Kāpēc Krievijas prasītās drošības garantijas nav pieņemamas?
Krievijas piestādītais “dāvanu saraksts” Rietumvalstīm pirms Ziemassvētkiem, prasot ASV un NATO parakstīt drošības garantijas Krievijai, kardināli mainītu Eiropas aizsardzības sistēmu. Šīm prasībām piekāpjoties, tiktu atjaunots Krievijai vēlamais ietekmes sfēru dalījums, tiktu izlemts Ukrainas liktenis bez pašas Ukrainas teikšanas, tiktu vājināta Baltijas un citu reģiona valstu aizsardzība, šovakar vēsta LTV raidījums “de facto”.
Rietumos Krievijas iegribas nosauktas par nepieņemamām, bet tuvākajās nedēļās ar Krieviju par tām runās. Lielākais satraukums ir par Krievijas reakciju pēc prasību noraidīšanas. Krievija atstājusi sev ļoti maz manevra iespēju, lai ar godu izietu no situācijas.
Krievija prasītās drošības garantijas izteiktas divos līguma uzmetumos - viens parakstīšanai ar ASV, otrs ar NATO dalībvalstīm. Centrālā doma šajos līgumprojektos ir tāda, ka NATO ne tikai apņemas nepaplašināties tālāk uz austrumiem, bet pat atkāpties jau no esošajām pozīcijām.
Krievijas piedāvātā līguma ar NATO 4.pantā minēts sekojošais: “Krievijas Federācija un visi dalībnieki, kas 1997.gada 27.maijā ir bijuši Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalstis, attiecīgi neizvieto savus bruņotos spēkus un bruņojumu citu Eiropas valstu teritorijās (..).”
Šis pants skar 14 NATO dalībvalstis, tajā skaitā Latviju, kas aliansei pievienojās pēc 97.gada. Tātad Krievija faktiski prasa, lai tā sauktās vecās NATO dalībvalstis atvelk savas vienības no jaunajām dalībvalstīm.
Krievijas piedāvātajā 4.panta turpinājumā aprakstīti izņēmuma gadījumi. “Izņēmuma gadījumos, (..) kas saistīti ar nepieciešamību neitralizēt drošības apdraudējumu kādam vai vairākiem līguma dalībniekiem, tāda [bruņoto spēku] izvietošana var notikt ar visu dalībnieku piekrišanu.”
Pārtulkojot šo pantu, sanāk, ka, ja Krievija izdomātu uzbrukt NATO austrumu flangam, palīgā nākšana varētu notikt tikai ar pašas Krievijas atļauju.
Krievijas tālākās prasības ierobežo arī militāro mācību norisi pie Krievijas robežām un Ukrainas un citu valstu aizstāvēšanu. Lūk, ko paredz, piemēram, 7.pants: “Dalībnieki, kas ir Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalstis, atsakās no jebkādām militārām darbībām Ukrainas teritorijā, kā arī citās Austrumeiropas, Aizkaukāza un Centrālāzijas valstīs.”
Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs pirms gadumijas intervijā Kremļa propagandistam Vladimiram Solovjovam neslēpa, ka pirmkārt Krievija grib šīs garantijas pārrunāt ar ASV, bet nevēlas ielaisties ilgās pļāpās. Lavrovs nodēvēja valstis Krievijas pierobežā par teritorijām, kas “palika bez saimnieka” pēc Padomju Savienības sabrukuma. “Tas, ka viņi [NATO] tagad, kā teica Putins, ir uz mūsu mājas sliekšņa, tas mūs nevar atstāt vienaldzīgus,” sacīja Lavrovs.
Krievijas vēlmju saraksts nācis laikā, kad tā pati turpina savilkt militārās vienības apkārt Ukrainai un Krimā. Šīs prasības, kuras tik pat kā neko neprasa no pašas Krievijas, rietumu politiskajās, diplomātu un ekspertu aprindās nosauktas par nepieņemamām un pat absurdām.
“Krievija mēģina kaut kur atjaunot vai domāt 19. gadsimta kategorijās: interešu zonas, kurās lielvaras var savstarpēji vienoties, arī par trešajām valstīm. Tā ir nepieņemama lieta,” saka Latvijas ārpolitikas institūta direktors un RSU profesors Andris Sprūds.
“Šis prasību saraksts ir pilnīgi nepieņemams, jo tas grauj Eiropas drošības arhitektūru, kas kopš 1991. gada atnesusi labklājību, demokrātiju un stabilitāti reģionā. Piekrišana jebkurai no Krievijas prasībām, izjauktu šo sistēmu,” tā uzskata Varšavas drošības foruma direktore Kataržina Pisarska.
Savukārt Latvijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks (A/P) šīs Krievijas prasības sauc par ultimātu, uz kura nevar būvēt tālākas sarunas: “de facto visas tās NATO dalībvalstis, kas iestājušās NATO pēc 1997. gada faktiski atbruņotos un kļūtu par apdraudētām teritorijām vai Krievijas satelītvalstīm.”
Pabriks nevienā no NATO un Eiropas Savienības valstīm nav saklausījis atbalstu šīm Krievijas prasībām. Tiesa, piemēram, nav skaidrs, kā tieši attiecības ar Krieviju grib restartēt jaunais Vācijas kanclers Olafs Šolcs. Runājot par ASV, Latvijas amatpersonām nav šaubu, ka par mums netiks lemts aizmuguriski.
To pirms nedēļas intervijā Latvijas Radio sacīja Valsts prezidents Egils Levits, atsaucoties uz ASV prezidenta Džo Baidena daudzkārt atkāroto vairāku valstu prezidentiem, ka “mēs nevedīsim nekādu dialogu par jums bez jums.”
“Pa diplomātiskajiem kanāliem mēs pastāvīgi saņemam stingrus apliecinājumus, ka bez mums un uz mūsu rēķina nekas netiks darīts, un šeit mums ir stingra uzticība mūsu sabiedrotajiem Vašingtonā,” saka Pabriks.
ASV vēstniece NATO piektdien noliedza, ka ASV pirms sarunām ar Krieviju par spriedzes mazināšanu pie Ukrainas robežām gatavotu piedāvājumu samazināt karavīru skaitu Austrumeiropā. Tajā pašā laikā Amerikas ārpolitikā pēdējos gados ir vērojama tendence mazāk jaukties tālās globālās spēlēs. Un, lai arī Krievijas prasītās garantijas neviens neparakstīs, zināmā mērā tās jau tiek pildītas, uzskata ārpolitikas eksperts.
“Par jaunu dalībvalstu uzņemšanu runājot, Krievija vai ne Krievija, bet šeit liela griba paplašināties vienkārši nav. Arī izvietot tādas bāzes jaunajās dalībvalstīs Austrumu flangā, šeit ir gribas un vēlmju ierobežojumi to darīt. Šajā ziņā tas pārklājās [ar Krievijas ultimātu]. Jautājums, kā to pasniegt. Kā to pasniegt, ka tā vienlaikus nav piekāpšanās,” saka Sprūds.
Krievija, izvirzot tik nereālas prasības rietumiem, zināmā mērā iedzinusi sevi stūrī.
Un vissliktākais scenārijs būtu, ka tā apzināti rīkojusies tā, lai garantijas tiktu noraidītas un tā varētu turpināt īstenot savas militārās ieceres Ukrainā.
Eksperte no Polijas gan uzskata, ka Krievija jau sen varēja uzbrukt Ukrainai, ja tā patiešām gribētu, ja tas tiešām būtu Krievijas mērķis, taču, viņasprāt, tā nav. “Krievija cenšas spēlēt ar sliktām kārtīm, ar nekaunīgu blefu, cerot, ka tā jebko no prasītā dabūs par brīvu,” uzskata Pisarska.
Viņa uzskata, ka rietumiem jau šobrīd būtu jāpalielina spiediens uz Krieviju, liekot saprast, ka Ukraina saņems visu nepieciešamo atbalstu, lai gan NATO karavīri uz Ukrainas zemes kāju nespers.
“Tur ir tā bīstamība, ka Putins ir sevi iedzinis zināmos slazdos, jo absolūti izpildīt viņa ultimātus nav iespējams un tas arī nebūtu jādara. Bet, ja tas netiek izdarīts, tad kā Putins uz to reaģē?” uz šo, kā pagaidām neatbildamu jautājumu, norāda Sprūds.
Sarunas ar Krieviju plānotas dažādos formātos. Pērn gan sazvanījās, gan satikās ASV un Krievijas prezidenti, nākamnedēļ Ženēvā notiks abu valstu ārlietu ministru sarunas un sanāks NATO-Krievijas padome.
Jāatzīmē, ka tieši Krievija radījusi stāvokli, ko tā izmisīgi mēģina novērst. Proti, ka Ukrainas sabiedrībā būtiski pieaudzis atbalsts dalībai NATO un Baltijas valstīs ilgstoši uzturas NATO vienības.
