"Par citu cilvēku nekļūsi, bet bremzes pazudīs" - kā smadzeņu trauma var novest pie nozieguma izdarīšanas
No 40 līdz 60 procentiem ieslodzīto ir smadzeņu traumas vai nopietnas slimības, kas ietekmē viņu uzvedību. Zinātnieku vidū nav vienprātības par to, kādā mērā šādas traumas kļūst par antisociālas uzvedības cēloni, tomēr pastāv bažas, ka iznākot brīvībā, šādi cilvēki atkal var izdarīt noziegumu.
Daži ārsti rietumos aicina negaidīt un ieguldīt resursus rehabilitācijām, kamēr cilvēki vēl atrodas ieslodzījumā. Starp noziedzniekiem, kuriem ir galvas smadzeņu saslimšana, ir arī 19 gadus vecais Iļnazs Gaļavijevs, kurš pagājušajā nedēļā sarīkoja apšaudi Kazaņas skolā.
Viņa precīzā diagnoze nav zināma, taču runa esot par smadzeņu atrofiju, proti, šūnu pakāpenisku atmiršanu, vēsta BBC. Šī saslimšana noved pie atmiņas un kognitīvo funkciju zaudējuma – cilvēks zaudē spēju skaidri domāt, parādās apziņas apjukums.
Ar laiku sākas personības sabrukums, bet process var būt saistīts ar daudzām psihiskām pataloģijām. Iemeslu, kāpēc var attīstīties smadzeņu atrofija, ir daudz. Viens no izplatītākajiem ir pastāvīgs stress, kura dēļ asinīs paaugstinās hormona kortizola līmenis.
Problēma var būt iedzimta vai iegūta, piemēram, galvaskausa smadzeņu traumas rezultātā. Zinātnieki daudzās valstīs redz tiešu saikni starp smadzeņu traucējumiem – kā fizisko traumu izraisītiem, gan saslimšanas rezultātā, - un noziegumiem.
Oksfordas Universitātē veiktais pētījums liecina, ka cilvēki ar galvaskausa smadzeņu traumām, kas iegūtas agrā vecumā, vēlāk vairāk tiecas veikt vardarbīgus noziegumus nekā tie, kuriem šādas traumas nav bijušas.
Masu apšaude Kazaņas skolā
Apšaudē kādā no Kazaņas vidusskolām otrdien nogalināti 11 cilvēki, kuru vidū ir skolotāja un skolēni, atsaucoties uz avotiem, ziņo Krievijas ...
Zinātnieki uzskata, ka traumas dēļ var rasties prefrontālās smadzeņu garozas bojājumi, kas atbild par lēmumu pieņemšanu un mijiedarbību ar citiem cilvēkiem. Veselīga prefrontālā garoza veido saistību starp cilvēka darbībām un iespējamām sekām, prognozē rezultātu, apspiež domas, kuras var radīt sociāli nelabvēlīgas darbības. Ja prefrontālajā garozā rodas traucējumi, cilvēks var izrādīt pārlieku agresiju un impulsivitāti.
"Tas neko mums nemaksās"
Svonzi cietums ir Viktorijas laikmeta ēka ar modernām piebūvēm Bristoles līča krastā Velsā. Tas ir vīriešu cietums, kur kamerās izcieš sodu notiesātie. Tas nav stingra režīma cietums. Šeit reti kurš ieslodzījuma termiņš pārsniedz pusotru gadu.
Tomēr Kriss Alens šajā cietumā pavadīs vairākus gadus. Cietuma apsardze sauc viņu par "sarežģītu". Viņš pats atzīst: "Man reizēm likās, ka esmu traks. Es nesapratu, kas ar mani notiek. Es biju ļoti agresīvs."
Svonzi cietumā saka, ka vienlīdz ar savu galveno uzvedumu redz arī otru – samazināt atkārtoto noziegumu risku. 2015.gadā britu bezpeļņas organizācija "Disabilities Trust", kas nodarbojas ar smadzeņu traumu sirgstošu cilvēku rehabilitāciju, nosūtījusi valdībai ziņojumu: ar kolēģu palīdzību no citām valstīm eksperti aprēķinājuši, ka līdz 60 procentiem ieslodzīto ir galvas traumas, kuras var ietekmēt viņu uzvedību, bet kā sekas tam var būt –atkārtota nozieguma izdarīšana.
Organizācija ir piedāvājusi savu palīdzību. Ekspertu komanda no vairākiem fonda brīvprātīgajiem ieradās cietumā un pirmo reizi satikās ar Krisu Alenu. Alens nāk no nabadzīgas ģimenes. Viņš uzauga sētas draugu kompānijā kriminālā rajonā. Jaunībā sāka "izklaidēties" ar sīkām zādzībām, par ko ne reizi nonāca uz apsūdzēto sola.
Pirms pieciem gadiem Alens iekļuva autoavārijā, guva nopietnu galvas traumu, nonāca komā. Viņu izglāba neiroķirurgs. Taču pēc avārijas viss izmainījās.
Alens kļuva agresīvāks, bet viņa noziegumi – vēl nežēlīgāki. Viņš bieži aizmirsa dažādas savas dzīves detaļas: "Kad man pastāstīja, ko esmu izdarījis, es vienkārši nespēju tam noticēt. Lielu daļu notikušā es vispār neatcerējos." Tā Alans nonāca Svonzi cietumā. Tā kā ieslodzījuma laiks tika palielināts līdz 18 mēnešiem, viņš bija jāpārved uz citu cietumu, taču iejaucās "Disabilities Trust" brīvprātīgie.
Viņi izskatās tāpat kā tu un es
Neiropsihologs Ivans Pitmans visu dzīvi strādā ar cilvēkiem, kuriem ir smadzeņu funkciju traucējumi. Pēdējos dažus gadus viņš palīdz ieslodzītajiem, cerot, ka reiz viņi iznāks brīvībā un varēs atgriezties normālā dzīvē.
"Pats grūtākais šajā darbā ir noteikt, kas ir traucējums. Ja paskatīsieties uz maniem pacientiem, jūs nekad nesapratīsiet, ka viņiem ir kādas novirzes. Viņi izskatās kā mēs ar jums," saka Pitmans.
Sākot darbu ar ieslodzītajiem, Pitmans pavadīja vairākus mēnešus, sarunājoties ar saviem pacientiem caur mazu lodziņu kameras durvīs. Vīrieši kamerā runāt nevēlējās un katru dienu nācās iemantot viņu uzticību. Pēc vairākām nedēļām kameras durvis atvēra.
Pitmans nostājās uz sliekšņa. Abās pusēm viņam blakus bija sargi. Tā pagāja vēl vairākas nedēļas. Pēc kaut kāda laika Pitmanam izdevās izdalīt grupu no 15 cilvēkiem, kuri kontaktējās aktīvāk par citiem, un apstiprināja, ka viņiem ir bijusi galvaskausa smadzeņu trauma.
Cietums iedalīja viņiem atsevišķu nelielu telpu. Tagad Pitmanu no ieslodzītajiem atdalīja viena galds, taču pacienti jau neizrādīja agresiju. "Šajā etapā es jau zinu, ka viņu spēja atcerēties informāciju un apstrādāt to ir izjaukta. Tāpēc ar laiku mēs sākam darīt vienkāršākās lietas: katru dienu tiekamies vienā un tajā pašā laikā, pēc tam 15 minūtes parunājam, piecas minūtes dzeram tēju, ejam laukā un 20 minūtes spēlējam bumbu.
Mans uzdevums – izdarīt tā, lai viņi justos drošībā, neizrādītu agresiju un vienmēr zinātu, kas notiek. Jo kad mēs jūtam trauksmi? Kad nekontrolējam situāciju."
Tādā situācijā, saka Pitmans, cilvēkam paātrinās sirdsdarbība, parādās sviedri, sāk izstrādāties adrenalīns. Vesels cilvēks biežāk bez grūtībām atradīs veidu, kā nomierināties. Taču ne Pitmana pacienti:
"Ja viņi nervozē, viņi pārkāps robežu. Un ar lielu iespējamību tev iesitīs." Kādā mērā pie šādas uzvedības ir vainojama tieši galvas trauma? Tā nekādi neietekmē to, jūt cilvēks agresiju vai nē. Taču tā veicina agresijas izpaušanos: "Galvas smadzeņu trauma nekad neuztaisīs no jums citu cilvēku. Taču tā lieliski var salauzt jums bremzes."
Luksoforā vienmēr zaļš
Pols Vorens nesen izrakstījās no Liverpūles neiroķirurģiskās slimnīcas. Fiziski viņš jūtas labi, bet dzīvot iepriekšējo dzīvi viņam neizdodas. Katru dienu Pols iet uz veikalu, kur viņu satiek aziātiskas izcelsmes pārdevēja. Pols ar viņu ir pazīstams vairākus gadus, taču pēc traumas katrā tikšanās reizē viņš izsaka rasistisku apvainojumus.
"Viņš agrāk nekad neatļāvās ko tamlīdzīgu. Taču tas nenozīmē, ka viņš nekad tā nav domājis. Tikai tagad, kad viņš tā domā, viņš to saka. Lūk, atšķirība starp cilvēka uzvedību pirms un pēc traumas," saka Pitmans.
Pēc eksperta vārdiem galvenais uzdevums darbā ar šādiem cilvēkiem ir radīt viņiem prognozējamu vidi. It kā jūs brauktu uz darbu, bet luksoforā deg tikai zaļā gaisma. Sarkanais vienkārši jūsu ceļā neiedegas. Jūs neapstājaties. Jūs nenervozējat un nedusmojaties.
Lielbritānijā lielākajā daļā situāciju cilvēki apmeklē psihiatrisko ārstēšanu labprātīgi. Taču likumi ļauj atsevišķos gadījumos noteikti piespiedu ārstēšanu. Pirmais valsts dokuments, kas ieviesa šādu praksi, tika pieņemts 1800.gadā pēc karaļa Georga III nogalināšanas.
Noziedznieks bija Džeimss Hedfīlds, bijušais militārists. Maija vakarā Hedfīlds mēģināja izšaut uz karali, taču netrāpīja. Tiesā divi ķirurgi apstiprināja, ka Hedfīlds karadarbības laikā saņēmis vairākas galvas traumas. Aizstāvība uzstāja, ka slepkavības brīdī viņš bijis nepieskaitāms.
Tajā laikā par nepieskaitāmiem atzītie noziedznieki no soda tika atbrīvoti. Lai tā nenotiktu ar Hedfīldu, parlaments steidzīgi pieņēma likumu, kas ļauj noteikt ārstēšanu.
"Mēs vairākkārt esam redzējuši, kā cilvēki nonāk cietumā savu darbību dēļ, bet vairākus gadus vēlāk noskaidrojas, ka viņiem ir nopietnas veselības problēmas.
Problēma ir tajā, ka noziedzīga uzvedība var būt pirmā slimības pazīme. Mēs, piemēram, piedāvājam, lai cilvēks, kurš ir vecāks par 55 gadiem, pirmo reizi izdarot noziegumu, iziet neiroģenētisko traucējumu apskati. Esmu pārliecināta, ka, lai kāds būtu sabiedrības uzskats par morālo atbildību, neirozinātņu sasniegumi ietekmēs to, kā mēs nākotnē izturēsimies pret noziedzīgu un sociāli nepieņemamu uzvedību," uzskata Zviedrijas medicīnas asociācijas locekle Madlēna Lilegrēna.
Viņa saka, ka ne tikai galvas traumas var ietekmēt cilvēka uzvedību. Veiktajos pētījumos viņa atklāja, ka noziegumus bieži veic cilvēki ar pieres daivas demenci – īpašu deģeneratīvās demences formu, kas raksturo frontālo un lielo smadzeņu pusložu atrofiju.
Smadzeņu audzējs tiesnesim saprotamāks
Ārstiem ir zināmi dažādi riska faktori, kas var radīt cilvēkā antisociālu uzvedību. Kad speciālisti runā par galvas traumu, viņi domā ne tikai par smadzeņu satricinājumu, kas gūts pēc neliela trieciena.
Visbiežāk cilvēki, kuri nezaudē samaņu pēc traumas, nevēršas pie ārstiem, jo ir pārāk aizņemti ikdienas darbos un vienkārši iedzer pretsāpju līdzekli.
Zināmi arī citi riska faktori – psihiskas saslimšanas, kas ietekmē lēmumu pieņemšanu: šizofrēnija, bipolārie traucējumi un depresija. "Pētījumi, ko veic zinātnieki, liecina, ka šādas veselības problēmas var palielināt antisociālas uzvedības rašanās iespēju aptuveni desmit procentos gadījumu. Tas ir ļoti mazs procents cilvēku.
Lielai daļai nepietiek vien ar iegūtu galvas traumu, runa ir par faktoru kombināciju. Piemēram, ja jūs augāt ģimenē, kur tēvs bija varmācīgs, nežēlīgs un nokļuvis cietumā, risks palielinās," saka Oksfordas Universitātes psihiatrijas doktors Sina Faizels.
"Piemēram, viens mans pacients uzbruka cilvēkam, jo domāja, ka viņš viņu izspiego. Viņš uzskatīja, ka vienkārši aizstāvējās. Citos gadījumos diagnozes nedaudz mazina atbildības apmēru, taču neatbrīvo no tās."
