Zviedru pensionāri palīdzēs integrēt imigrantus
Zviedrijā uzsākts jauna veida integrācijas projekts – vienā mājā izmitinās vietējos seniorus un gados jaunus imigrantus.
Priekšnoteikums ir abu pušu gatavība kopīgai saskarsmei.
Par jaunpienācēju pirmo kaimiņieni kļuvusi 74 gadus vecā Kristīne Omana. “Viņi stāvēja maliņā, tāpēc es pienācu apsveicināties un uzdāvināju ziedus,” "Deutsche Welle" stāsta pensionāre par pirmo tikšanos ar ārzemniekiem tikko izremontētajā namā, kur jau dzīvo Omanas kundze. “Viņi nedaudz kautrējās, bet visi izskatījās ļoti draudzīgi.”
Veltīs laiku cits citam
Projekts "SällBo" ("sällskap" – kompānija vai kopība, bo – dzīvot) Helsingborgā Zviedrijas dienvidos izstrādāts, lai kliedētu pensionāru vientulību un paātrinātu iebraucēju integrāciju Zviedrijas sabiedrībā.
Migranti izmitināti vienā mājā ar senioriem, 31 dzīvoklis ir pensionāriem, 20 – ārzemniekiem vecumā no 18 līdz 25 gadiem. Jaunie kaimiņi apņēmušies pavadīt kopā cits ar citu vismaz divas stundas nedēļā, viņiem palīdz īpašs sociālais koordinators. Līdzīga ierosme līdz šim nav īstenota nekur pasaulē.
Ēkā, kas aizņem veselu kvartālu, 60. gados atradās veco ļaužu nams. Eiropā sākoties migrācijas krīzei 2015. gadā, to pārveidoja par Zviedrijā lielāko mītni pusaudžiem migrantiem, kas ieradušies bez vecāku pavadības. Divus gadus vēlāk pašvaldības namu apsaimniekošanas uzņēmumā Helsingborgshem dzima jaunā ideja.
Dzīve tikai starp savējiem izolē
Helsingborgshem integrācijas speciāliste Dragana Čuroviča uzskata, ka seniori bieži jūtas vientuļi. Pat regulāri tiekoties ar citiem pensionāriem, viņi bieži jūtas atrauti no pārējās sabiedrības.
Iebraucēji bieži apmetas rajonos, kur līdz 80% iedzīvotāju ir pirmās un otrās paaudzes imigranti. Bērniem bez radiniekiem bieži nav nekādas saskares ar zviedru pieaugušajiem, izņemot sociālos darbiniekus.
Čuroviča cer, ka, dzīvojot blakus zviedru pensionāriem, jaunie migranti sāks labāk iedzīvoties vietējā sabiedrībā, iegūs iemaņas, ko parasti bērni pārņem no vecākiem.
Mazi dzīvokļi, bet daudz kopīgu telpu
Pensionāre Omana ar prieku atceras tikšanos ar meitas un viņas vīra mūziķa divdesmitgadīgajiem draugiem. Tomēr meita dzīvo Gēteborgā 200 kilometru tālāk un dēls vēl divreiz tālāk Kārlstadē, un septiņus gadus pēc aiziešanas pensijā Kristīne savā dzīvoklī pilsētas centrā sākusi justies vientuļi.
Viņa pārcēlusies uz uz "SällBo" namu, kur dzīvokļi ir mazi, bet ir daudz kopīgu telpu – katrā stāvā divas viesistabas, kas pārveidotas mākslas darbnīcā, istaba jogai, bibliotēka, galda un datorspēļu istaba.
Arī Kalle (85) un Anki Andersoni (70) pārvākušies no kaimiņu mājas. Viņiem jau ir pieredze ar ar jauniešiem, kas te mitinājās bēgļu laikos. “Šeit dzīvoja 89 bērni migranti, un mums nebija ar viņiem nekādu problēmu. Viņi neko nebojāja, vienmēr sveicinājās un bija draudzīgi,” saka Anki, kurai negribas dzīvot līdzās tikai sirmgalvjiem.
Pagaidām projekts paredzēts diviem gadiem, tālākais atkarīgs no rezultātiem. Omana cer, ka ideju pārņems arī citi: “Šodien Zviedrijā ir ļoti daudz cilvēku, kam nav ar ko runāt. Mēs negribot sēžam mājās vientulībā. Domāju, tādu projektu būs aizvien vairāk un vairāk.”
Uz Latviju bēgļi neraujas
Pēdējo 12 mēnešu laikā patvērumam Latvijā pieteikušies 165 cilvēki, kas ir otrais mazākais rādītājs Eiropas Savienībā (ES), liecina Eurostat decembra dati. Vismazāk pieteikumu saņēmusi Igaunija – tikai 100, turpretim Lietuvā ir 540 pieteikumu. Visā blokā kopā pieteikušies 624 955 patvēruma meklētāji. Lielākā daļa bijuši no Sīrijas, Afganistānas, Venecuēlas un Irākas – kopā aptuveni 32 procenti.
Rēķinot pieteikumu skaitu uz vienu miljonu iedzīvotāju, vismazāk pieteikušies Slovākijā – aptuveni 12. Latvijā saņemti aptuveni 30 pieteikumu uz miljonu iedzīvotāju, Eiropas Savienībā vidēji – 324. Vācijā reģistrēti 22% no visiem pieteikumiem, Francijā – 18%, Spānijā – 16 procenti.
