"Ja viņi mani atradīs, es nebūšu dzīvs," - ukraiņu karavīrs atminas, kā racies zemē un rāpojis ar lauztām kājām
Par mata tiesu no nāves izglābies Ukrainas tanka T-64 mehāniķis, 28. mehanizētās brigādes cīnītājs Sergejs, kurš, būdams ievainots, racies zemē un metis sev virsū pērnās lapas, lai noslēptos no krievu karavīriem, un ar lauztām kājām mērojis sešus kilometrus līdz palīdzības saņemšanai.
Kā viņš pastāstījis vēlāk savai brigādei, tanks eksplodējis uz mīnas. Viņš sapratis, ka ir ievainots un viņam steidzami jātiek prom.
Izkļuvis no tanka, pāris metrus norāpojis līdz ceļa malai un noslīdējis no tās. Bijuši dzirdami sprādzieni, šāvieni un ienaidnieka tanka rūkoņa, kas tuvojusies arvien tuvāk.
Baidīdamies, ka tiks nošauts, Sergejs sācis ar rokām rakt zemi, metis sev virsū pērnās lapas.
Kad piebraucis krievu tanks, karavīri aplūkojuši uzspridzināto T-64, ielūkojušies pa lūkām. "Ja viņi mani atradīs, es nebūšu dzīvs," nodomājis Sergejs un aizturējis elpu.
Krievi devušies prom, bet sākušās jaunas apšaudes. Pagājusi gandrīz diena bez mobilajiem sakariem, bez cerības uz palīdzību, bet ar šausmīgām sāpēm un sakropļotām kājām viņš slēpies no ienaidniekiem. "Un tad es domāju tikai par vienu – tev ir jātiek ārā un jāizdzīvo par spīti visam," atminas Sergejs.
Beigās viņš nolēmis spert izmisuma soli – ar šausmīgām sāpēm lauztajās kājās, drudzi un neciešamām slāpēm, slēpjoties no nemitīgās apšaudīšanas un droniem, viņš norāpojis sešus kilometrus. Vēlāk, kad mobilais tālrunis atradis savienojumu, viņš piezvanījis savējiem, paskaidrojis, kur atrodas, un tad no visa spēka turpinājis rāpot pretī gaidītajai palīdzībai.
Tagad viņš jūtas labi, nesūdzas par sāpēm kājās un ratiņkrēslu, kurā jāatrodas. Vienīgais, par ko viņš ir sarūgtināts, ir ārsta prognoze, ka viņš varēs sākt staigāt ne ātrāk kā pēc sešiem mēnešiem. Sergejs ir pārliecināts, ka Ukrainas armija spēs iznīcināt ienaidnieku vēl pirms ārsts atļaus viņam piecelties uz kājām.
