Kas nogāja greizi? Singapūra cīņā ar Covid-19 bija paraugs pasaulei, bet otrais vilnis sita stiprāk

Izskatās, ka šo pārtikušo un teritorijas ziņā sīciņo Āzijas valsti skāris otrais saslimšanas vilnis – ja līdz 1. aprīlim valstī bija aptuveni 1000 apstiprināti saslimšanas gadījumi, tad 19. aprīlī tādu ir jau 6,5 tūkstoši.

Lai arī Singapūra ir vien 700 kvadrātkilometru liela un to apdzīvo 5,7 miljoni cilvēku, kas nozīmē, ka nelielā teritorijā koncentrējas salīdzinoši liels cilvēku skaits, ir arī priekšrocības, kuru citām valstīm nav – salai ir tikai viena robeža ar citu valsti – Malaiziju, tāpēc ir vieglāk kontrolēt visus valstī iebraukušos. Singapūra var lepoties arī pasaules līmeņa veselības aprūpes sistēmu.

Taču kas nogāja greizi?

Izskatās, ka atbilde meklējama kopmītnēs, kurās mīt liels daudzums viesstrādnieku, kā arī fakts, ka tika novērtēts par zemu ātrums, kādā vīruss ir spējīgs izplatīties. Āzijas mediji raksta, ka 19. aprīlī no 596 apstiprinātiem jauniem saslimšanas gadījumiem 68% saistīti ar šīm kopmītnēm, kur apmetušies strādnieki no ne tik turīgajām kaimiņvalstīm.

Pašā slimības uzliesmojuma sākumā šķita, ka Singapūras ģeogrāfiskais novietojums tai palīdz cīņā ar Covid-19, turklāt šai Āzijas valstij ir pieredze SARS epidēmijas laikā 2003. gadā. Singapūrai pašā sākumā izdevās izvairīties no liela jaunu gadījumu skaita, jo tā izolēja un uzraudzīja visus valstī iebraukušos un tos, kuri varētu būt vīrusa nēsātāji. Vienlaikus tika uzsākta sabiedrības informēšanas kampaņa, aicinot cilvēkus uzmanīties.

SARS pieredze arī palīdzēja saprast, kā pareizāk un drošāk jāārstē pacienti, lai nepieļautu infekcijas izplatīšanos mediķu vidū.

Singapūras Nacionālās universitātes slimnīcas infekciju kontroles nodaļas vadītājs Deils Fišers skaidroja, ka valsts panākumi meklējami arī tajā, ka varasiestādes neļāva inficētajiem pacientiem atgriezties atpakaļ pie citiem cilvēkiem, proti, slimnīcā tika ārstēti pat tie inficētie, kuriem bija maznozīmīgi simptomi vai to nebija vispār. Atgriezties mājās viņi varēja tikai tad, kad laboratoriski tika apstiprināts, ka vīruss ir atkāpies. Jānorāda, ka citas valstis tikmēr pacientiem ar vieglāku slimības gaitu liek pašizolēties savās mājās, tomēr pieredze rāda, ka cilvēki ne vienmēr ir godprātīgi.

Vēl pirms šī uzliesmojuma Fišers vēstīja: “Mēs Singapūrā gribam, lai dzīve ritētu normāli. Mēs vēlamies, lai uzņēmumi, baznīcas, restorāni un skolas būtu vaļā,” piebilstot, ka ar dažām modifikācijām ir iespējams panākt, lai viss turpina ritēt ierasto gaitu, kamēr nav pieejama vakcīna vai efektīvas zāles.

Šī pieeja bija krasi atšķirīga no tās, kuru izvēlējās Honkongā, kas pēc iedzīvotāju skaita ir līdzīga Singapūrai. Tur jau kopš februāra slēgtas skolas, bet publiskā sektora darbinieki lūgti strādāt no mājām, kamēr cilvēki salīdzinoši brīvi varēja kustēties apkārt. Izskatās, ka Honkongai šobrīd klājas krietni labāk, tiekot galā ar otro uzliesmojumu vilni.

Tikmēr Singapūra skolas un atsevišķas darba vietas slēdza vien šomēnes, piedzīvojot pēkšņo uzliesmojumu. Šī kavēšanās, iespējams, noveda pie tā, ka jaunu gadījumu skaits sāka pieaugt nepieredzēti strauji, piemēram, pagājušajā ceturtdienā Singapūrā fiksēti 728 jauni saslimšanas gadījumi, bet Honkongā tikai četri.

Ko Singapūra palaida garām?

Izskatās, ka Singapūras valdība pienācīgi nenovērtēja riskus, kurus rada tas, ja infekcija sāksies blīvi apdzīvotajās viesstrādnieku kopmītnēs, kuru iemītniekus netestēja tik naski, palaižot garām mirkli, kad infekcija sāka izplatīties tur. Turklāt apstākļi, kādos tur šie strādnieki tur dzīvo, sociālo distancēšanos padara teju vai neiespējamu.

Advokāts un bijušais diplomāts no Singapūras Tomijs Kohs saka: “Kopmītnes bija kā bumba ar laika degli,” piebilstot, ka viesstrādnieki pārtikušajā Singapūrā dzīvo kā trešās pasaules valstī. Cilvēki kopmītnēs dzīvo kā sardīnes bundžā – pa 12 vienā istabā. Kohs piebilda, ka “Singapūrai vajadzētu atmosties un izturēties pret neaizstājamajiem viesstrādniekiem kā pirmās pasaules valstij pieklātos.”