži rīkojas ar problemātiskajiem pieminekļiem.
Piemēram, varētu piedāvāt šādu pieeju — pārvērst mauzoleju par galveno padomju vēstures muzeju, ar visiem tās sasniegumiem un noziegumiem, cerībām un vilšanos. Ļeņina mirstīgās atliekas tur būtu ļoti noderīgas, jo visa paradoksālā PSRS vēsture tajā krustojas.
"Pārmaiņas neviens negaidīja, bet visi izrādījās tām gatavi"
Bet, kad ies reformas no augšas, ātri vien izrādīsies, ka milzīgas masas tām ir gatavas. Uzdevums būs Krieviju atgūt sev un pasaulei. Man šķiet, ka ļoti daudzi šajā procesā iesaistīsies ar entuziasmu, lai gan šodien viņiem to ir grūti iedomāties. Bet tā jau bija pēdējos Padomju Savienības gados — pārmaiņas neviens negaidīja, bet visi izrādījās tām gatavi.
