Stāsts par ietekmīga krievu baņķiera nāvi no "Novičok", ar ko bija apsmērēta telefona klausule
Rakstot trilleri "Prāgas pastkartes", autori Maija Pohodņeva un Modris Pelsis jau pirms diviem gadiem pētījuši PSRS laiku un vēlāk Krievijas ķīmisko ieroču programmas. “Lai izdomātu trakas lielas – par tām jāzina pietiekami daudz,” teic Pohodņeva.
Labi apmaksātas pasūtījuma slepkavības tiek izstrādātas filigrāni, tā, lai nāve izskatītos pēc nelaimes gadījuma. Protams, var šaut, durt, spridzināt un sazin vēl kā raut gaisā, bet tad paliek pēdas... Augstas klases killera darbs nedrīkst izskatīties pēc slepkavības.
Atgriezīsimies pie Ivana Kivelidi. Viņš bija gudrs, par visu parūpējies – apsardze, dzīves pieredze, prāts, uzmanīšanās... Iespējams, pat snaiperis netiks klāt. Tātad – kas jādara? Jāuzzina maksimāli daudz par upuri un jādomā. Ilgi jādomā. Un būtu labi, ja smadzenes būtu apveltītas ar neordināru intelektu un radošumu. Galu galā kāds atrada vājāko aizsardzības vietu, izdomāja, kā nogalināt...
Kivelidi bija slimas nieres. Kad viņam darba kabinetā kļuva slikti, sekretāre izsauca ātros un pateica, kas par vainu. Spēcīgas sāpes nierēs un samaņas zudumi Kivelidi gadījās šad tad, bet toreiz – droši vien ar krampjiem un izpausmēm, ko novēro, ja cilvēks saindējies ar nervus paralizējošu indi.
Kā par nelaimi, upurim bija paaugstināts asinsspiediens, tāpēc ātrās palīdzības ārsti pieņēma, ka slimniekam ir plašs insults. Tā nu saindēto aizveda uz slimnīcu un sāka ārstēt insultu. Lai pārbaudītu acis, viņam iepilināja atropīnu. Tas bija mirklis, kad ārsti saprata – Kivelidi nav insults, jo viņam strauji kļuva labāk, insulta gadījumā tā nenotiek.
Atropīns ir daļēji iedarbīga pretinde, pirmā, ko lieto, lai glābtu cilvēku, kurš cietis no ķīmiskajiem ieročiem, to māca katram medicīnas studentam. Žēl tikai, ka pretinde, fosfora organisko savienojumu antidots, ievadīta novēloti vai nepietiekamā daudzumā, neglābs. Kivelidi nomira, gāja bojā arī viņa sekretāre Sāra Izmailova.
