"Viss notika tik pēkšņi. Es nevaru to aizmirst" Telefonu, pa kuru aprunāties ar mirušajiem, vēlas arī Polijā
Pirms vairāk nekā desmit gadiem kādā japāņu ciematā parādījās neparasta telefona būda. Pa īstam kādam no tās piezvanīt nav iespējams. Tā nav pieslēgta telefonu līnijai. Tomēr pie tās brauc cilvēki no visas Japānas, lai parunātu ar mirušajiem tuviniekiem. No kurienes būda uzradās un par ko tajā runā, pastāsta "Reuters".
Kalnainā ciemata dārzā 500 kilometru attālumā no Tokijas stāv balta telefona būda. Šeit ierodas tie, kuri 2011. gada martā izdzīvoja spēcīgākajā zemestrīcē Japānas vēsturē. Pēc zemestrīces zemi skāra cunami, applūdinot vairākas pilsētas.
15,8 tūkstoši cilvēku gāja bojā, bet vēl 2,5 tūkstoši tiek uzskatīti par pazudušiem bez vēsts. Viņiem arī zvana izdzīvojušie. Būda nav pieslēgta telefona līnijai, taču tā palīdz cilvēkiem uzturēt saikni ar bojāgājušajiem tuviniekiem un nedaudz sniedz mierinājumu.
67 gadus vecais Kadzujosī Sasakī akurāti sastāda savas sievas Mivako mobilā tālruņa numuru. Stāsta, kā pēc zemestrīces dienām meklēja viņu, gāja uz evakuācijas centriem un mobilajiem morgiem, bet naktī atgriezās pie abu sabrukušās mājas drupām.
"Viss notika tik pēkšņi. Pat tagad es nevaru to aizmirst. Es nosūtīju tev ziņu par to, kur esmu, bet tu to tā arī neizlasīji."
Mivako viņš pazinis un mīlējis gandrīz visu savu dzīvi. Viņi iepazinās skolā. Tad arī viņš atzinās Mivako savās jūtās, taču satikties pāris sāka tikai pēc desmit gadiem. Gadu laikā pasaulē nāca abu četri bērni.
Kadzujosī, "sazvanījis" dzīvesbiedreni, viņai stāsta, ka jaunākais dēls drīz pabeigs būvēt māju un viņš pārvāksies. "Esmu tik priecīgs, ka mēs satikāmies. Paldies tev. Mēs visi darām, ko varam. Uz drīzu tikšanos!"
Par telefona būdu kalnā 76 gadus vecā Satiko Okava uzzināja no draugiem. Viņa pastāsta Toitiro, ar kuru nodzīvoja laulībā 44 gadus, ka ir vientuļa. Un lūdz viņu pieskatīt ģimeni. Dažreiz, atzīstas Satiko, viņai šķiet, ka otrā klausules galā viņa dzird vīra balsi: "No tā man kļūst nedaudz vieglāk."
Līdzi viņa parasti ņem savus divus mazbērnus. "Vectēv, pagājis jau desmit gadu, un es drīz iešu vidusskolā," klausulē saka 12 gadus vecais Daians. "Tagad daudz cilvēkus nogalina vīruss un tāpēc mēs velkam maskas. Bet mums viss ir kārtībā."
Telefona būdu uzstādījis 76 gadus vecais Itaru Sasaki, dārza īpašnieks. Tas noticis pirms zemestrīces, kad no onkoloģiskas saslimšanas nomira viņa brālēns.
"Daudziem cilvēkiem tā arī nebija iespējas atvadīties. Ir ģimenes, kuras gribētu kaut ko pateikt, ja vien zinātu, ka parunāt vēl vienu reizi viņiem nebūs iespējams."
Parunāt pa šo telefonu tagad brauc tūkstošiem cilvēku no visas Japānas.
Starp viņiem ne tikai pēc cunami un zemestrīces izdzīvojušie, bet arī tie, kuri zaudējuši savus tuviniekus slimības vai pašnāvības dēļ. Būdu kalnā viņi sauc par "vēja telefonu".
Pēc Itaru vārdiem, pirms pāris mēnešiem pie viņa vērsās cilvēki no Lielbritānijas un Polijas, kuri vēlas uzstādīt tādu pašu telefonu tiem, kuri zaudējuši savus tuviniekus koronavīrusa pandēmijas laikā.
"Tāpat kā dabas katastrofa, pandēmija uzradās pēkšņi. Kad pēkšņi iestājas nāve, ģimenes sēras ir daudz lielākas," uzskata Itaru.
