Vācijas tiesa atzīst "Aušvicas grāmatvedi" par spējīgu izciest cietumsodu

"Balstoties uz ekspertu viedokli, augstākā reģiona tiesa nolemj, ka notiesātā persona ir spējīga izciest termiņu, neskatoties uz lielo vecumu," paziņoja tiesa.

Grēnings 2015.gada jūlijā tika atzīts par līdzatbildīgu 300 000 slepkavībās un viņam tika piespriests četru gadu cietumsods. Spriedums gan uzreiz nestājās spēkā, jo to pārsūdzēja gan Grēnings, gan daļa upuru un viņu ģimenes locekļu. Federālā tiesa pagājušā gada nogalē apelācijas prasības noraidīja, taču Grēnings vēl netika pārvests uz cietumu.

Saskaņā ar apsūdzību Grēnings Aušvicas koncentrācijas nometnē šķirojis un uzskaitījis nacistu upuriem atņemtos naudas līdzekļus.

Viņš pildījis arī tā dēvēto rampas dienestu, apsargājot uz nometni iznīcināšanai atvestajiem atņemto bagāžu.

Aušvicas (Osvencimas) koncentrācijas nometnē Polijā no 1940. līdz 1945.gadam tika nogalināti apmēram viens miljons ebreju.

Atšķirībā no citiem kara noziegumos apsūdzētajiem Grēnings sniedzis medijiem plašas intervijas, aprakstot to, ko darījis un redzējis Aušvicā, taču viņš uzstāj, ka nav nodarījis ieslodzītajiem neko sliktu un ir nevainīgs.

Prāvas sākumā Grēnings tomēr atzina savu "morālo vainu" par nacistu koncentrācijas nometnēs pastrādātajām slepkavībām un lūdza "piedošanu".

"Man nav jautājumu par to, ka esmu morāli līdzatbildīgs," uzrunājot tiesu, sacīja Grēnings, atzīstot, ka zinājis par ebreju nogalināšanu gāzes kamerās.

"Es lūdzu piedošanu," sacīja apsūdzētais. "Jums jālemj par manu juridisko atbildību."

Savukārt savā pēdējā vārdā Grēnings pauda dziļu nožēlu, ka viņam nācies dienēt Aušvicā.

"Nevienam nevajadzēja piedalīties Aušvicā," sacīja apsūdzētais. "Es to zinu. Es patiesi nožēloju, ka nenonācu pie šīs atziņas agrāk un pamatīgāk. Man ļoti žēl."

Neskatoties uz notiesājošo spriedumu, vairums ekspertu līdz šim uzskatīja, ka Grēningam nenāksies izciest reālu cietumsodu, ņemot vērā viņa lielo vecumu un vājo veselību, kuras dēļ prāvu nācās vairākkārt atlikt.

Vācijas varasiestādes vēl pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados pēc ilgstošas izmeklēšanas atzina, ka Grēnings ir nevainīgs.

Taču situācija mainījās 2011.gadā, kad tika notiesāts Džons Demjaņuks.

Kamēr iepriekš kādreizējie nacisti tika tiesāti par konkrētiem noziegumiem, kurus tie pastrādājuši, Demjaņuks tika atzīts par vainīgu, pamatojoties vienīgi uz apstākli, ka viņš dienējis kā apsargs Sobiboras nāves nometnē.

Kā tolaik norādīja tiesnesis Ralfs Alts, pierādījumi viņu pārliecinājuši, ka Demjaņuks bijis koncentrācijas nometnes apsargs un "kā apsargs viņš piedalījies vismaz 28 000 cilvēku noslepkavošanā".

Ukrainā dzimušajam Demjaņukam Minhenes tiesa piesprieda piecu gadu cietumsodu. Pēc notiesāšanas Demjaņuks gan tika atbrīvots līdz brīdim, kad savu lēmumu šajā lietā pieņems apelācijas instance, taču 2012.gada maijā viņš mira, tā arī nesagaidījis sprieduma pārskatīšanu.

Spriedums Demjaņuka lietā mudināja Galveno nacionālsociālistu noziegumu izmeklēšanas pārvaldi atkārtoti pārskatīt iepriekš slēgtās lietas, kas bija ierosinātas pret vēl dzīvajām personām, kuras tiek turētas aizdomās par līdzdalību nacistu kara noziegumos.

Tomēr spriedums Demjaņuka lietā netiek vērtēts viennozīmīgi.

Piemēram, Seržs Klārsfelds, Francijas jurists un nacistu "mednieks", pēc prāvas pauda vilšanos, norādot, ka tiesā nav sniegtas nekādas jaunas detaļas šajā lietā un ka tieša Demjaņuka piedalīšanās slepkavībās tā arī netika pierādīta.

"Visi liecinieki ir miruši, un nav nekādu dokumentu, jo viņš bija sīka zivs," intervijā aģentūrai AFP savulaik norādīja Klārsfelds. Spriedums, kurā atzīta Demjaņuka vaina, "var atvērt durvis apsūdzībām par netaisnu tiesu", atzina nacistu mednieks.

Tajā pašā laikā viena no holokaustā izdzīvojušo organizācijām spriedumu Grēninga lietā novērtējusi atzinīgi, vienlaikus atzīstot, ka tas ir "ļoti novēlots solis pretī taisnīgumam".