Skarbi cietumnieku stāsti. Baltkrievijā ieslodzītie spiesti izlozēt guļvietu
Aivars Lembergs savu likteni pamanās salīdzināt ar Staļina represijām. Tikmēr ieslodzītie Baltkrievijā Lemberga dzīvi cietumā varētu uzskatīt par luksusu.
Aukstums kamerās, nebaudāms ēdiens, tualetes papīrs zelta vērtē, netīrība – tā cietumos pieredzēto apraksta "Deutsche Welle" iztaujātie baltkrievi, kas izcietuši arestu par protestiem pret Lukašenko.
Pieteica badastreiku
Sergejs Guņs no Minskas februārī bija ieslodzīts bēdīgi slavenajā Okrestina izolatorā. Viņu apsūdzēja par sīko huligānismu un nepakļaušanos milicijai, pats stāsta, ka patiesais iemesls bijusi kāda miliča personiska atriebība. Protestēdams pret nepamatoto apsūdzību, Guņs sāka sauso badastreiku, atsakoties arī no ūdens, par spīti draudiem barot viņu ar varu.
Piecvietīgā kamerā bija ieslodzīti desmit cilvēki, vietas nārā viņi izlozēja, kam nepaveicās, gulēja uz grīdas, arī Sergejs. Trīs diennaktis pēc aizturēšanas viņa apsūdzībām pievienoja dalību nesankcionētā pasākumā un alkohola lietošanu, piespriežot naudassodu – 275 eiro. Turpretim iepriekš minētajos pārkāpumos nozieguma sastāvu neatrada un vēl pēc dienas atbrīvoja. Četru dienu laikā Guņs bija zaudējis piecus kilogramus.
Protesta akcija pie Baltkrievijas vēstniecības
Iepretim Baltkrievijas vēstniecībai notiek pikets, kurā pauž atbalstu Baltkrievijas sabiedrībai, kas iebilst pret prezidenta vēlēšanu rezultātu viltošanu.
Viena pastaiga desmit dienās
Oļegu (vārds mainīts) aizturēja novembrī un piesprieda desmit diennaktis, bet lieta nozaudējās, un izciest sodu viņu nosūtīja tikai februārī, vispirms uz Okrestinu. Kamerā bijuši tikai pieci līdz septiņi grādi virs nulles, caur logiem snidzis sniegs. Lukašenko tautas sapulces priekšvakarā visi pārvesti uz Žodino, lai atbrīvotu vietu – ja nu Minskā būtu jauni masu aresti.
Vienīgie higiēnas līdzekļi bijuši divi ziepju gabali, vienu reizi Oļegs aizvests uz dušu, zobu suku tā arī nav dabūjis, vienīgā pastaiga desmit dienu laikā ilgusi 15 minūtes. Uz ārsta palīdzību neesot ko cerēt. “Padzīvojušam vīrietim mūsu kamerā uzlēca spiediens, bet, ja neesi mirējs, izlūgties ārstu ir praktiski neiespējami,” saka Oļegs.
Kamerā bez zālēm
Milēna ir diabēta slimniece, nepieciešamas insulīna injekcijas. Viņu aizturēja janvārī ar baltsarkanbalto karogu un piesprieda 14 diennaktis. Jaunajai sievietei nebija līdzi ne insulīna, ne glikometra, bet ne omoniešus, ne tiesu neuztrauca, ka viņa var nonākt pat komā.
“Medikamentus ņemt uz kameru neatļauj, pastāvīgi jāklauvē un jālūdz, lai tev veic injekciju,” teic Milēna.
Vienā no kamerām Okrestinā bija izsists logs, aizlikts ar dēļiem, sievietes centās spraugas aizbāzt ar segu, bet bija auksts. Kādai meitenei no aukstuma saasinājās neirodermīts, hroniska ādas slimība ar niezi, rokas bija kā plaisās. Žodino sākumā bijis nedaudz labāk, bet tad vairs neveda uz dušu.
No cietuma ar koronavīrusu
Irina (vārds mainīts) ar vīru cietumā sagaidīja jauno gadu un pareizticīgo Ziemassvētkus, protams, šķirti. Par dalību kaimiņu maršā, kad vienā gājienā sapulcējas pagalms, viņiem piespriestas 15 diennaktis. Pirmajā dienā Okrestinā nav dots ne ēst, ne dzert, nākamajā – trīs karotes putras. Kamerā bija ļoti auksts, Irina divas naktis gulēja ziemas jakā.
Žodino nebija karstā ūdens, gaismu neizslēdz ne dienā, ne naktī, ēdiens pretīgs, kamerā skraida tarakāni. “Lai aizvestu uz dušu, sargiem jālūdzas no rīta līdz vakaram, uz pastaigu neizveda nedēļu. No cietuma mēs atvedām koronavīrusu, vīram bija abpusējs karsonis, man daudz vieglākā formā,” piebilst Irina.
