Kāda ir ikdiena Ziemeļkorejas katorgā, kurā nomocīja amerikāņu studentu? Stāsta brīnumaini izglābies misionārs

ASV pirmdien, 19. jūnijā, miris no Ziemeļkorejas repatriētais amerikāņu students Otto Vormbīrs, kurš atradās komā kopš ieslodzījuma spaidu darba nometnē. Virdžīnijas Universitātes students Vormbīrs 2016. gada janvāra sākumā tika apcietināts, kad viņš mēģināja atstāt Ziemeļkoreju.

Students vēlāk atzinās, ka bija paņēmis politisku plakātu no tikai personālam paredzētas zonas Phenjanas viesnīcā, kur uzturējās viņa tūristu grupa. Viņš uz Phenjanu bijis devies Jaungada ceļojumā, kurš nu beidzies ar viņa nāvi. Vormbīrs 2016. gada februāra beigās reportieru un diplomātu priekšā Phenjanā raudot lūdza viņu atbrīvot un sacīja, ka ir izdarījis „lielāko kļūdu savā mūžā”. Saskaņā ar Ziemeļkorejas valsts mediju ziņām Vormbīrs sacīja, ka nozagt plakātu viņam uzdevusi kāda metodistu baznīcas locekle Ohaio štata Vaiomingas pilsētā, kas gribējusi to „kā trofeju”.

Ziemeļkorejas režīma tiesa amerikāņu studentam par "naidīgu rīcību" pret Ziemeļkoreju piesprieda 15 gadus katorgā. Īsi pirms studenta nāves ASV varas iestādēm izdevās panākt viņa atbrīvošanu. Viņš uz ASV tika pārvests komā un tā arī, nenākot pie samaņas, mira. Tā viņš arī neizstāstīja, kas ar viņu noticis. Arī Ziemeļkorejas varas iestādes nevēlas atklāt viņa patiesos nāves iemeslus.

„Desmit stundas dienā nēsāju akmeņus un šķūrēju ogles”

Tikmēr viens cits amerikānis – misionārs Kenets Bejs, kurš Ziemeļkorejas katorgā pavadījis vairāk nekā divus gadus pastāstījis, kas viņam bija jāpārdzīvo. Britu raidsabiedrība BBC vēsta, ka Bejs nesen publicējis savus memuārus „Patiesība par manu ieslodzījumu Ziemeļkorejā”.

2012. gadā Ziemeļkorejā ieradušais kristiešu misionārs Bejs, kurš pirms tam Ziemeļkorejā bijis ne reizi vien, tika apsūdzēts sazvērestībā pret Ziemeļkorejas iekārtu, jo pie viņa tika atrasta reliģiska literatūra, kas Ziemeļkorejā ir aizliegta.

Pirmās četras nedēļas pēc ieslodzījuma viņu katru dienu no astoņiem rītā līdz desmitiem vai vienpadsmitiem vakarā pratināja. Pratināšanu laikā viņš uzrakstīja tūkstošiem lappušu „atzīšanās tekstu” par saviem nodomiem gāzt Phenjanas režīmu.

Kad beidzās pratināšanas, viņš sešas dienas nedēļā no astoņiem rītā līdz sešiem vakarā smagi strādāja kādā fermā – nēsāja akmeņus un ar lāpstu šķūrēja ogles. Diena sākās sešos no rīta. Viņš brokastoja, vienatnē noskaitīja rīta lūgšanu un tad devās katorgas darbā.

Protams, šāds režīms iedragāja Beja veselības stāvokli. Viņš cieta ne tikai no izolācijas un psiholoģiskā spiediena, bet arī no diabēta, augsta asinsspiediena un aknu mazspējas. Īsā laikā viņš no sava svara zaudēja 27 kilogramus.

„Es sevi sajutu kā kukainis, kas iekļuvis zirnekļtīklā. Palika aizvien sliktāk un sliktāk, izejas nebija,” atminas misionārs. Kāds no cietumsargiem viņam visu laiku atgādināja: „Neviens par tevi neatceras. Cilvēki un tava valdība par tevi ir aizmirsuši. Tu tuvākajā laikā neatgriezīsies mājas, tu te esi uz 15 gadiem. Tev jau būs 60, kad atgriezīsies mājās”.

Kad Bejs nopietni saslima, Ziemeļkorejas varas iestādes viņam atļāva atgriezties dzimtenē. Tiek uzskatīts, ka tas notika tādēļ, ka ziemeļkorejieši baidījās, ka misionārs ieslodzījumā nomirs un tas režīmam varētu radīt diplomātiskus sarežģījumus. Te jāpiebilst, ka arī Vormbīram uz dzimteni atļāva izbraukt tikai tad, kad viņa dzīvība karājās mata galā.

Jāteic, ka Bejs ieslodzījumu Ziemeļkorejā pārdzīvoja mazliet labāk nekā Vormbīrs, jo prata korejiešu valodu – viņš ir dienvidkorejiešu izcelsmes ASV pilsonis. Tā kā viņš bija ieslodzīts vieninieka kamerā, tad vienīgie sarunbiedri bija cietumsargi. Par savām sarunām ar vietējiem cietumsargiem viņš savos memuāros raksta:

„Sākumā bija grūti, bet tā kā zinu valodu, es varēju ar viņiem kontaktēties. Ziemeļkorejiešiem stāsta par grūto dzīvi Amerikā, kur 99% iedzīvotāju dzīvojot nabadzībā. Cietumsargi interesējās par dzīvi Rietumos – cik maksā māja, vai tik tiešām daudziem ir sava māja un auto. Kad atbildēju, ka vairumam ir sava māja un automašīna, viņi atbildēja - tas nevar būt!”

Ieslodzītie paši sev rok kapus

Cilvēktiesību organizācija „Amnesty International” savā ziņojumā norāda: „Simtiem tūkstošu cilvēku, ieskaitot bērnus, atrodas Ziemeļkorejas politieslodzīto nometnēs un citās ieslodzījumu vietās. Daudzi no viņiem neko nav noziegušies. Vienkārši viņi ir cilvēku, kuri notiesāti par politiskiem noziegumiem, locekļi”.

Kāds pārbēdzējs – bijušais Ziemeļkorejas ierēdnis saka, ka nometnēs ieslodzītajiem pašiem liek rakt sev kapus un viņus regulāri izvaro, daudzi ieslodzītie vienkārši pazūdot, raksta ASV.