"Domā, ka es to gribu? Esmu slims. Nenormāls." Kijivas ciema iedzīvotāji pastāsta par piedzīvotajām krievu karavīru zvērībām

Jauns.lv īsumā pārstāsta "Meduza" izmeklēšanu.

Kad vietvārds kļūst par nežēlības simbolu

Aprīļa sākumā pasaule uzzināja par Buču: šis vietvārds kļuva par Krievijas karavīru nežēlības simbolu iebrukuma laikā Ukrainā. Tur krievi mērķtiecīgi iznīcināja dzīvojamās mājas, izpildīja nāvessodus, spīdzināja un izvaroja civiliedzīvotājus.

Tas pats notika arī citās Kijivas apgabala apdzīvotās vietās Dņepras labajā krastā, kas kara pirmajās nedēļās nonāca pilnīgā okupācijā. Pretējā krastā uzbrukums Kijivai apstājās. Bruņutehnikas kolonnas nonāca masīvā apšaudē, tuvojoties Kijivas pilsētai Brovari, bet pēc tam izklīda pa apkārtējiem ciematiem.

Viena no šādām apdzīvotām vietām Kijivas apgabala austrumos, kur pēc tanku kolonnas apšaudes ceļā uz galvaspilsētu paslēpās Krievijas militāristi, ir Bogdanovka, neliels ciems 20 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Kijivas. Pirms kara tajā dzīvoja divarpus tūkstoši cilvēku. 

37 gadus vecā Kristīne (vārds mainīts pēc sievietes lūguma) dzīvo kopā ar brāļa tēvu un sievu uz austrumiem no Bogdanovkas centra. Netālu no viņu mājas notika spēcīgas kaujas.

"Daži mūsu kaimiņi šajā dienā paspēja aizbēgt: acīmredzot kaut kā aizklīda starp [militārās tehnikas] kolonnu, kas gāja uz priekšu Kijivā, un to, kas vēlāk jau atgriezās no kaujas," viņa stāsta.

Kristīne vairākus gadus strādājusi vienā no Ukrainas lielākajām būvkompānijām, taču plānojusi atvaļināties un pāriet uz lielo datu izpētes jomu. Marta sākumā viņa nopirka biļetes uz Parīzi, bet šis brauciens tā arī nenotika.

"Vienā rokā automāts, otrā - pudele"

Vistālāk, pašā Bogdanovkas austrumu nomalē, slejas 34 gadus vecās Jevgeņijas māja (vārds mainīts pēc varones lūguma). Jevgeņija redzēja, kā trīs tanki, kas brauca virzienā uz šoseju, atgriežas ciemā un dodas cauri mazdārziņiem, pēc tam paslēpušies priežu mežā.

9. martā Bogdanovkas austrumu daļā notikušas vismaz divas slepkavības un viena izvarošana. Tos paveica vienas un tās pašas savstarpēji pazīstamas militārpersonas.

9. marta rītā Krievijas karavīru grupa sāka ciema ielas "apgaitu". Gandrīz uzreiz militārpersonu rokās parādījās alkohols:

No kotedžām nozagtās mantas Krievijas karavīri izveda ar zagtu sarkanu kvadraciklu, stāsta vietējie. 

Spriedze starp Krievijas karavīriem un vietējiem iedzīvotājiem bruņotā sadursmē sākās jau pēcpusdienā. "Viņi iekļuva manas sievasmātes mājā," atceras Oļegs. "Un es to visu skatījos no savas mājas."

Pie Oļega tobrīd slēpās ciemiņi: "Meitiņa, vēl atbrauca biedrs ar savu draudzeni... 20 gadus vecas meitenes. Dēlam ir 16 gadu. Es sapratu, ar ko tas viss var beigties," atceras Oļegs. "Un kaut kā tā lēmums nāca pats no sevis: mums bija medību karabīne, un mēs ar biedru nolēmām, ka šausim."

"Izklaidē" ar sarunām uz terases

Kad militāristi pārlēca pāri Oļega žogam un sāka atvērt vārtus no iekšpuses, no mājas atklāja uguni (kurš tieši, Oļegs neprecizē). 

Vēl viens militārists, kuru Kristīne labi atcerējās, bija aptuveni 25 gadus vecs "pieticīgs pieklājīgs" puisis, kuru Mihails uzrunāja vārdā Vitaļiks: "Kad viņi ieradās mūsu mājā, Vitaļiks izsita stiklu un sagrieza roku. Mēs sākām kliegt uz viņu: Vai tu arī tā nāc uz savām mājām? Viņš nemitīgi atvainojās, piedāvāja salabot." Arī Vitaļiks bija iedzēris, stāsta Kristīne, taču teicis tikai to, ka nesen apprecējies un ļoti vēlas mājās.

Mihails un Vitālijs pie Kristīnes viesojušies trīs reizes. Pēdējo reizi — 9. marta vakarā. Abi bija stipri piedzērušies. "Viņš gribēja, lai eju viņam līdzi. Māte nometās ceļos viņa priekšā un lūdza mani nekur nevilkt. Tad Mihails ierosināja uzkāpt guļamistabā otrajā stāvā, bet es pierunāju viņu iziet pagalmā uzsmēķēt.

"Tu esi traka meitene, slikta"

Kristīne apgalvo, ka atbildot viņa vienkārši apgriezusies un devusies uz māju. Tad Mihails izšāva gaisā un skrēja viņai pakaļ. Šo ainu apstiprināja Kristīnes māte, kas viņu vēroja pa logu.

Kad Kristīnes mājā notika šī saruna, 90. tanku divīzijas taktiskā grupa jau bija cietusi nopietnus zaudējumus kaujā uz šosejas virzienā uz Brovariem. Kristīne mēģināja vīrieti novērst ar runām par ģimeni, kas viņu gaida.

Mihails nosaucis sievas vārdu, ar kuru kopā gatavojies pirkt māju, kā arī divu astoņus gadus vecu bērnu vārdus - dēlu un meitu (vārdi "Meduza" ir zināmi). Vēlāk vakarā Mihails Romanovs atgriezās — bet ne ar Vitāliju, bet ar citu cilvēku — ar kādu trešo militārpersonu "melnā formā".

"Bija jau pavisam tumšs, viņi klauvēja pie vārtiem. Vīrs gāja atvērt. Tad izdzirdēju šāvienu uz ielas un soļus jau mājā. Man kliedza: "Ārā!" Es jautāju: "Kur ir mans vīrs?" Tad, lūk, šis vīrietis melnā formā saka: "Tev nav vairāk vīra, viņš tev bija nacists, tāpēc es viņu nošāvu."

Izvaroja pēc kārtas

Jevgeņija sāka raudāt. Vīrietis melnajā formas tērpā pielika pistoli viņai pie galvas un teica: "Ja neaiztaisīsi muti, mēs dabūsim mazo un parādīsim, kā mammas smadzenes pa māju izšķīst."

Mihails Romanovs licis sievietei izģērbties. Kā pastāstīja Jevgeņija, Romanovs un vīrietis melnajā formā (Mihails viņu neuzrunāja vārdā) viņu izvarojuši gaitenī un kāpnēs pēc kārtas.

"Viņi brauca prom, tad atgriezās — un turpināja to pašu. Man pastāvīgi pie galvas bija pistole. Kārtējo reizi viņi atgriezās jau tik piedzērušies, ka neturējās kājās, nosnaudās turpat mājā un beigās apsēdās krēslos, kur arī aizmiga," tā to apraksta Jevgeņija.

Tās pašas detaļas Jevgēnija pastāstījusi tiesību aizsardzības organizācijai "Amnesty International" un britu laikrakstam "The Times".

Kamēr Krievijas militārpersonas gulēja, Jevgēņija izvēlējās brīdi un paņēma dēlu, paskaidrojot viņam, ka viņiem "tūlīt būs jābēg", citādi viņus "nošaus". Pirms iziešanas no mājas viņa atrada sava vīra līķi un pieskārās viņa rokai (tā jau bija auksta).

"Pa lauku aizskrējām līdz pirmajai mājai, pārrāpāmies pāri žogam un sākām klauvēt. Vienkārši paveicās, ka tā bija māja, kurā palika cilvēki," viņa stāsta.

Kristīne pa telefonu sazinājusies ar Kijivā dzīvojošo brāli. Viņi izdomāja plānu, kā izkļūt no ciemata un nesastapt militāristus. Septiņos no rīta Kristīne sēdās pie savas automašīnas stūres, paņemot Jevgēņiju un Viktoriju ar bērniem. Viņas brālis pa telefonu komandēja, pa kurieni braukt, lai pievērstu mazāk uzmanības. 

Pēc tam Jevgēnija policijā iesniegusi iesniegumu par vīra slepkavību un izvarošanu. Jevgēnija piekrita nosaukt sava nogalinātā vīra īsto vārdu: tas ir Aleksejs Zdorovecs, bijušais sekretārs un bijušais Brobaras pilsētas padomes deputāts, kurš pēdējā laikā nav ieņēmis nekādus amatus un nodarbojies ar privāto biznesu.

"Atver, citādi metīšu granātu!"

Viņa bojāeju apstiprināja arī Brovarovu mērs Igors Sapožko komentārā Ukrainas medijiem. Arī Ukrainas iekšlietu ministra padomnieks Antons Geraščenko vēstulē apliecinājis Alekseja Zdorovca bojāeju un viņa sievas izvarošanu un paziņojis, ka "Krievijas bruņoto spēku karavīram Romanovam M. S." aizmuguriski tiek pievienotas "aizdomas par nežēlīgu izturēšanos pret civiliedzīvotājiem, kas ir starptautiskajos līgumos paredzēto kara likumu pārkāpums".

Vēl viena slepkavība, par kuru stāstījuši vietējie iedzīvotāji, notikusi blakus esošajā Bogdanovkas kvartālā, netālu no ciema, kurā dzīvoja Jevgēnija. Šis rajons no pamatciema atdalīts ar biezu mežu — droši vien tieši tāpēc Krievijas militāristi Konstantīna māju (vārds mainīts pēc varoņa lūguma) atklājuši tikai 23. martā. 

"23. martā ap pulksten 11.30 no rīta pieklauvēja pie mūsu mājas. Atskanēja klauvējiens, tik neatlaidīgs un ass. Nokāpu no otrā stāva, mans 67 gadus vecais sievastēvs Viktors bija pirmajā stāvā. Paskatījos pa pirmā stāva guļamistabas logu un ieraudzīju kareivi zaļganbrūnā formas tērpā ar automātu.

Viņš bija viens. Viņš klauvēja un piecas minūtes neko neteica; mēs neatvērām. Kas tas tāds ir, kas mums viņam jāatver?" stāsta Konstantīns.

Kareivis apgāja apkārt mājai un ieraudzīja pavērtu logu. "Viņš izsita stiklu no rāmja ar laidi un teica: "Atver, citādi es metīšu granātu." Es teicu: "Nevajag granātu, es tūlīt atvēršu."

Konstantīna sievastēvs izgāja uz ielas caur katlu māju. "Es atvēru durvis, pacēlu rokas un teicu, ka esmu civilists un neesmu bruņots. Viņš turēja ieroci. Un tad viņš man teica: "Atkāpies." Es sāku atkāpties, tad [militārpersona] teica: "Apgriezies." Es pagriezu viņam muguru," stāsta Konstantīns.

Konstantīna guļamistabā iezvanījās mobilais tālrunis.
"Karavīrs atklāja uguni. Es stāvēju ar muguru pret viņu, bet skatījos un ieraudzīju liesmas no automāta. Tajā brīdī es ielēcu dziļāk guļamistabā. Tieši tajā brīdī dzirdēju pa mājas centrālo ieeju nākam manu sievastēvu. Es dzirdēju divus šāvienus un sapratu, ka militārpersona viņu nogalināja," saka Konstantīns.

"Paskat, kāds trahodroms"

Kā noskaidroja "Meduza", tikai dažas dienas pirms Krievijas karaspēka atkāpšanās no Bogdanovkas, 28. martā, tur notikusi vēl viena izvarošana.

Krievijas okupācijas laikā Svetlana Perminova ar vīru Eduardu un viņu meitu grūtnieci aizbrauca uz vasarnīcu — Bogdanovkas teritorijā esošo dārza biedrību "Vološka".

"Man meitiņa devītajā mēnesī bija. Vīrs speciāli viņai uztaisīja tādu lielu gultu un novietoja pagrabā, kur slēpāmies. Mēs tikai baidījāmies, ka viņa tur dzemdēs."

20. martā Perminovas meita varēja pamest Bogdanovku pa vienu no humanitārajiem koridoriem. Savukārt 24. martā uz kaimiņu ciema Ševčenkovo pusi aizgājis vīrs Eduards — Svetlana līdz galam nezina, kāpēc nolēmis doties tieši uz turieni. "Viņš vienkārši nevarēja sēdēt uz vietas." Eduards mājās nepārnāca ne 25. martā, ne nākamajā dienā. Vasarnīcā Svetlana palika viena.

Trīs ar automātiem bruņoti Krievijas karavīri viņas mājā parādījās 28. marta vakarā. 

Nozagt automašīnu karavīri nevarēja. "Akumulatora nebija. Un tad viņi nokāpa lejā pie manis pagrabā. Aprija visu pārtiku, kāda man bija, paņēma maizi, olas, naudu. Sāka iztaujāt, vai te ir karavīri, cik cilvēku kooperatīvā. Bet mums bija palikuši astoņi pensionāri, vienu toreiz tieši nesen apglabāja kokzāģētavā, jo nedrīkstēja nevienā kapsētā apglabāt."

Perminova neatceras, cik daudz laika militāristi pavadījuši viņas mājās: "Man tā bija mūžība. Taču ap desmitiem vakarā, kad bija pilnīgi satumsis, viens no kareivjiem pamanīja lielo gultu pagrabā. Parādīja uz viņu un saka: "Paskat, kāds trahodroms." Tas arī viss: esmu iedzīta stūrī un... Viņi mani vienkārši izvaroja. Paņēma pārtiku, paņēma naudu - tas nekas, tas viss ir blēņas. Bet viņi mani vienkārši izvaroja. Man ir 55 gadi, kam es biju vajadzīga?"

Gribēja izvest "trofejas", bet nevarēja

Divi karavīri izvarojuši Svetlanu pēc kārtas, viņa atceras; trešais novērojis un masturbējis. "Es domāju, ka viņi mani nožņaugs vienkārši. Viņi mani žņaudza, ar pirkstiem aptvēra rīkli pilnībā — un es pat neatceros, vai es zaudēju samaņu vai nezaudēju."

Pēc vārdiem vai iesaukām militārpersonas viena otru neuzrunāja. Izvarotāju sejas Svetlana neatceras. "Viņi bija slāvu tautības pārstāvji. Policija rādīja cita [Mihaila Romanova] fotogrāfijas, bet es nezinu, vai godīgi [viņš tas bija vai ne viņš]."

Aizejot no Bogdanovkas, Krievijas karaspēks nomīnēja skolas teritoriju. Šobrīd, pēc sapieru vizītes, pa ēku atkal var staigāt. Skolas pagalms piemētāts ar armijas uzturdevas iepakojumiem, neatplēstām galetēm, enerģētikas bundžām un vīna pudelēm. Turpat stāv arī divas veļas mazgājamās mašīnas.

Kā "Meduzas" korespondentam paskaidroja Bogdanovkas iedzīvotājs Dmitrijs Bobko, tos nozaguši no apkārtējām mājām un vēlējušies izvest kā "trofejas", taču nav varējuši.