Lietuvas visskandalozākā rakstniece sapinas savos izdomājumos
Lietuviešu rakstnieces, pazīstamā nacistu meklētāja Efraima Zurofa dzīvesbiedres Rūtas Vanagaites grāmata "Mūsējie" Lietuvā izraisījusi skandālu par viņas tautiešu dalību holokaustā.
Nesen Vanagaite viesojās Rīgā un uzstājās Žaņa Lipkes memoriālā, kur neslēpa: “Esmu priecīga, ka atbraucu, jo redzat, kāds skandāls sanāca. Ko tādu es negaidīju, un man nav visai labi tagad staigāt pa Viļņu. Man ir ļoti patīkami atbraukt uz Rīgu, jo uz ielas mani neviens nepazīst.”
Grāmatas nodos makulatūrā
Viņas pirmās grāmatas nepavisam nebija par vēsturi, Vanagaite pēc savas pieredzes aprakstīja, kā aprūpēt slimus cilvēkus. Grāmata izrādījās populāra, izdevniecība lūdza, lai raksta vēl, un tapa veiksmīga grāmata par sievietēm "Ne bobų vasara".
Izdevniecības pārstāvji gribēja vēl. “Es teicu, ka rakstīšu par holokaustu. Man ar to nav nekāda sakara, es esmu tipisks padomju izglītības produkts,” skaidro Vanagaite. Viņai piešķīra 1500 eiro honorāru un pusgadu laika – tā tapa atmaskojošais vēstījums "Mūsējie".
Tagad Vanagaites rakstnieces karjera Lietuvā ir zem jautājuma zīmes. Izdevniecība "Alma littera" pārtraukusi sadarbību, norobežojas no viņas izteikumiem un izņem no apgrozības ne tikai šo, bet visus viņas darbus – tos nodos makulatūrā pārstrādei. Vanagaites grāmatas no saviem plauktiem izņem arī "Maxima".
Iespējams, saistīts...
Lietuviešus šokēja Vanagaites apgalvojumi par vienu no nacionālo partizānu komandieriem – Ādolfu Ramanausku-Vanagu, paziņojot, ka viņš “nav nekāds varonis”, bet, iespējams, parakstījis sadarbības līgumu ar padomju okupācijas varas drošības dienestiem un pēc apcietināšanas 1956. gadā nevis spīdzināts, bet mēģinājis izdarīt pašnāvību.
Vanagaites dzīvesdraugs, Simona Vīzentāla centra direktors Jeruzalemē Efraims Zurofs izteicās, ka Ramanausks-Vanags, iespējams, bijis saistīts ar ebreju holokaustu. Zīmīgi, ka viņi abi savas apsūdzības vainago ar šo iestarpinājumu – iespējams.
Nežēlīgi spīdzināts
Alītas skolotāju semināra pasniedzējs Ramanausks partizānu kustībā iesaistījās 1945. gada pavasarī, 1948. gadā viņu ievēlēja par Dienvidlietuvas partizānu apriņķa komandieri.
1956. gadā Ramanausku un viņa sievu Kauņā apcietināja, gadu vēlāk partizānam izpildīts nāvessods. Cietuma mediķu rakstītie dokumenti liecina, ka drīz pēc aizturēšanas viņš nežēlīgi spīdzināts, faktiski kastrēts, izdurta acs, viņš bijis gandrīz komas stāvoklī. Lietuvas vēsturnieki norāda, ka nav nekādu datu par viņa dalību holokaustā. Vēl oktobrī telefonintervijā Izraēlas televīzijai Vanagaite apgalvoja, ka Ramanausks-Vanags nodevis 22 cilvēkus, kuri viņu slēpuši.
Viņi nebija briesmoņi
Viesojoties Rīgā, Vanagaite vien atgādina sen zināmos faktus, ka vācu okupācija naivi ļāva cerēt uz neatkarības atgūšanu: “Lietuvas valdība izveidoja bataljonu, kas būtu Lietuvas armijas pamatā. Puiši brīvprātīgi iestājās. Tad viņiem lika kaut ko sargāt, tad vēl kaut ko. Tad pēkšņi viņi jau sargā sinagogas un drīz vien attopas jau pie bedrēm.”
To visu Vanagaite pati dzirdējusi kāda vēsturnieka lekcijā, kas viņai bijusi briesmīga atklāsme: “Viņi nebija nekādi briesmoņi. Cilvēki šajā situācijā nokļuva lēnām, soli pa solim. Nebija tā, ka viņi stāvēja pie kādas morālās dilemmas – izglābšu vai neizglābšu.”
Vanagaite neslēpj, ka pēc lekcijas sākusi trīcēt, visi viņas ideāli un uzskati sabrukuši. Rakstniece tikusies ar šo vārdā nenosaukto vēsturnieku, lai uzzinātu vēl kaut ko – viņš parkā iedevis maisiņu ar 5000 vārdu sarakstu, un abi uzreiz gājuši katrs savu ceļu.
Kauns un sāpes
Vēstures arhīvos lasītais apstiprinājis aizdomas: “Lielākā daļa no viņiem bija normāli puiši. Es izlasīju ap 1000 pratināšanas dokumentu, un mani šokēja tas, ka visi šie cilvēki, kuri piedalījās ebreju šaušanā, viņus sauca par nolemtajiem. Tas šiem puišiem jau bija galvā iededzināts.”
Paši vācieši vietējos nogalinājuši reti, pārsvarā organizējuši un komandējuši. “Es neattaisnoju savu tautu, man ir kauns un man sāp,” teic Vanagaite. Jāpiebilst, ka glābējus viņa nepiemin, kaut Rīgā uzstājās Žaņa Lipkes memoriālā, celtā par godu vīram, kurš kopā ar sievu, draugiem un paziņām nosargāja apmēram 55 ebrejus.
Pavirši un neprofesionāli
Nav noliedzams, ka slepkavu vidū bija arī baltieši, tomēr rakstniece daudz atsaukusies uz apšaubāmiem avotiem – PSRS Valsts drošības komitejas nopratināšanas protokoliem –, izpelnoties vēsturnieku kritiku par neprofesionālismu un paviršību.
Uz to Vanagaite atbild, ka nevienam speciālistam nepatīkot, kad kāds cits lien viņa lauciņā: “Varu atzīt, ka neko nezinu. Tāpēc es šo tematu varēju sākt no nulles. Jo vidējais lasītājs arī neko nezina un arī sāks no nulles.”
Muzeja "Ebreji Latvijā" direktors Iļja Ļenskis skaidro: “Vēsturnieki uzsver informācijas avotu nekompetentu izmantošanu. Lasot padomju dokumentus, vajag zināt, vai nopratināmais to tik tiešām ir teicis, vai arī šis protokols ir izgājis caur kādu citu cilvēku. Jo terminoloģija, ko izmantoja padomju laikos, ir citāda. Esmu lasījis neskaitāmus šāda tipa dokumentus, un daudzi liecinieki tajos runā kā roboti. Pirmais jautājums ir, cik ļoti mēs varam uzticēties avotu saturam.”
Latvijas vēsturnieks, holokausta pētnieks Kaspars Zellis papildina: “Ir zināmas formas un teksti, kurus apvainotajiem ar karoti baroja. Dokumentus, kuri taisīti no viena specifiska skatupunkta, vajag lasīt ar spēcīgu vēsturisko kritiku.”
“Tas ir jūsu darbs, es gribēju pamodināt cilvēkus,” Vanagaite aizstāvas. Viņa saņēmusi atzinību no Krievijas uzņēmēja Mošes Kantora vadītā Eiropas ebreju kongresa, kas Vanagaiti nosaucis par drosmīgu sievieti, kura “pelnījusi uzslavu, nevis nopēlumu”.
Spiesta atzīt, ka balstījusies melos
Lietuvas iedzīvotāju genocīda un pretošanās pētījumu centra vēsturnieks Darjus Juodis portālā Delfi.lt izklāstījis, ka Ramanausks vervēts sadarbībai ar padomju drošības dienestu pēc viņa audzēkņu izspēlēta joka ap Ļeņina krūšutēlu.
Viņš atteicies ziņot par skolēniem un devies mežā. Vēsturnieks apgalvo – ja partizānu lietas lasītu tā, kā to darījusi Vanagaite, katru dienu varētu nākt klajā ar sensāciju. Turklāt Juodis ir detalizēti pētījis Ramanauska lietu.
Vanagaite atzinusi, ka vēsturnieka atklātos faktus nezinājusi: “Šobrīd es atklāti atzīstu, ka manis paustais viedoklis par to, ka Ādolfs Ramanausks-Vanags nav pieredzējis spīdzināšanu, bet savainojies pats, bija pilnīgi maldīgs un balstīts uz meliem, kas fiksēti lietās, cenšoties slēpt spīdzināšanas pēdas. Ļoti nožēloju savus pārsteidzīgos un augstprātīgos publiskos komentārus.”
Informācijas kara priekšgalā?
Lietuvas Seims gatavojas nākamo gadu pasludināt par Ādolfa Ramanauska-Vanaga gadu, jo apritēs 100 gadi kopš viņa dzimšanas.
Lietuvas Bruņoto spēku Stratēģiskās komunikācijas departamenta analītiķe Aukse Ūsiene izteikusies, ka rodas iespaids, ka tāpēc arī izskanējuši skandalozie paziņojumi – mēģinājumi diskreditēt nacionālo partizānu kustību ir “liela informācijas kara, lielas operācijas daļa”, un, domājams, Vanagaite atrodas “frontes pirmajās līnijās”.
“Lietuvā visi domā, ka man Putins maksā,” ironizē pati Vanagaite.
