Slepkavība, kas satricināja Padomju Savienību

Pēc PSRS līdera Leonīda Brežņeva nāves tas, kaut arī neilgu laika posmu, ļāva jaunajam partijas līderim un bijušajam VDK vadītājam Jurijam Andropovam atstādināt Brežņeva piekritējus un uzsākt vairākas plaša mēroga ar korupciju saistītas lietas. Daudzi eksperti uzskata, ka tieši šie apstākļi ir vērtējami, kā sākotnējais PSRS sabrukuma sākums.

Nosita par desu un konjaka pudeli

1980. gada 26. decembrī VDK majors Vjačeslavs Afanasjevs kopā ar dažiem draugiem bija nosvinējis savu četrdesmito dzimšanas dienu. Kaut arī pēc dokumentiem viņš skaitījās necils galvenā sekretariāta vadītāja vietnieks, faktiski viņš atbildēja par informatīvo drošību un skaitījās visai svarīgs darbinieks.

Pēc svinībām kopā ar diviem darba kolēģiem, protams, iedzēruši, viņi iekāpa metro, no kura pēc dažām stacijām bija jāpārsēžas uz citu līniju. Afanasjevs vagonā iesnaudās, bet abi draugi par viņu aizmirsa un izkāpa. Rezultātā majors aizbrauca līdz gala pieturai Ždanovskaja, kur viņu pamodināja divas sievietes, metro kontrolieres. Līdzi viņam bija portfelis, kurā atradās draugu uzdāvinātā konjaka pudele ar specveikalā nopirkto desu, un kontrolieres, kuras bija ieradušas aptīrīt iedzērušus pasažierus, to viņam mēģināja atņemt. Taču Afanasjevs uzrādīja VDK darbinieka apliecību. un kontrolierēm ar to pietika.

Tajā brīdī notikuma vietā ieradās trīs milicijas darbinieki, kuri iedzērušajā vīrietī saskatīja tradicionāli vieglu laupījumu – kā vēlāk konstatēs izmeklēšana, šajā metro stacijā milicijas darbinieki jau gadiem aplaupīja cilvēkus, kā arī bija vainojami izvarošanās un slepkavībās. Afanasjevs arī viņiem uzrādīja savu darba apliecību - pēc tā laika instrukcijām, milicija nekādos apstākļos nedrīkstēja aizturēt VDK darbiniekus. Viņiem bija jāinformē drošības komitejas dežūrdaļa, kura tad arī uzņēmās tālāko darbību veikšanu.

Tomēr Afanasjevu nogādāja milicijas dežūrpunktā – tur atradās vēl vairāki milicijas darbinieki stiprā alkohola reibumā, kuri pieprasīja, lai majors viņiem atdod savu apliecību. Kad viņš to darīt atteicās, divi no miličiem viņam uzbruka un sāka sist. Pa to laiku, viens no “skaidrā prātā” esošajiem nodaļas darbiniekiem telefoniski bija sazinājies ar milicijas nodaļas dežurantu, kurš pieprasīja VDK darbinieku nekavējoties atbrīvot. Tā arī notika, taču pirms promiešanas Afanasjevs visiem klātesošajiem pateica, ka viņš notikušo tā neatstās un tam būs sekas.

Rezultātā viņi majoram atkal uzbruka un zvērīgi sita, līdz viņš zaudēja samaņu. Saprotot, ko izdarījuši, viņi atkal sazvanīja nodaļas dežurantu, kurš, savukārt, pārbijies par notikušo, informēja savas nodaļas priekšnieku, majoru Bariševu.

Nodaļas priekšnieks nekavējoties ieradās notikuma vietā, saprata, ka nepatikšanas ir neizbēgamas un izlēma VDK darbinieku nogalināt, imitējot laupīšanas uzbrukumu.

Kopā ar vēl trijiem miličiem viņš ar dienesta “Volgu” aizveda upuri līdz VDK darbinieku vasarnīcu rajonam, izģērba un pilnai drošībai vēl vairākas reizes iesita pa galvu ar riepu montāžas atslēgu. Steigā miliči nepamanīja, ka sniegā blakus ķermenim ir izkritis viņa blociņš, ar kura palīdzību atrastā cilvēka personību ātri izdevās noskaidrot.  

Nākamajā rītā Afanasjevu atrada – neraugoties uz ievainojumiem un auksto nakti, viņš vēl bija dzīvs, taču, tā arī nenākot pie samaņas, 1. janvārī slimnīcā nomira.

Uzbrukums VDK darbiniekam bija ārkārtējs gadījums. Situāciju saasināja arī fakts, ka tā paša gada maijā bez pēdām kopā ar sievu un bērniem bija pazudis cits drošības komitejas darbinieks – majors Viktors Šeimovs.

Pusgada laikā par pazušanu tā arī neko nebija izdevies noskaidrot un tika izskatītas divas versijas – slepkavība, vai aizbēgšana no valsts.

Tikai pēc desmit gadiem noskaidrojās, ka Šeimovs patiešām ir aizbēdzis, jo Rietumos parādījās viņa intervijas un tika nopublicēta autobiogrāfija. Interesanti, ka vēl 2000. gadā viņš iesūdzēja tiesā Amerika Savienoto Valstu Centrālās izlūkošanas pārvaldi, apgalvojot, ka ir apkrāpts. Viņam par sadarbību esot apsolīts 1 miljons dolāru, bet patiesībā samaksāti tikai 200 tūkstoši. Nozieguma izmeklēšanā tika iesaistīti milzīgi VDK resursi un drīz vien notikušā apstākļi čekistiem bija skaidri, taču neviens nevarēja paredzēt, kā tas izvērsīsies tālāk.

Cīņa par ietekmi un varu

Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākums bija partijas ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva pēdējie valdīšanas gadi. Pats kompartijas vadonis savus pēdējos gadus jau bija smagi slims, taču viņa tuvākie līdzgaitnieki joprojām bija visuvareni.

Viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem valstī tolaik bija iekšlietu ministrs Nikolajs Ščolokovs, kurš jau kādu laiku atklāti konfliktēja ar VDK vadītāju Juriju Andropovu. Savukārt Andropovam, kurš drošības komiteju vadīja jau no 1967. gada, par vietniekiem bija nozīmēti divi Brežņevam un Ščolokovam uzticami cilvēki – Georgijs Ciņovs un Semjons Cviguns, kuri zināmā mērā varēja kontrolēt situāciju. Ščolokovam liels atbalsts bija arī Brežņeva meitas Gaļinas vīrs Jurijs Čurbanovs, kurš dažos gados no milicijas majora bija kļuvis par iekšlietu ministra vietnieku.

Lai rūpētos par iekšlietu struktūru mundieru spodrināšanu, Ščolokova vadītā Iekšlietu ministrija tērēja arī lielus līdzekļus – tolaik tika veidotas neskaitāmas kinofilmas par lieliskajiem miličiem. Savukārt situācijās, kad milicijas darbinieki bija pārkāpuši likumu, ieskaitot arī cilvēku slepkavības, viņi parasti klusām tika atvaļināti no dienesta, bet lietas izbeidza.

Izmeklēšanā tad arī izrādījās, ka viens no Afanasjeva slepkavībā iesaistītajiem miličiem pirms trīs gadiem dzīvoklī nogalinājis kādu savu pudeles brāli un pēc tam līķi turpat arī sadalījis, un izmētājis pa dažādiem Maskavas rajoniem.

VDK izmeklēšanas grupai tomēr izdevās noziegumu izmeklēt un nodot materiālus PSRS Ģenerālprokuratūrai, kuru tolaik vēl vadīja leģendārais Romāns Rudenko. Viņš savulaik bija PSRS galvenais apsūdzības virzītājs Nirnbergas prāvā, vīrs jau gados, kurš ne no viena nebaidījās.

Izmeklēšana notika lielā slepenībā, un jau 14. janvārī VDK darbinieki veica masveida milicijas darbinieku arestus. Tikai tad par notikušo uzzināja IeM vadītājs Ščolokovs, kurš, savukārt nesekmīgi centās izmeklēšanu apturēt. Nonāca pat tik tālu, ka vairākiem prokuratūras izmeklētājiem un viņu ģimenes locekļiem tika norīkota VDK visslepenākās specvienības “Alfa” fiziskā apsardze, jo pastāvēja bažas, ka milicijas darbinieki viņus varētu pat nogalināt.

Izmeklēšanas laikā pret astoņdesmit dažāda ranga Maskavas milicijas darbiniekiem tika ierosinātas krimināllietas un notika tiem laikiem nepieredzēta kadru tīrīšana. No darba tika atbrīvotas veselas milicijas nodaļas pilnā sastāvā, kopumā vairāk nekā 500 cilvēku.

1982. gada jūnijā nogalinātā Afanasjeva lietā tika pasludināts tiesas spriedums, un četriem milicijas darbiniekiem tika piespriests augstākais soda mērs. Tika arī sagatavots speciāls ziņojums Komunistiskās partijas centrālajai komitejai, taču kādu laiku Ščolkovam vēl izdevās saglabāt savu amatu.

Tikai tad, kad 1982. gada 10. novembrī nomira Brežņevs, bet pēc mēneša par partijas ģenerālsekretāru ievēlēja Andropovu, iekšlietu ministra varenībai pienāca gals. Ščolokovu atbrīvoja  no visiem amatiem, atņēma apbalvojumus, ieskaitot Sociālistiskā darba varoņa nosaukumu, kā arī armijas ģenerāļa pakāpi.

1983. gada vasarā, uzzinot, ka pret viņu ir uzsākta krimināllieta un īpašumos tiks veiktas kratīšanas Ščolokovs izdarīja pašnāvību, nošaujoties ar medību bisi.

Starp citu, tāds pats liktenis piemeklēja vēl vairākus milicijas ģenerāļus, un pastāv arī teorija, ka šīs pašnāvības varēja būt arī VDK inscinētas. Kratīšanās Ščolokova dzīvesvietās tika atrasts milzīgs daudzums antikvariāta, gleznu un dārglietu, kas tikai apstiprināja aizdomas par visaptverošu korupciju milicijā un valstī kopumā. Pēc Ščolokova atstādināšanas tika veikta vēl plašāka kadru tīrīšana, un Andropovs milicijas vadošajos amatos salika sev uzticamus cilvēkus. Tā sekas bija vēl vairākās plaša apmēra krimināllietas – sākot no tā sauktās Uzbekijas “kokvilnas lietas” un beidzot ar Maskavas slavenākā pārtikas veikala “Jeļisejevskij” direktoram piespriesto augstāko soda mēru.

Kaut arī pēc Andropova nāves 1984. gada 9. februārī Brežņeva piekritējiem izdevās uz laiku ielikt ģenerālsekretāra amatā smagi slimo Konstatīnu Čerņenko, PSRS agonija vairs nebija apturama. Čerņenko nomira 1985. gada 10. martā, un jau nākamajā dienā par PSKP ģenerālsekretāru ievēlēja Mihailu Gorbačovu.

Nav nekādu šaubu, ka arī informācija par visaptverošo korupciju valsts varas un kompartijas augstākajos ešelonos pamudināja valsts iedzīvotājus atbalstīt Gorbačovu un vēlāk arī Borisu Jeļcinu, kurš arī faktiski izbeidza PSRS pastāvēšanu.