Terora saknes sniedzas islāma pirmsākumos

Līdz 2014. gadam pasaulē šim grupējumam lielu uzmanību nepievērsa, līdz daži simti „Daesh” kaujinieku uzbruka divu miljonu apdzīvotajai Mosulai Irākā. Amerikāņu apmācītā armija aizmuka, pametot teroristiem bruņutehniku, ieročus, munīciju. Centrālās bankas filiālē par viņu kara laupījumu kļuva pat pusmiljons ASV dolāru.

Slepkavo pēc nacistu parauga

Sagrābtajā armijas bāzē teroristi atlasīja ap 1700 šiītu, kurus pēc nacistu un čekistu parauga nošāva iepriekš izraktos grāvjos. Viņi pārdod seksa verdzībā sievietes un mazas meitenes, slepkavo neticīgos, žurnālistus un humāno misiju darbiniekus, filmē un internetā ievieto savus asinsdarbus.

Uz šā fona smēķēšanas aizliegums nieks vien ir, tomēr pat Pasaules Veselības organizācija varētu nolemt, ka labāk ir kūpināt cigaretes.

ASV prezidents Baraks Obama paudis, ka „Islāma valstī” jeb „Daesh” nav nekā islāmiska, un to atkārto arī citu valstu līderi. Diemžēl viņiem nav taisnība.

Piekāpšanās gadsimtu gaitā

Līdzīgi kā kristietība sešus gadsimtus un jūdaisms astoņus gadsimtus pirms tam islāms radās Tuvo Austrumu bargajā cilšu pasaulē, raksta BBC autors Džims Mjūrs.

“Vecās derības un Korāna senie teksti ataino primitīvo ebreju un arābu sabiedrību realitāti. Tajā uzturētie priekšstati bija skarbi,” skaidro vēsturnieks un rakstnieks Viljams Polks. “Vecās derības autori centās saglabāt un nostiprināt cilšu vienību un spēku, bet Korāna – iznīdēt pagānisko ticējumu un rituālu paliekas. Ne agrīnais jūdaisms, ne islāms nepieļāva nekādas atkāpes. Gan viens, gan otrs bija autoritāras teokrātijas.”

Tomēr vēsture nestāvēja uz vietas, islāms, izplatoties milzīgā teritorijā, sadūrās ar dažnedažādām kultūrām un pakāpeniski pielāgojās jaunām tradīcijām. Gadsimtu gaitā islāms kļuva pragmatiskāks un iecietīgāks, bieži piekāpjoties laicīgo valdnieku priekšā.

Mūsdienās mēs itin labi redzam, cik ļoti atšķiras pasaules lielākā musulmaņu valsts Indonēzija no ļoti konservatīvās Saūda Arābijas vai Azerbaidžānas, kur ražo vīnu un brendiju, no Irānas ar tās sauso likumu.

Īstenticīgo mantojums

Tomēr „īstenie musulmaņi” nekur nav pazuduši. Viņi uzstāj uz atgriešanos pie sākotnējā islāma „tīrības” un pravieša noteiktajai kārtībai.

Viens no tādiem bija Ahmads bin Hanbals (780–855), kurš nodibināja sunnītu juridisko skolu un sastrīdējās ar Bagdādes kalifu no Abasīdu dinastijas. Tas viņam beidzās ar cietumu un piekaušanu. Vēl pēc pieciem gadsimtiem Damaskas cietumā nomira šīs pašas ortodoksālās skolas sludinātājs Ibn Taimija.

Šos abus vīrus uzskata par salafisma celmlaužiem – šis strāvojums aicina atgriezties pie islāma dibinātāju mantojuma, kurus viņi sauca par „salaf al salih”, taisnajiem senčiem.

Tas, ko mēs saucam par islāma ekstrēmismu, nav 20. gadsimta beigu produkts. 1703. gadā Nedždā, Arābijas pussalas vidienē, tagadējās Saūda Arābijas teritorijā, piedzima Muhameds ibn Abd al Vahabs – viņš radīja vahābismu, dodot salafismam jaunu enerģiju.

Šis islāma sludinātājs centās atjaunot īsteni tīro un stingro islāmu, turklāt bija gatavs slēgt vienošanos ar valdošo varu. Viens no šā islāmista pirmajiem darbiem bija sagraut pravieša Muhameda līdzgaitnieka Zeida ibn al Hataba kapu. Viņa doktrīnā kaps nozīmēja godināt kaut ko citu bez Allāha. Arī tagadējie „Daesh” ekstrēmisti rūpīgi iznīcina senatnes pieminekļus.

1744. gadā Vahabs noslēdza aliansi ar vietējo valdnieku Muhamedu ibn Saūdu, kurš ieguva vahabītu atbalstu. Šī vienošanās ir saglabājusies līdz mūsdienām. Saūdu dinastija joprojām balstās uz ultrakonservatīvajiem vahabītiem, kas peldas naftas dolāros un atbalsta džihādu. Ar to apzīmē centīgu kalpošanu Allāham, tomēr visbiežāk tas ir svētais karš islāmistu izpratnē.

Džihādistu Ļeņins

Vēl viens islāma ekstrēmisma vēsturē nozīmīgs domātājs ir ēģiptietis Saids Kutbs, dzimis 1906. gadā. Kaut arī četrdesmito gadu beigās viņš divus gadus mācījās ASV, Rietumi viņa acīs bija bezdievīga materiālisma un izvirtības perēklis. Šis filozofs formulēja bruņotu džihādu pret Rietumiem un to vietējiem vasaļiem kā vienīgo ceļu uz musulmaņu pasaules atbrīvošanu.

Oponentus viņš pasludināja par atkritējiem vai neticīgajiem, kurus nogalināt ne tikai nav grēks, bet pat ir pienākums. Neko reālu Kutbs nepastrādāja, palikdams teorētiskā līmenī, taču 1966. gadā Ēģiptē viņu pakāra – pēc apsūdzības par iesaistīšanos sazvērestībā ar mērķi nogalināt prezidentu Naseru.

Nelaimīgā kārtā šis džihāda intelektuālis paguva sarakstīt 24 grāmatas, kuras izlasījuši desmitiem miljonu. Piekritēji viņu dēvē par visas džihāda domas avotu un “islāma revolūcijas filozofu”. Islāma ekstrēmistiem viņš ir tas pats, kas komunistiem Markss un Ļeņins.

Osama Binladens atzinis, ka Kutbs ir “visvairāk ietekmējis mūsu paaudzi”. Viņa idejas iedvesmoja uz 2001. gada 11. septembra uzbrukumiem Amerikas savienotajās Valstīs.

Jūdu cilts liktenis

Arī „Daesh” savu ideoloģiju smeļas no Kutba un al Vahaba naida darbiem. Savu artavu devis mūslaiku ekstrēmisma ideologs Abu Abdula Almuhadžirs. Viņš savā grāmatā „Džihāda teoloģija” vēstījis, ka galvu nogriešana “sajūsmina Allāhu un Viņa Pravieti”.

Vēl vienu grāmatu islāma ekstrēmisma pētnieki dēvē par „Daesh” fanātiķu „Mein Kampf” – tas ir Abu Bakra Nadži cilvēknīšanas pilnais sacerējums „Nežēlības vara”, kas 2004. gadā izplatījās internetā. Tajā aicināts zvēriski slepkavot ķīlniekus, kamēr neizpilda prasīto.

Autors kā atdarināšanas cienīgu paraugu piesauc Korānā pieminētās ebreju cilts „Banu Kuraiza” likteni, kas mita Arābijas pussalā tagadējā Medinā. 7. gadsimtā Muhameda vadībā musulmaņi noslepkavoja visus tās vīriešus, bet sievietes un bērnus pārdeva verdzībā. Te nu sabrūk mīts par islāma miermīlīgo dabu. Nadži 2008. gadā Pakistānā piebeidza amerikāņu bezpilota iznīcinātājs.

Ap 400 teroristu kaujas gatavībā

Tā ka, kamēr pastāv šī ideoloģija ar vismaz 40 000 sekotāju, ne ar Parīzi, ne Briseli nekas nav beidzies. Ziņu aģentūra AP, atsaucoties uz avotiem izlūkdienestos, apgalvo, ka „Daesh” sagatavojis uzbrukumiem Eiropā ap 400 teroristu. Tie izveidojuši plašu tīklu, un katra šūniņa pati izlems, kad un kur. Galvenais – sēt bailes, tālejošais mērķis ir Rietumu pasaules sabrukums.

Teroristi ir apmācīti Sīrijā, Irākā un, iespējams, bijušās PSRS valstīs. Līdz 2016. gada sākumam jau pastrādāts vairāk nekā 70 uzbrukumu ap 20 valstīs – gan Eiropā, gan ASV un Austrālijā. Lielākās traģēdijas ir 130 cilvēku noslepkavošana Parīzē un Krievijas pasažieru lidmašīnas uzspridzināšana virs Ēģiptes. 22. martā sprādzienos Briseles lidostā un metro nogalināti 35 cilvēki.

Lielāko uzbrukumu vilni piedzīvo Turcija, kur astoņos mēnešos sešās spridzināšanās nogalināts vairāk nekā 200 cilvēku. Četros gadījumos vainojami islāmisti. Izskanējis, ka Daesh šajā valstī plāno uzbrukumus ebreju bērniem. Jāatgādina arī, ka Irākai un Pakistānai terora akti ir teju ikdiena...

“Tas balstās uz islāma svētajiem rakstiem, ko viņi interpretē tā, kā redz,” teic Beirūtas Amerikas universitātes politoloģijas profesors Ahmads Musali. Islāma eksperti aicina uz teoloģiskām diskusijām un ticības reformāciju, atgādinot, ka kristietība neaprobežojas tikai ar inkvizīciju.